Lai gan pavasaris mudina izbraukt ārpus pilsētas un pamielot acis ar lauku ainavām, diemžēl jāsecina, ka Latvijas ceļi vienā aspektā ved nevis uz laimīgo zemi kā Brigaderei, bet gan – nekurienē.

Laimīgajā zemē, visticamāk, nenokļūt pa depresīviem ceļiem. Tieši, no galvaspilsētas skatoties, «nomalēs» ceļi ir visbēdīgākajā stāvoklī. Kā DB sacīja Latvijas Bioloģiskās asociācijas valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis (DB 20.04.2017.), Vārkavas novadā, kur atrodas viņa saimniecība, ir tikai neliels posms parādes asfalta, bet pārējo ceļu tīklu veido grantenes. To liktenis ir vismaz tikpat skarbs kā ziepju seriālu varoņiem, un ar apskaužamu regularitāti, vismaz katru pavasari, šie ceļi burtiski sabrūk klimatisko grūtību priekšā. Un nevis vienkārši apaug ar bedrēm, bet saiet putrā, paraujot postā līdzi arī vietējos cilvēkus, apgrūtinot to ikdienas gaitas un uzņēmējdarbību, sevišķi, ja tā saistīta ar kravu pārvadāšanu. Cieš visi – no piena nodevējiem un savācējiem līdz mežizstrādātājiem un kokmateriālu ražotājiem. Ne piens, ne kokmateriāli nevar gaidīt saules žēlastību, kas nožāvēs svarīgāko infrastruktūras elementu. Viens pa to laiku saskābs, otrs – sazilēs. Tāds pats liktenis, nemainot pieeju, sagaida arī esošo uzņēmumu attīstību un jaunas investīcijas reģionos – tās ir apdraudētas proporcionāli ceļu stāvoklim. Un neba grantenes vien, arī asfaltēto ceļu stāvoklis – teju katrs otrais kilometrs – pēc Satiksmes ministrijas statistikas ir uzskatāms par sliktu vai ļoti sliktu.

Atmest daļu ceļu kā nevajadzīgus, aizbildinoties ar to, ka iedzīvotāju blīvums pie mums mazāks nekā vidēji Eiropā, ir vieglākais risinājums. Tas nozīmē amputēt kāju, nevis ārstēt sāpošo īkšķi. Savdabīgi ir attaisnojumu ceļu tīkla iespējamai optimizācijai meklēt faktā, ka krītas iedzīvotāju skaits. Vai tas būtu jāsaprot kā savdabīga apgrieztā loģika no varas gaiteņiem, ka atsevišķu ceļu vēl lielāka pamešana novārtā veicinās iedzīvotāju atgriešanos? Latvijas Valsts ceļu vadītājs Jānis Lange tikmēr saka, ka negrib pieņemt situāciju, ka finansējums samazināsies, un sakās ceram, ka viss nokārtosies, valstij spējot izveidot ilgtspējīgu finansējuma sistēmu (DB 20.04.2017.). Līdz šim gan ierasts, ka procesi, kas saistīti ar ceļu uzturēšanu, bijuši kā nolemti. Šķīdonis ik gadu traucē un paralizē kustību daudzos novados, un arī procesu, kas valsts ceļu tīklu gadu gaitā ir novedis šajā situācijā, varētu saukt par politisku vai varas šķīdoni, no kura līdz laukiem nav ticis pat tvaiks. Paralēli tam ceļu atjaunošanas deficīts uzbriedis vairākos miljardos eiro, bet pie rīkles jau jūtams ES finansējuma izsīkuma asmens. Ceļu problēmas atrisināšana arī pašreizējiem varas vīriem ir viens no cietajiem riekstiem, bet par politiķu zobu veselību pārliecinošu pierādījumu nav, ņemot vērā to, kā tiek risināti – brīžiem sasteidzot, brīžiem muļļājot – nacionālās problemātikas sāpīgākie jautājumi.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra