Ekonomiskie uzlabojumi eirozonā pagaidām nav veicinājuši ražotāju cenu pieaugumu Latvijā
Tas, ka viena saražotā rūpniecības produkcijas vienība tiek pārdota lētāk nekā pirms gada, jau kļuvis par tendenci. Par to vedina domāt Centrālās statistikas pārvaldes dati, kuros jau ilgāku laiku tiek fiksēta ražotāju cenu samazināšanās. Process skāris ne tikai elektroenerģijas un siltumapgādes nozari, kurai ražotāju cenu kritums ir likumsakarīgs saistībā ar fosilā kurināmā cenu samazināšanos, bet arī ieguves rūpniecību un lielu daļu apstrādes rūpniecības nozaru. Sevišķi svarīgi tas ir tieši saistībā ar apstrādes rūpniecību, kura pēdējā laikā ir kļuvusi par vienu no galvenajiem Latvijas ekonomikas vilcējspēkiem. Patlaban tās īpatsvars Latvijas ekonomikas struktūrā sasniedz apmēram 13%. Nesen publicētie dati liecina, ka augustā salīdzinājumā ar pagājušā gada astoto mēnesi Latvijas rūpniecībā kopumā ražotāju cenas ir kritušās par 1,5%, tostarp apstrādes rūpniecības nozarēs nodarbinātie uzņēmumi savu produkciju realizējuši caurmērā par 1,3% lētāk nekā gadu iepriekš. Tas, par ko šobrīd ir vērts uztraukties, ir samērā straujais cenu krituma tempu palielinājums tieši pēdējā mēneša laikā.
Salīdzinājumam – jūnijā un jūlijā apstrādes rūpniecība gada izteiksmē bija piedzīvojusi 0,8% vērtu samazinājumu. Vēl vairāk – produkcijas realizācijas cenu kritums augustā bijis straujākais kopš 2010. gada februāra. Šo statistiku, protams, lielā mērā var izskaidrot ar straujo izejvielu cenu samazinājumu. Daļai uzņēmumu tās samazina produkcijas paš- izmaksu, piemēram, uz lētāku metālu vai siltumenerģijas tarifu rēķina, savukārt citi, to vidū arī šķeldas ražotāji, zaudē uz vispārējā dažādu kurināmo cenu krituma pasaulē.
Diezin vai kāds labprāt steigtos samazināt produkcijas pārdošanas cenu tikai tādēļ, ka kāda veida izmaksas ir samazinājušās, drīzāk to diktē augstais tirgus piesātinājums un pēckrīzes periodā vēl aizvien nedaudz snaudoša patērētāju aktivitāte, ko par spīti ekonomiskajai izaugsmei vēl aizvien lielā mērā varam attiecināt uz Rietumeiropas valstīm. Vēl jāvērš uzmanība uz atsevišķām problēmām Latvijai stratēģiski svarīgajos Ziemeļeiropas valstu tirgos, kur Somijas tautsaimniecībai nekādi neizdodas pārvarēt «pēc Nokias» krīzi, savukārt Norvēģija stagnē saistībā ar naftas cenu kritumu pasaulē.
Jānonāk pie visai padrūma secinājuma, ka arī pamatinflācijas pieaugums eirozonas valstīs nav veicinājis atspaidu uz ražotāju cenām Latvijā. Jācer, ka tam ir pagaidu raksturs. Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, ka, ražošanas apjomiem pārstājot augt, Latvijas rūpniecības sektora naudas plūsmas var sarukt, atstājot iespaidīgas rētas arī attiecībā uz valsts izaugsmi kopumā. Pagaidām gan negatīvismam nav pamata, jo eksporta iespējas aizvien palielinās.