Gaidāmais Nīderlandes referendums par ES līgumu ar Ukrainu jauc atšķirību starp demokrātiju un diletantismu un argumentē ar utopiskiem pieņēmumiem par attiecībām ar Krieviju

Eiroskeptiķi Nīderlandē ir savākuši gandrīz 428 tūkstošus parakstu referendumam par to, vai valdībai būtu jāratificē ES un Ukrainas asociācijas līgums. Tas ir ievērojami vairāk par referendumam nepieciešamajiem 300 tūkstošiem parakstu un neapšaubāmi par «kaut ko» liecina. Jautājums tikai, par ko tieši, un es gribu argumentēt pret Nīderlandes un Eiropas plašsaziņā lasāmajiem referenduma atbalstītāju komentāriem, ka runa šeit ir par demokrātiju un ES politikas leģitimitāti. Nē, runa ir par populismu, demokrātijas jaukšanu ar diletantismu un paviršu attieksmi pret burtiski nāvīgi nopietnām lietām.

Lai nu kam, bet nīderlandiešiem pēc nelaimīgā Malaizijas aviolīniju lainera notriekšanas virs Krievijas atbalstīto Austrumukrainas dumpinieku teritorijas pērnvasar, kur divas trešdaļas no 283 bojāgājušajiem pasažieriem bija nīderlandieši, vajadzētu saprast, ko nozīmē «neprovocēt Krieviju». Referenduma iniciatīva nāk faktiski vienlaikus ar pašu nīderlandiešu izmeklēšanas komisijas ziņojumu, ka tā tiešām ir bijusi Krievijā ražota Buk raķete, kas notrieca laineri, un jautājums, vai to izdarīja Krievijas štata virsnieks vai kāds Austrumukrainas «mērkaķis ar granātu», ir sekundārs, jo ir maz šaubu par to, no kurienes tik augstas klases tehnikai prokrievisko dumpinieku arsenālā kājas aug.

Regulārs civilās aviācijas reiss bija pietiekams, lai izprovocētu Krievijas elles mašīnas palaišanu. Demokrātiska procesa rezultātā notikusi varas maiņa suverēnā kaimiņvalstī, kas nesakrita ar Kremļa nodomiem, bija provokācija Ukrainas daļas aneksijai. Kurš nākamais? Kā vēl varētu «neprovocēt» Krieviju? Kuras suverēnas valsts vēlmi par ciešāku ekonomisko sadarbību un pārvaldības konsultēšanu Eiropai vēl nevajadzētu neņemt galvā? Un galvenais – kāpēc? Jo tas neprovocēs Krieviju?

Kļūstiet nu reiz nopietni! Komunisma lielvarai pati Rietumu pastāvēšana bija provokācija, un šīs lielvaras mantiniekiem provokācija ir jebkura suverēna politika, kas nav izteikti Maskavas virzienā. Paskatoties senāk, komunisma monstrozā mesiānisma saknes redzamas lielkrievu šovinismā, tā ka «provocēšanas» sakarā nav svarīgi, vai Krievijā valda boļševiki, vai «tikai» Krievu pasaules ideologi.

Pat ASV diplomātijas smag- svars Henrijs Kisindžers, kurš gan atbalsta Krievijas neprovocēšanas pieeju, ir norādījis uz paradoksu, ka Krievija 19. gadsimtā izpletās visos virzienos un vienlaikus jutās apdraudēta. Un jo vairāk tā izpletās, jo vairāk baidījās. Kopš tā laika lielkrievu psihē nekas nav mainījies, un padomju laiki to ir padarījuši vēl slimāku. Kā to savulaik analizēja cits amerikāņu diplomāts Džordžs Kenans, Krievijā apdraudējuma mentalitāte iet roku rokā ar autokrātijas nostiprināšanos, un pašlaik tur notiek kā viens, tā otrs. Tāpēc ir naivi iedomāties, ka iedosim Kremlim šo te, bet šo te neaiztiksim, un tad gan iestāsies harmonija. Nē, neiestāsies, jo katra fiziskas vai ietekmes robežas paplašināšanās paplašina arī lielkrievu paranojas perimetru – tā kļūst lielāka, bet iespēja argumentācijas mēģinājumiem ar to – mazāka.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra