Arī ierēdņi beidzot sapratuši, ka viena īpašnieka SIA var atbrīvot no pāris birokrātiskām prasībām
Labāk vēlu nekā nekad. Ja Saeima paspēs pieņemt attiecīgos grozījumus Komerclikumā, ko jau atbalstījusi valdība, tad vairāk nekā 80% Latvijas komersantu tomēr nebūs jātērē nauda un laiks, lai paspētu iekļauties iepriekš nospraustajos termiņos, ievērojot antireiderisma prasības. DB jau rakstīja, ka 2013.gada 1.jūlijā stājās spēkā grozījumi Komerclikumā, kas vērsti uz reiderisma novēršanu un noteica pienākumu, ka visām SIA līdz 2015.gada 30.jūnijam jāiesniedz Uzņēmumu reģistrā aktuālais dalībnieku reģistrs, kas atbilst jaunajai antireiderisma kārtībai. It kā jau būtu skaidrs – kas tur katrai viena lata SIA būtu ko reiderēt, bet likumdevēji stāvēja cieti un nelokāmi – visiem līdz noteiktajam datumam jādodas uz Uzņēmumu reģistru un aktuālie dati jāiesniedz, par laicīgu neiešanu vēl piedraudot ar sodu. Ak, jā, pie viena nedrīkstēja arī aizmirst latos izteikto uzņēmuma pamatkapitālu konvertēt uz eiro, jo atšķirībā no bankas kontiem, kur 2014. gada 1. janvārī naudiņa automātiski pārmainījās uz eiro, Uzņēmumu reģistra dokumentos tas nekādi nebija iespējams. Lai paspētu iekļauties šajos termiņos, Uzņēmumu reģistru katru mēnesi būtu bijis jāšturmē vismaz 20 tūkstošiem uzņēmēju, taču patiesības labad jāatzīst, ka līdz šim to nebija izdarījuši pat 20 procenti no visām mazajām SIA.
Parēķinot, ka šo formalitāšu kārtošanai katram uzņēmumam būtu jātērē tikai viena stunda, un pārvēršot to naudas izteiksmē, kopā iznāk, ka uz bezjēdzīgas birokrātijas altāra tiek ziedoti miljoni. Turklāt darba spēks un izdevumi jau rodas arī otrā – ierēdņu – pusē, kam šī informācija ir jāapstrādā. Visticamāk, tieši otrais arguments nosvēra kausus par labu tam, ka daudzie viena īpašnieka uzņēmumi tagad tomēr var nesaspringt šo prasību realizācijā līdz konkrētajam datumam. Turklāt izrādās, ka arī pamatkapitāla pārvēršana uz eiro tomēr var notikt automātiski, jautājums – kāpēc to nevarēja darīt uzreiz? Protams, nevienam nav aizliegts izpildīt pastiprinātās antireiderisma prasības, ja tas šķiet nepieciešams, taču šādas un tamlīdzīgas normas nedrīkstētu būt obligāts pienākums pilnīgi visiem uzņēmumiem.
Ir žēl un nedaudz ironiski, ka tautas kalpi to apjautuši tikai pēc gandrīz diviem gadiem, kopš likuma grozījumi ir spēkā, bet atliek novēlēt, lai deputāti balsojot kaut nedaudz padomātu līdzi, cik pamatotas un vajadzīgas ir kārtējās birokrātiskās prasības, kuras ievieš kā obligātu pienākumu visiem uzņēmumiem.
Garas rindas iestādēs, bezjēdzīgu dokumentu pieprasīšana un tieksme ik pa laikam ieviest un atkal atcelt arvien jaunas formalitātes nevairo simpātijas starp uzņēmējiem un valsts pārvaldi. Turklāt laiks un spēki, kas iztērēti kārtējai birokrātiskajai procedūrai, diemžēl neatgriezeniski ir zaudēti uzņēmējdarbības attīstībai.