Latvija, kas kā kucēns gadiem ilgi kāri zīdusi Eiropas Savienības fondus, jau kādu laiku ir nolaidusi ausis, jo izredzes nākotnē turēties pie barojošā un garšīgā avota tūlīt, tūlīt izzudīšot.

Tā vismaz bija pieņemts uzskatīt līdz šim, apspriežot to, kad pienāks fondu «pastarā diena», kad būs jāvāra latviešiem ierastā cirvja kāta zupa bez tā dēvēto umami jeb piekto garšu sniedzošā Eiropas kāposta. Neskatoties uz to, ka latvietis, acīmredzot, gēnu līmenī cer uz labāko, bet gaida sliktāko, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdis Dombrovskis pasaka kodolīgi – nauda būs (plašāk 18.05.2017. DB). Arī pēc 2020. gada, ko nu jau esam pieraduši piesaukt kā robežšķirtni starp līdzšinējo fondu pieredzi un biedējošo nākotni līdz ar jauno ES daudzgadu budžetu.

Pēc Dombrovska sacītā, nav bijis «uzstādījuma» noārdīt kohēzijas kabatu Eiropas Savienības makā. Tātad – uzelpojam – varēsim turpināt «rīt ripas» Eiropas atbalsta miljonu un miljardu veidā, gan barojot tautsaimniecību, gan apmierinot no fondiem sevišķi atkarīgās nozares, piemēram, būvniecību. Ja Dombrovskis nemelo, tad sanāk, ka tiek uz nenoteiktu laiku atlikts brīdis, kad Latvija, iespējams, uzkāps uz Eiropas fondu naudas grābekļa, ar to domājot mirkli, kad kā zibens no skaidrām debesīm nāks apjausma, ka jāspēj izdzīvot arī bez pieejas fondiem. Pagaidām savas bažas varam pamielot vien ar to, ka aktualitāti iegūs zīlēšana – cik, kam un kad «nogriezīs». Tā kā Brexit sev līdzi nes savienības kopējā budžeta samazināšanos, skaitļošana ir pilnīgi pamatota. Lai Latvija nebūtu tā vieta, kuru skar vislielākās Brexit seku brāzmas (kā nekā Lielbritānija ir ne tikai viena no lielākajām Vecā kontinenta ekonomikām, bet šī konservatīvā un reizē dumpinieciskā zeme ir arī starp lielākajām neto maksātājām ES budžetā), mūsu politiķiem jābūt pietiekami aktīviem un pamanāmiem, lai kopējā maka turētājiem nepaslīd garām fakts, ka te, ģeogrāfiski varbūt Eiropas nomalē, bet pēc pārliecības – fondu naudas nepieciešamības degpunktā, kohēzija tiek turēta sevišķi augstā vērtē.

Vienlaikus, neskatoties uz Eiropas naudas atkarību, Latvija nav pacentusies paņemt Eiropas naudu no tā dēvētā Junkera investīciju plāna, kas ir pielīdzināms 500 miljardiem eiro līdz 2020. gadam. Kā Dombrovskis sevišķi korekti kritizē – pašas Latvijas rokās esot tas, cik aktīvi projektus pieteikt. Acīmredzot uzņēmēji un valsts nespēj darboties kā cimds ar roku, bet citu valstu vidū mūsu salīdzinoši blāvais starts pēc Junkera naudas vairāk atgādina cimda maukšanu uz pēdas. Rezultātu nav un nevar būt, ja nav skaidra un vienota mērķa.
Kas zina, kādu ceļu ies zvaigžņu aplī vienoto valstu saime – izvēlēsies koleģiāli samazināt visu valstu iemaksas, lai tomēr uzturētu nenovēršami par britu tiesu sarūkošo budžetu, vai arī, citējot Dombrovski, «meklēs iespējas, kur izmaksas samazināt». Līdzsvara šūpoļu vienā galā ir bagātās neto maksātājvalstis, kas, visticamāk, tomēr nevēlēsies palielināt iemaksas, bet otrā galā – tā saucamās kohēzijas valstis, kuru pulkā esam arī mēs, kuru interesēs ir turpināt «zīst» pēc iespējas ilgāk.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra