http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(361).jpg
Pēc daudzu gadu ilgiem pūliņiem Latvijā beidzot ir izdevies pieņemt likumu par fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanu jeb tā dēvētajām nulles deklarācijām. Vēl jo vairāk - šis likums ir pat stājies spēkā. Tomēr teikt, ka šis likums būtu Latvijā ieviests, būtu pārāk optimistiski un pat naivi.
Proti, ne Finanšu ministrijai, ne VID patiesībā neesot ne jausmas, cik daudz ir tādu personu, uz kurām šī deklarēšanās attiecas. Nu, varbūt deklarācijas būs 70 tūkstošiem iedzīvotāju… Svarīgākais jēdziens iepriekšējā teikumā gan bija nevis «70 tūkstoši», bet gan «varbūt», un galvenais iemesls tam ir gauži banāls - valsts dienestiem nav nekādas skaidrības par to, cik iedzīvotājiem ir neatmaksātas parādsaistības, lielākas par 10 tūkstošiem latu.
Principā šāda atziņa ir skaidrs signāls kredītņēmējiem - ja negribat valsti informēt par saviem parādiem, jūs neviens nevar piespiest. Nu, kāpēc gan cilvēkam vajadzētu doties uz VID, informēt šo dienestu par to, cik lielus parādus viņš ir spējīgs maksāt, ja nav faktiski nekādas garantijas, ka jau rīt neuzradīsies kārtējais Neo ar misijas apziņu, ka cilvēkiem ir tiesības par saviem kaimiņiem zināt visu. Vēl trakāk ir tas, ka šādu informāciju labprāt lasa arī kriminālās aprindas, bet Ministru kabinets nepārtraukti domā par to, kurš gan te vēl ir pietiekami «biezs», lai viņam varētu piemērot kādu nodokli.
Jāņem vērā vēl kāda interesanta nianse - ir visai skaidri pateikts, ka par izvairīšanos no deklarēsanās draud administratīvā atbildība, bet joprojām nav pieņemts konkrēts soda mērs, ar kādu neiesniedzējiem būs jārēķinās. Ja nu gadījumā atbildīgās iestādes kārtējo reizi nomuļļāsies un līdz šā gada 1. jūlijam šo sodu neizdomās un oficiāli nepieņems, deklarāciju neiesniedzēji pat ne ar ko tā īsti neriskēs.
Jāvērš uzmanība arī uz faktu, ka kredītņēmēji nebūt nav vienīgā iedzīvotāju kategorija, par kuru īpašumiem valsts iestādēm tā īsti nojausmas nav, un kas var pilnīgā mierā neko nedeklarēt. Piemēram, iedomāsimies situāciju, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kāds vietējais iedzīvotājs par saprātīgu summu ir iegādājies Vilhelma Purvīša gleznu, piekāris mājās pie sienas, un tā tur ir izturējusi visus pārmaiņu laikus. Pašreiz šāda mākslas darba vērtība droši ir virs 10 tūkstošiem latu, bet kurš gan to zina, izņemot varbūt pašu īpašnieku? Līdzīga situācija ir ar dažādām vērtslietām un daudzām citām lietām.
Citiem vārdiem sakot, šī ir tā reize, kad mūžam pašpārliecinātajiem Saeimas deputātiem tomēr būtu jārespektē Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš, jau izsludinot nulles deklarācijas likumu, uzreiz arī aicināja to labot. Tā pašreizējā redakcija ir totāla izgāšanās, jo vismaz attiecībā uz vienu pietiekami lielu iedzīvotāju daļu faktiski ir pateikts, ka viņiem ir nevis jādeklarējas, bet gan viņiem ir dota izpēja izvēlēties - grib vai negrib viņi informēt valsti par savu mantisko stāvokli. Bet cilvēka dabā ir diez ko neplātīties ar savu maksātspēju, lai nebūtu pārāk daudz kārotāju pēc viņa mantas.
