Stāsts patiešām arī ir par atkritumiem, turklāt – ēdamiem atkritumiem.

Vai tādi pastāv? Jā, tādu ir stāvgrūdām, tonnām un simtiem tonnu visā Latvijā. Tiklīdz pārtikas produktiem beidzas termiņš, tie sistēmas acīs kā uz burvju mājiena kļūst par sadzīves atkritumiem vai pat tiek īpaši utilizēti, ja runa ir par dzīvnieku izcelsmes produktiem. Tādējādi, skrienot pakaļ sistēmas radītajiem un uzturētajiem noteikumiem, cilvēki gadu gadiem nav spējuši objektīvi paraudzīties uz realitāti. Vai tiešām augu eļļa top neēdama liktenīgajā pusnaktī, kad pulksteņa dzeguzes daudzkārt apliecina to, ka eļļas pēdējā stundiņa ir aizvadīta un tās lietošanai atvēlētais laiks ir galā? Protams, nē, jo tā ir tikpat laba vai slikta, cik bijusi iepriekšējā dienā un būs nākamajā. Vai grūbas kļūst glumas un marinētie gurķīši – toksiski? Vai ar šokolādes batoniņu, kam nule beidzies noteiktais lietošanas termiņš, var biežāk aizrīties? Vai šādos konservos sāk dzīvot peles un no rudzu miltiem rupjmaize vairs nesanāk? Muļķības! Līdzīgi ir ar citiem produktiem, kas strauji nebojājas. Varētu domāt, ka tā ir tāda latviešiem raksturīga apsēstība ar veciem produktiem, kas liek rakstīt šo viedokli, jo visiem taču zināms, ka Latvijā tradicionāli mielojas ar tīšuprāt «bojātiem» produktiem. Kāposti un gurķi tiek skābēti, piens – ar nolūku raudzēts, tāpat bērzu sulas saraudzē, lai pa īstam izbaudītu vasaras karstumā. Tomēr tas ir pavisam kas cits, jo šajā gadījumā «veca pārtika» no veikaliem tiek attiecināta nevis uz nacionālās virtuves īpatnībām un arī ne uz sapelējušu maizi vai smakojošu zivi, bet gan produktiem, kas ir droši lietojami arī kādu brīdi pēc normatīvu noteiktajiem laika ierobežojumiem. Tā ir prātam neaptverama disonanse – kamēr vienā pasaules daļā atkritumos izmet gan derīgu (neapēstu), gan nederīgu (norādītajā laikā nenopirktu) pārtiku, citā daļā cilvēki cieš badu. Triviāli? Tā noteikti nešķiet tiem, kas sen, bet varbūt nekad nav ēduši siltas vakariņas. Nekādā ziņā neaicinu riskēt ar veselību, ļaujot tirgot un iegādāties bojātus produktus, bet gribu pateikt vien to, ka pārtikas apritē atrastos vieta arī tādiem produktiem, kurus sabojā normatīvi, nevis baktērijas.

Latvijā vecos produktus tirgot nevarēs 

Pirms dažiem mēnešiem Zemkopības ministrija iniciēja iedzīvotāju aptaujas, lai noskaidrotu sabiedrības attieksmi par pārtikas ar beigušos derīguma termiņu izmantošanu. Tika noskaidrots, ka aptuveni puse aptaujāto nav gatavi iegādāties preces pēc datuma, kas norādīts produktu «miršanas apliecībā». Acīmredzot ar to pietika, lai par pārtikas apriti atbildīgā ministrija varētu novelt no sirds šo akmeni un tāpat kā līdz šim turpināt dot svētību radīt atkritumus visabsurdākajā veidā. Tikmēr Latvijas lielie tirgotāji apliecinājuši gatavību šādus produktus nevis, vadoties pēc regulējuma, izmest, bet novirzīt labdarībai. Tieši no biznesa vides varētu sagaidīt arī citas ierosmes valstiski izkustināt šo, iespējams, neērto jautājumu. Ja tiktu dota zaļā gaisma daļu no šādiem produktiem arī tirgot, rastos pat jauna mazumtirdzniecības niša. Tomēr vecišķā sistēma tam nav gatava. Neskatoties uz to, agrāk vai vēlāk pozitīvas izmaiņas šajā jomā būs. Acīmredzot Latvijā tās notiks vēlāk. Paralēli top ES regula, kas varētu runāt par šiem jautājumiem. Varbūt rīkosimies tad, kad Brisele nosvilpsies.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra