No Latvijas neatkarīgu risku dēļ infrastruktūras izbūves projektu nākotne var izrādīties miglā tīta

Izdzirdot jautājumu par iespēju padarīt Daugavu par kuģojamu ūdensceļu, Satiksmes ministrijas ļaudis mēdz nopūsties: «Atkal tie mākoņu stūmēji aktivizējušies!» Tomēr Daugavas rakšanas projektam, par ko nesen rakstīja DB, ir vairākas līdzības ar tiem, kurus aktīvi virza pati ministrija. Pirmkārt, nekādas atbildības par lēmumu pieņemšanu, jo par politisko (bez-)atbildību Latvijas izpratnē pat nav vērts runāt. Proti, lai veiktu plastisku operāciju vai ķirurģisku griezienu (kā nu kurš to traktē) Latvijas likteņupei, nepieciešams valdības un parlamenta atbalsts. Pat ja tāds brīnumainā kārtā atrastos (par ko gan nekas šobrīd neliecina), galarezultātā (ne-)veiksme tik un tā iekristu jau citas Saeimas un Ministru kabineta laikā. Turklāt neveiksmes gadījumā projekta virzītāji varētu atrunāties, ka par to jau valsts gudrākās galvas lēmušas.

Līdzīgi arī, piemēram, ar ministrijas aktīvi aizstāvētajiem ceļu būves projektiem, ko domāts īstenot publiskās un privātās partnerības ietvaros (kaut vai Ķekavas apvedceļš). Tā kā esošās koalīcijas pārstāvji ņemas viens par otru naskāk apcerēt šīs valdības galu, diezin vai tagadējie ministri – vēl jo mazāk deputāti – pieteiksies atvērt savus makus, ja pēc gadiem trim vai pieciem izrādītos, ka ar naudu budžetā pašvaki, bet rēķini jāmaksā. Tas pats attiecas uz dzelzceļa jomu. Par Eiropas platuma sliežu projekta Rail Baltica un esošās infrastruktūras elektrifikācijas veiksmi vai izgāšanos pie varas šobrīd esošajiem pēc gadiem septiņiem galva vairs nesāpēs. Visiem projektiem kopīgs ir arī projektu sadārdzināšanās risks, kam pamatā ne tikai šobrīd precīzi neprognozējamās būvniecības izmaksas, bet arī ilggadējā pieredze uz šādiem projektiem mūsu valstī «uzvārīties».

Runājot par kravu plūsmu, kas nepieciešama, lai pasākums atmaksātos, nozarē arvien būs komersanti, kas apliecinās: «Iedodiet infrastruktūru un kravas – vairāk vai mazāk – atradīsies.» Taču gan Daugavas racējiem, gan Satiksmes ministrijas pārstāvjiem šajā ziņā šobrīd nākas sēdēt uz diviem krēsliem. No vienas puses, lai preci (projektu) pārdotu, tas jāslavē, solot pietiekamu infrastruktūras noslogotību. No otras puses, iesaistītajiem nākas atzīt, ka esošā ģeopolitiskā situācija precīzas nākotnes prognozes padara teju vai neiespējamas.

Gadījumā, ja Krievija drīzumā atkal kļūtu par Amerikas draugu, iespēja kuģot līdz Kaspijas jūrai varbūt aizvien neizklausītos ticama, bet baltkrievu kravu plūsmai pa Dvinu un Daugavu, iespējams, arī būtu kāda realitātes pieskaņa, ja vien kāds par to spētu pārliecināt Latvijas dzelzceļu un Latvenergo. Taču, ja par Krievijas plāniem ir tikpat liela skaidrība, kā šobrīd, tad atklāts paliek jautājums, vai vienā (ne-)jaukā brīdī dārgi elektrificētajos posmos pavisam nepaliksim bez kaimiņvalsts kravām.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra