Kā teica kāds Franču revolūcijas laika žurnālistikas kolēģis, revolūcija rīkojas līdzīgi Saturnam – tā aprij savus bērnus, un digitālā revolūcija nav izņēmums
Mūsu cerība ir inovācijas un sekmīgi startup, mēs alkstam pēc savas Nokia un nevaram vien sagaidīt savu Skype, un mērķis radīt savu kaut miniatūru Silīcija ieleju ir katras sevi cienošas programmas ietvarā. Tas nekas, ka nesen šo saulainās Kalifornijas fenomenu bija visai izplatīts dēvēt par Silikona ieleju. Un arī tas acīmredzot nekas, ka ar startup pat dažā valsts pārvaldes līmeņa dokumentā aizvien tiek saprasti vienkārši jaunizveidoti uzņēmumi. Vienvārdsakot, gan sabiedrības, gan politikas veidošanas līmenī nav skaidrības, par ko vispār ir runa, bet mums to visu vajag un vēlams jau nākamgad.
Šeit acīmredzot iederas paskaidrojums, ka arī manā ieskatā zināšanās balstīta ekonomika lielā mērā nozīmē likt uzsvaru uz IT. Vai man tas patīk, ir cits jautājums, ja vispār, jo runa jau nav par patikšanu, bet par sapratni, kas ar mums notiek. Un notiek kārtējā revolūcija – digitālā revolūcija. Ne velti tāda revolūcija ir palaista, jo no sākuma tas bija interesants eksperiments, tad – jau masas saistoša ideja un pasākums, un visbeidzot – neizbēgamība un nepieciešamība. Nepieciešamība tā ir tāpēc, ka sevišķi jau Eiropā bez šīs revolūcijas mums nav cerību izrauties no parādu sloga (arī pārkreditētajā Ķīnā u.c.), jo vecais ekonomikas modelis to nepārprotami nespēj.
Tāpēc arī viss šis milzīgais globālais ļembasts, un Latvijā dzirdamais ir tikai tā atbalsis. Esmu visai pārliecināts, ka, piemēram, granītā kaltajā namā Brīvības ielas sākumā reti kuram, kurš ieraksta plānošanas dokumentā kārtējo «digitalizācija», ir skaidrs, ka patiesībā tas nav modes, bet gan izmisuma vārds. Cik man zināms, vēsturē ir tikai viena valsts, kas no ļoti liela parāda ir izkārpījusies bez pamatīgas valūtas devalvācijas, un tā ir Lielbritānija. Napoleona karu beigās 1815. gadā tās parāds bija virs 200%, un mierīga izeja no tā bija iespējama vienīgi industriālās revolūcijas (lasi – tehnoloģiju) un sekojošās otrās – arī industriālās ‒ revolūcijas dēļ.
Ko tas nozīmēja tautai, varat palasīt Čārlza Dikensa darbos, un šo revolūciju globālā atbalss cita starpā ir arī sociālisma idejas un komunistu totalitārisms. Viens no Franču revolūcijas līderiem Maksimiljēns Robes- pjērs bija vien iemesls zināmā principa formulēšanai, bet ne viņš pirmais, ne pēdējais tā upuris. Tas ir jāņem vērā jebkuras nākamās revolūcijas dalībniekiem, pat ja tā ir tik šķietami miermīlīga kā digitālā. Šī revolūcija grauj industrijas, kādas tās pazīstam, tā mazina nodarbinātību, tā padara dziļāku sabiedrības noslāņošanos, jo aizvien augstākas izglītības prasības gluži objektīvi lielam vairumam būs izpildāmas aizvien mazāk. Šī revolūcija arī draud vēl vairāk nonivelēt humanitārās zinātnes un apjucināt jau tā par sevi samulsušo postmoderno, postindustriālo, post-jebkādu cilvēku.
Tai pašā laikā tā ir mūsu vienīgā acīmredzamā alternatīva, lai izvairītos no nākamās finanšu krīzes, lai gan tā faktiski nozīmē, ka no viena tehnoloģiskā un virtuālā monstra – kredītpleca – mēs raujamies rīklē vēl virtuālākam zvēram. Ieteikums ir stoisks – darīt to bez nereti vērojamā patosa.
