Nav iemesla gulēt uz lauriem, apgalvojot, ka Latvijai ir viens no zemākajiem valsts parāda līmeņiem Eiropas Savienībā


Lai arī viens no zemākajiem, nākamgad Latvijas valsts parāds sasniegs 40% no IKP jeb būs lielāks par 10 miljardiem eiro. Salīdzinot ar lielāko daļu citu ES valstu, kā arī izmantojot Māstrihtas kritēriju atsauci, kas pieļauj valsts parādu līdz pat 60% no IKP, varētu šķist, ka Latvijas gadījumā par valsts parādu nav vērts runāt. Galu galā pat Vācijai valsts parāds no IKP veido 75%, nemaz nerunājot par Grieķiju, kur tas pērn sasniedza 177% no IKP. Tomēr valsts parāda līmenis izgaismo vairākas kritiski svarīgas lietas.



Vispirms jau, savelkot Latvijas neatkarības gadu kopējo bildi, jāsecina, ka valsts parāds tika uzaudzēts nebūt ne tā sauktajos «treknajos gados», kad, kā nereti ir ticis uzsvērts, valsts esot dzīvojusi pāri saviem līdzekļiem. Pēc Valsts kases datiem skaidri ir redzams, ka Aigara Kalvīša premjerēšanas laikā valsts parāds samazinājās gandrīz uz pusi un 2007. gada beigās veidoja vien 7% no IKP. Tas sāka augt, Ivaram Godmanim kļūstot par premjeru, taču debesīs – līdz 39% no IKP – uzšāvās tieši Valda Dombrovska valdības vadīšanas gados. Vai tik strauja aizņemšanās Dombrovska laikā notika tāpēc, ka naudas trūka pensijām vai pabalstiem? Nekā tamlīdzīga, sociālajā budžetā tolaik bija ap miljardu liels uzkrājums, tātad aizņēmumi bija vajadzīgi pamatbudžeta «cauruma aizbāšanai», kur savu lomu neapšaubāmi nospēlēja arī Parex bankas krahs. Kas pa šiem pieciem gadiem ir mainījies? Nepietiekami finansētas jomas Latvijā kā bijušas, tā ir. Arī valsts parāds kā 2009. gadā uzkāpa, tā arī turas, un kā gan savādāk – ja valsts gribētu gada laikā atmaksāt kaut 500 miljonus eiro no šī parāda, būtu jārada valsts budžets ar vismaz 500 miljonu eiro pārpalikumu (nepārdodot kādus no valsts aktīviem). Taču arī attiecībā uz nākamā gada valsts budžetu mēs atkal dzirdam, ka tas būs ar deficītu apmēram 270 miljonu eiro apmērā. Līdz ar to ir skaidrs, ka parādu nav no kā atmaksāt un tas tiek vienkārši pārfinansēts. Latvijas finansiālo situāciju neuzlabo arī lielā emigrācija, jo kopš 1992. gada Latvija ir pazaudējusi desmito daļu iedzīvotāju. 


Arī no cilvēciskā aspekta var teikt, ka iespēja pieņemt brīvus un neatkarīgus lēmumus ir tieši proporcionāla tam, cik un vai esi kādam parādā. Līdzīgi ir arī uzņēmumiem – mūžīgi strādājot tikai ar zaudējumiem, ilgstoši pastāvēt nav iespējams. Plašākā mērogā to var attiecināt arī uz valstīm. Tieši tāpēc ir tik svarīgi, kāds ir ilgtermiņa vadošo politiķu plāns, kā ģenerēt un palielināt valstī ieņēmumus. Ieņēmumu ģenerēšana ar kārtējo nodokļu celšanu saindē investīciju vidi. Bez nozīmīgām investīcijām nav cerību uz labi apmaksātām darbavietām un labklājības uzlabošanos. Saglabājoties lielai atkarībai no naudas, ko kāds no ārpuses mums «iedod», jārēķinās ar vēl vairāk obligātiem lēmumiem, ko kāds no ārpuses mums diktēs.


Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra