Nožēlojami, bet fakts - rīt Latvijas pilsoņiem jādodas pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par pašsaprotamu lietu - valsts valodai šajā zemē ir jābūt tikai vienai, un tā ir latviešu valoda.
Runājot ar cilvēkiem, tostarp uzņēmumu vadītājiem, nerodas pārliecība, ka Latvijā pēdējo 20 gadu laikā būtu risinājušies regulāri etniskie konflikti, kuru pamatā būtu tas, kurā valodā viens vai otrs iedzīvotājs izsakās. Šā referenduma autori ir pietiekami šaura cilvēku grupa, kas acīm redzami ir ieinteresēta destabilizēt situāciju Latvijā.
Šajā kontekstā diemžēl jāatzīst, ka mūsu varas iestāžu darbs ir vērtējams ne augstāk kā nulles līmenī, un ir žēl katra lata, kas tiek iztērēts to uzturēšanai no nodokļu maksātāju naudas. Vispirms jau paradoksāls ir fakts, ka šāds referendums vispār notiek. Kad 2005. gadā Francijā bars cilvēku, kuriem nebūt nebija konkrētās valsts pilsonības, sarīkoja grautiņus, toreizējais iekšlietu ministrs Nikolā Sarkozī ātri vien atrada veidu, kā vaininiekus deportēt. Dažus gadus vēlāk nepilsonis Vladimirs Lindermans pamanījās apšaubīt faktu, ka latviešu valdodai Latvijā jābūt vienīgajai valsts valodai,un sarīkot referendumu par šo jautājumu, taču atbildīgās valsts iestādes neizdarīja neko, lai viņu un vēl bariņu ekstrēmistu apturētu. Viņu neapturēja ne mūsu drošības dienesti, ne tā saucamās labējās varas partijas. Tā vietā, lai spertu adekvātus soļus, bija vien vīpsnāšana - lai jau šie ekstrēmisti plosās, jo tāpat viņiem nekas nesanāks… Francijas grautiņu gadījumā tika dedzinātas automašīnas, Latvijā - apšaubīta viena no šīs valsts pamatvērtībām.
Turklāt no savām kļūdām valdošā elite nemācījās arī tad, kad jau kļuva skaidrs, ka referendums būs. Kā pirmie savu kampaņu izvērsa referenduma iniciatori. Tad, saprotot, ka no valsts pārstāvjiem jēga ir maza, sāka rīkoties radošā inteliģence un mediji. Un tikai pēc tam lēnā garā parādījās kaut cik pamanāma rīcība no vadošo valsts iestāžu puses. Ir skaidrs, ka uz referendumu ir jāiet un jāizdara atzīme pie vārda «PRET».
Arvien biežāk, sagaidot Saeimas vēlēšanas (nu jau tās tiešām notiek bieži), daļai cilvēku ir visai vienaldzīga attieksme pret šo procesu, uzskatot, ka var arī neaiziet novēlēt, jo neesot jau īpaši lielas starpības, kura no partijām iegūst kādu vietiņu parlamentā vairāk, bet kura - mazāk. Šis gadījums nav ekvivalents nupat minētajam. Gan vietējiem otras valsts valodas tīkotājiem, gan starptautiskajai sabiedrībai ar būtisku balsu pārsvaru ir jāparāda, ka Latvijā ir vieta tikai vienai valsts valodai. Ar pukošanos, sēžot dīvānā pie televizora, šoreiz nepietiks.
Interesants ir arī fakts, ka Eiropas prese ar interesi un pat bažām vēro šobrīd notiekošos procesus šajā jomā Latvijā, redzot šo referendumu kā bīstamu precedentu. Un tas ir saprotams - nevar izslēgt, ka šī uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina rīkotā nobalsošana principā ir kādas lielas kaimiņzemes mēģinājums arvien vairāk pieteikt savas tiesības Eiropas Savienībā.
.jpg)
Sekojiet ziņām