Laikā, kad pasaulē vienlaicīgi norisinās daudz apjomīgu pārmaiņu, konkrēts valsts mērķis un aktīva sadarbība ir ļoti svarīga
Latvijas 97. dzimšanas diena iekrīt sarežģītā laikā – gan Eiropas austrumi, gan rietumi ir ierauti konfliktos, kas, visticamāk, nebūs atrisināmi īsā laikā, taču tie jau ir prasījuši ievērojamus cilvēku upurus. Par katras atsevišķas problēmas pirmsākumiem un iemesliem varētu rakstīt traktātus, taču kopumā situācijas nopietnība liecina par to, ka laicīgi nav pievērsta uzmanība potenciāli kritiskiem aspektiem, bet, tos konstatējot, problēmas ir risinātas ar pusspēku un, šķiet, īsti nesaprotot, kāds ir mērķis un kas ir jāpanāk.
Izvērtējot kaut vai tikai pagājušo nedēļu, kuras traģiskā kulminācija bija Parīzē notikušie terorakti, paralēli Eiropā notika vairākas lietas, kurām ir prognozējamas tāl- ejošas sekas: Portugālē kreisi orientētie spēki gāza nule izveidoto labēji centrisko valdību, tādējādi piesakot taupības režīma beigas; Spānijas konstitucionālā tiesa apturēja Katalonijas parlamenta rezolūciju par atdalīšanās procesa sākšanu, tomēr Katalonijas valdība no sava mērķa – neatkarīgas Katalonijas valsts 2017. gadā – atteikties nedomā; briti izvirzīja savus nosacījumus palikšanai Eiropas Savienībā; Vāciju turpināja šūpot kašķi par bēgļiem, bet Slovēnija un Austrija sāka būvēt savus žogus bēgļu plūsmas ierobežošanai. To visu apkopojot un secinot, ka šīs tendences izraisošie iemesli nav novērsti un šobrīd ātri arī vairs nav novēršami, jāatzīst, ka «divu ātrumu» sašķeltā Eiropa, ļoti iespējams, var kļūt par realitāti.
Bailes ir slikts padomdevējs, jo sarežģītās situācijās skaidrs skats uz notiekošo ir pats svarīgākais, kas var būt. Nevajag sevi dullināt ar tukšiem saukļiem vai naivu paļaušanos uz to, ka viss pats no sevis atrisināsies konkrēta datuma sasniegšanas brīdī, vienalga, vai runa būtu par dzimšanas dienu, budžeta pieņemšanu, Jauno gadu vai valsts simtgadi. Būtiskākais jautājums, uz ko valsts vadībai un arī mums kā tās pilsoņiem ir jāvar atbildēt – kāds ir Latvijas plāns un mērķis? Pietiek atrunāties ar to, ka mēs esam maza valsts, kas neko nevar ietekmēt, jo krietni mazākai Luksemburgai šobrīd ES ir daudz lielāka teikšana, nekā Latvijai, protams, gudri izraudzītu partneru dēļ. Ja ar tuvākajiem kaimiņiem kaut kādu iemeslu dēļ vienota rīcība nesanāk, tad varbūt ir vērts vairāk pievērsties Ziemeļeiropai jeb – gluži pretēji – Dienvideiropai, kur valstīm ir līdzīgas ekonomiskās problēmas kā mums? No valsts vadības mēs varam prasīt, lai tiktu iedots lielais fokuss un mērķi, uz kuriem mēs kā valsts virzāmies. Savukārt katrs ar savu rīcību mēs ikdienā par valsti varam parūpēties, maksājot nodokļus un cenšoties savu ikdienas darbu veikt maksimāli labi. Nav liela māka meklēt arvien jaunu laimes zemi, taču vieta tukša, kā zināms, nepaliek. Ja sev mērķus un noteikumus aktīvi neizvirzīsim paši, to izdarīs citi.