Kamēr daudz kur citur par valsts aparāta reformām un tamlīdzīgām cēlām lietām tiek tikai runāts, Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar teju revolucionāru ideju. Tiek plānots valsts pārvaldē ieviest klusēšanas - piekrišanas principu.
Respektīvi, ja noteiktajā termiņā nav saņemta atbildīgās iestādes atbilde uz atļaujas pieteikumu, uzskatāms, ka atļauja pakalpojumu sniedzējam ir piešķirta un pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs sākt pakalpojuma sniegšanu.
Principā šādas ieceres realizācija būtu pat apsveicama, ņemot vērā, ka uzņēmējiem no valsts institūcijām bieži vien atbildi uz savu iesniegumu nākas gaidīt neadekvāti ilgi, bet laiks, kā zināms, ir nauda. Tomēr ir vērts nedaudz pamodelēt, kā šāda sistēma varētu darboties Latvijas realitātē. Tātad pieņemsim, ka ielu tirgotājs ir atbildīgajai iestādei iesniedzis pieteikumu, prasot atļauju tirgot svaigus dārzeņus līdzās Ministru kabinetam. Nesaņemot noteiktā laikā atļauju, šis tirgotājs ņem savu produkciju, dodas uz minēto vietu un, neko sliktu nedomādams, sāk tirgot bietes, kartupeļus un citus labumus. Šaubu nav, ka drīz vien klāt būs policijas darbinieki, kuri vēlēsies saprast, uz kāda pamata notiek attiecīgās darbības, un tad tikai sāksies… Vispirms tirgotājs nespēs parādīt tirdzniecības atļauju, kas jau būs pietiekams pamats nepatikšanās. Ja nu tomēr tirgotājam izdosies pierunāt policistu sazināties ar atbildīgo iestādi, var izrādīties, ka tās darbinieki ne tikai nebūs iegrāmatojuši, ka tirdzniecība pie valdības ēkas tirgotājam X ir atļauta, bet pat nebūs vēl paspējuši iepazīties ar iesniegto pieteikumu. Kas šādā situācijā būs vainīgais? Teorētiski tā būs atbildīgā iestāde, praktiski - uzņēmējs, kuram vispirms nāksies samaksāt noteiktu soda naudu, bet pēc tam - skraidīt pa daudz dažādiem kabinetiem, mēģinot pierādīt, ka viņš nebūt nav kamielis.
Protams, nupat aprakstītā situācija ir absurda. Tomēr līdzšinējā pieredze ar valsts un pašvaldību institūcijām Latvijā liecina, ka dažādas problēmas, paļaujoties uz klusēšanas - piekrišanas principu, ir teju neizbēgamas. Turklāt liela daļa kontrolējošo iestāžu joprojām izprot lietas būtību vien tad, kad zem deguna ir pastumts papīra formātā izdrukāts dokuments, kur viss melns uz balta ir uzrakstīts un apakšā gozējas zīmogs ar parakstu.
Citiem vārdiem sakot, Ekonomikas ministrijas ierosinātais klusēšanas - piekrišanas princips būtu uzskatāms par ļoti progresīvu soli valsts birokrātiskā aparāta samazināšanas virzienā, ja vien tas nevainojami darbotos pilnīgi visos līmeņos. Ideālā variantā vajadzētu būt tā, ka kontrolējošo iestāžu darbiniekiem ir iespēja vienotā datu bāzē operatīvi konstatēt, vai attiecīgā pakalpojuma sniegšana notiek likumīgi, atbilstoši tur pieejamajai informācijai arī rīkojoties. Taču mēs labi zinām, ka tā tas nenotiek.
Kamēr šāda veida jautājumi netiks sakārtoti, attiecīgi disciplinējot arī dažādu ministriju pakļautības iestāžu darbiniekus, klusēšanas - piekrišanas principa ieviešana diemžēl ir pāragra.
.jpg)
Sekojiet ziņām