DB Viedoklis

DB viedoklis: Vienā caurā laivā ar Krieviju

Raivis Bahšteins, DB galvenās redaktores vietnieks, 20.12.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc 25 gadiem ir zem katras kritikas un pat zem Krievijas rādītāja

Pēdējā laikā esam līdz apnikumam pielīdzinājušies Igaunijai, bet mums pēdas svilina arī korumpētā un «atpalikusī» Krievija. Tā rāda Ekonomikas ministrijas izplatītie Starptautiskā valūtas fonda statistikas dati. Par tiem ir vērts aizdomāties. Pat tad, ja pēc fakta tā liekas nejēdzība. Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes šogad tiek prognozēts 25,74 tūkst. ASV dolāru, arī Krievija ir turpat ar 26,11 tūkst. ASV dolāru. Tāpat Lietuva un Igaunija tepat vien ir, aiz krāgas noķeramā attālumā, ar attiecīgi 29,88 tūkst. un 29,5 tūkst. ASV dolāru uz iedzīvotāju. Piecu gadu laikā strauji zaudējot iedzīvotājus, esam IKP jomā Krievijai strauji pievilkušies tuvāk un turpmākajos gados pie šādas tendences to droši vien apsteigsim, bet ne par to ir runa.

25 gadus pēc PSRS sabrukuma Latvija ir ekonomiski tikpat atpalikusi un demogrāfiski tikpat bezcerīga valsts kā Krievija. Tas ir skarbs, tomēr visai reālistisks situācijas novērtējums. Tiesa, ir būtiska atšķirība – krieviem ir dabas sniegtie dabas resursi – nafta un gāze, bet mums šāda Dieva dota handikapa nav.

Ar Krieviju salīdzināties ir ļoti nepopulāri, tomēr, ja to dara ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, arī citi sāk pievērst lielāku uzmanību datiem, kurus ikdienā labāk paslaucīt pagultē, jo tos ir tik nepatīkami izcelt dienasgaismā. Neskatoties uz kaklā iesprūdušo krupi (un tas nav nekāds svaigais krupis, jo Krievija šajos rādītājos mums priekšā nav pirmo gadu) neiepriecinošie dati nekādi neliecina par to, ka mūsu valsts ir bēdu ieleja vai, pasarg Dievs, ka mēs savu valsti neesam pelnījuši. Tieši pretēji, šie skaitļi rāda to, ka valsts ir jāstiprina un šis ir tas mirklis, kad jādur Daugavā miets, skaļi pasakot, ka mēs nevaram atļauties tādas valsts pārvaldes izpausmes, kādas esam pārpārēm baudījuši, kad valsti vadījuši citi spēki partiju aizsegā, ārēji to vedot uz priekšu, bet iekšēji – pa vīlei izārdot sava maka interesēs.

Protams, Krievijā oligarhija ir akūta un liela apjoma sērga vēl šobaltdien, bet, kā jau minēju, lielajai kaimiņvalstij un arī tās vadītājiem ir dabas dāvanu drošības spilvens.

Krievijas ekonomiskās atpalicības mīts (prātā paturot milzīgās valsts milzīgo šķirisko noslāņošanos) parāda, cik daudznozīmīga ir mūsu atrašanas krustceles starp Austrumiem un Rietumiem, ko tik bieži piesaucam investīciju potenciāla sakarā.

Vienlaikus redzam sarūkošo tranzītu, pašmāju ražotāju novēršanos no Krievijas tirgus, ka arī ģeopolitiskās pļaukas, kuras šo divu atšķirīgo pasauļu robežstrīpai tuvāk esošos ķer vissmagāk. Tā nu Latvija kā sārtvaidze krodziniece krustceļu krogā vēlas nopelnīt no garam braucējiem abos virzienos. Veltot lielu enerģiju rožainu nākotnes plānu kaldināšanai, nav pieticis dukas savu ķēķi izmēzt. Ari durvis čīkst un zirgu piesiet satrunējušajā stadulā negribas, tāpēc kroga piestāj retais. Citi atraduši jaunus ceļus un arī spodrākus krogus galdus abpus kaimiņzemēs.

Komentāri

Pievienot komentāru