Vēlos norādīt uz Latvijā nepietiekami izplatīto personāla akciju un akciju opciju piešķiršanu.

Tas ir labs papildinājums gan biznesa un ekonomikas efektivizēšanai, gan pilsoņu kā savas zemes saimnieku apziņas veicināšanai. Amerikāņiem tā lieta iet rūkdama, un Ķīnā tā ir zināma. Ar ko mēs sliktāki? Ne vien ekonomiskā uzrāviena, bet arī paredzami noturīgas sociālekonomiskās attīstības nepieciešamība nu jau ir ne vien politiskā slenga daļa, bet arī vienīgā ticamā iespēja, lai mums vispār būtu, kur «laimē diet» nākamajā kaut pusapaļajā valsts gadskārtā. Variantu nav daudz, un laika ir vēl mazāk, tāpēc «lielais cepiens» ir jāsāk šeit un tagad, un ar valdības lamāšanu vien būs apmēram uz pusi par maz. Otra puse stabili ir privātā sektora ziņā. Runa ir par veco labo sabiedrisko līgumu, kas sabiedrībām laiku pa laikam ir jāsaskaņo ar savu attīstības pakāpi. Ir skaidrs, ka Latvijas tauta ekonomiskās labklājības ziņā grib vairāk. Bet negatīvā demogrāfija ir skaudra: pat labklājības noturēšanai vien paredzamā nākotnē acīmredzamais risinājums ir pārliecinoša virzība uz augstas pievienotās vērtības ekonomiku.

Iespējams, tas ir tikai ļoti dziļi integrētā sazobē starp darba devējiem, darbiniekiem un valdību. Trīspusējā sadarbība Latvijā darbojas jau salīdzinoši labi, tomēr pieļauju, ka varētu pamainīt šādas salīdzināšanās fokusu. Proti, salīdzināties ar tiešām dziļu iesaistīto pušu izpratnes un piedalīšanās starptautiskiem piemēriem. Ir, no kā izvēlēties – dāņu flexicurity, vācu sociālās partnerības modelis u.c. Jebkurā gadījumā no biznesa puses tūlītējā problēma ir – kā mobilizēt iekšējo potenciālu un piesaistīt jaunus cilvēkresursus kompānijas atjaunotnei. Mūsdienu inovācijas ekonomika tādu atjaunotni paredzami paģērēs nemitīgi. Kompānijas un pat nozares, kas tam neatsauksies, vismaz to pazīstamajās formās iznīks.

Nozaru sporta spēles un saviesīgas prāta vētras ir laba lieta, tomēr ir brīdis, kad ar to nepietiek. Retorisks jautājums – varbūt ir laiks darbiniekiem, no kuriem prasa ieguldīties «savā» uzņēmumā, tiešām dot reālu motivāciju un arī tiesības, ne tikai morālus pienākumus karst «par savējiem»? Senākais pozitīvais piemērs Latvijā tam ir Latvijas Finieris, nesenākais – Madara Cosmetics. Šie abi gan ir piemēri, kad dalīšanās notiek ar veiksmes stāstu. Bet kāpēc gan nevarētu dalīties ar problēmu stāstu? Piemēram, jaunuzņēmumiem bez risināmajām problēmām vispār nekā nav, bet tieši ar akciju opciju stimulu viņi kļūst par «vienradžiem». Nopietnai izšķirīgu iesaistīto (angl. – stakeholders) līdzdalībai biznesa mērķos ir nepieciešama attiecīga iesaiste. Kas ir labāk – aiziet lepni uz grunti? Gadiem ilgi agonēt, ar nenoteiktību draņķējot darbiniekiem dzīvi? Vai noticēt, ka dalīta bēda ir pusbēda? Kopš šīs vasaras Latvijā personāla akciju turētājiem var tikt paredzētas arī balsstiesības uzņēmumā. Tas var būt variants problemātiska uzņēmuma restartam. Protams, prātīgajiem šķitīs loģiska arī tautas gudrības otra daļa, ka dalīts prieks ir dubultprieks.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra