Apgalvot, ka Latvijas iedzīvotāji ir četras reizes slinkāki vai dumjāki 
par vidējo ES pilsoni, nav pamata 


Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā skatītais starpziņojums par Latvijas ekonomikas konkurētspējas stiprināšanu ir radījis rezonansi, kas ir pilnīgi loģiski, ja no šī ziņojuma apspriešanas publiskajā telpā (piemēram, portālā TVNET) parādās tādas sentences, ka Latvijas valstī strādājošo produktivitāte joprojām ir teju četras reizes zemāka, nekā 15 ES valstīs. Protams, ka cilvēki, atbilstoši savam skatpunktam un zināšanām, sāka bārstīt viedokļus par zemās produktivitātes iemesliem: kāds vainoja Latvijas uzņēmēju mentalitāti, kam galvenais esot gūt peļņu savai personīgai kabatai, nevis uzņēmuma ilgtermiņa attīstībai, cits atkal izgāza rūgtumu par Latvijā pieejamo darbaspēku, kam galvenā strādāšanas ambīcija esot nopelnīt divlitru alus pudelei. 



Vispārināt šādus apgalvojumus, protams, nevar, lai gan savu patiesības graudu tajos var atrast. Pat daža laba Latvijas rūpniecības flagmaņa gada pārskatā var atrast datus, ka padomes atalgojums visai ievērojami pārsniedz uzņēmuma investīcijas tādā svarīgā jomā kā pētniecība. Savukārt par to, cik grūti un bieži pat neiespējami Latvijā ir atrast atbilstošu darbaspēku, savā pieredzē ir gatavs dalīties teju katrs uzņēmējs. Taču, ja runā par produktivitāti, tad to, vienkāršoti sakot, izšķir tas, cik daudz naudas tiek nopelnīts vienā laika vienībā. Tas obligāti nenozīmē to, ka produktīvākais ir tas, kurš vienā stundā saražo visvairāk preču, jo viņu var pārspēt tas, kurš šajā pašā stundā saražo mazāk, toties kvalitatīvākas un līdz ar to dārgākas preces. Arī pakalpojuma sniedzējs, kurš sākotnēji varbūt nopelnīja 50 eiro stundā, paceļot savu kvalifikāciju, var sākt saņemt 100 eiro stundā un tādējādi ir savu produktivitāti dubultojis. Daudzas Rietumvalstis specializējas uz to, ka kļūst tikai par vērtīgu zīmolu turētājām un dizainparauga valstīm, faktiski ražojot tur, kur sanāk lētāk. Ja mēs gribam ar tām konkurēt, mums ir jāspēj radīt globāli atpazīstamus zīmolus. 



Protams, ka autobusa šoferis savas produktivitātes celšanai nevar sākt braukt četrreiz ātrāk, bet braukt ātrāk viņam var palīdzēt labi ceļi, un produktīvāks viņš skaitīsies tajā valstī, kurā ir lielāks atalgojums. Tāda ir ekonomikas zinātne – aptuveni 50% psiholoģijas un 50% faktu, bet, izsakot skaļus apgalvojumus, piemēram, par produktivitāti, ļoti būtiski ir pamata dati un skaidra izpratne par to, kas pret ko ir salīdzināts. Ja Saeimā par šādām lietām notiek tikai virspusēja papļāpāšana, tad šādas atziņas pēc būtības ir bezvērtīgas un tikai sajauc cilvēkiem galvu. Politiķu rokās un arī pienākumos ir nodrošināt maksimāli labu valstī pieejamo infrastruktūru un uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi kopumā, ieskaitot iedzīvotāju izglītību, tad uzņēmumu produktivitāte izaugs pati – dabīgā veidā.


Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra