Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), pārbaudot importa pārtikas produktu sastāvu, konstatējis, ka atšķirību uzturvērtībā nav. Laboratoriski atšķirības faktiski neuzrādās. Produktu marķējumi gan atklāj diskriminācijas devu, jo importa ražotāji mēdz izmantot atšķirīgas kvalitātes izejvielas dažādiem tirgiem paredzētos izstrādājumos.

Piemēram, Latvijas veikaliem atsūtītā produktā ir pievienota palmu eļļa, bet Vācijas tirdzniecības vietu plauktos atrodamā identiska produkta sastāvā palmu eļļas vietā ir kakao sviests. Vai tiešām pie vainas reģionālās garšas īpatnības, kā to iepriekš skaidrojuši lielie pārtikas koncerni? Nē. Būtībā PVD ir konstatējis to, ka zeme ir apaļa, jo Latvijas un citu mūsu reģiona valstu pircējiem nekas no tā nav jaunums.

Manuprāt, šie secinājumi vairāk noderīgi tāpēc, ka ļoti labi iezīmē paradoksu, ar ko nākas apzināti vai neapzināti sadzīvot katram ēdējam Latvijā, Eiropā un visā globalizētajā zemeslodē. Tādi dienesti kā PVD un līdzīgi mēra kvalitāti, kuru var izteikt mērvienībās un skaitļos. Arī pircēja mēle vairs nav rādītājs, jo to gadu gaitā industrijas pātaga pieradinājusi pakļauties vienas vai otras garšas niansēm. Jo sevišķi pārtikas ražošanā ir arī «neredzamā» kvalitāte, kuru pagaidām uzraugošo iestāžu līmenī nespējam ne definēt, ne izmērīt. Cik vērtīga patiesībā ir maize, kuras cepšanā izmantoti, piemēram, ar glifosāta palīdzību žāvēti graudi? Muļķīgs jautājums? Naivs? Nē, tas ir nevis muļķīgs jautājums, bet globāls jautājums. Un glifosāts vai mononātrija glutamāts ir tikai simbols, jo netrūkst arī citu vielu, ar kurām patērētāju organismus aktīvi apgādā globālā pārtikas industrija. Dienesti aizrādīs, ka rūpīgi seko līdzi tam, lai tiktu ievērotas normas. Ja nelielu viena vai otra nāvēkļa devu pārtika satur, tas ir legāli un atbalstāmi, jo norma taču pārsniegta netiek. Kamēr pasaules kārtība ir šāda, pircējam nekas cits neatliek kā vismaz censties pārtiku iegādāties atbildīgi pret savu veselību, augsni, ūdeni, sabiedrību un pasauli kopumā.

Jācer, ka ar Eiropas Komisijas prezidenta Junkera muti iepriekš izrunātā patiesība par atsevišķu tirgu diskriminēšanu neizplēnēs ierēdnieciskā pieejā, sākot – burtiski – diskutēt par formu, nevis saturu. Eiropa ir izaicinājuma priekšā, lai atrastu veidu, kā lielajiem ražotājiem likt izmantot vienādas kvalitātes izejvielas visiem tirgiem pat tad, ja patērētāji Austrumeiropā nepazīst un nereaģē uz sliktākām izejvielām. Šī kņada ir iemesls sapurināties arī tiem vietējiem ražotājiem, kuri joprojām brien pa mākslīgās garšas un palmu eļļas veco taku, lai gan jaunais ceļš jau kādu laiku ved pilnīgi uz citu pusi – izmantot vietējās izejvielas (tostarp arvien biežāk - bioloģiski sertificētas) ar pēc iespējas kompaktāku sastāvdaļu sarakstu. Pārtikas nozares dalībnieki pašlaik dzīvo ļoti interesantā laikā. Katram no tiem ir izvēle – lēnām mainīties, pamazām reaģējot uz patērētāju domas maiņu, vai arī – aizsteigties priekšā citiem, spējot pirmajiem demonstrēt atbildīgāku attieksmi pret pārtikas ražošanu un saviem pircējiem, vēl pirms pircējs zina, ka tieši to viņš ir meklējis. Latvijai kā naskai pārtikas eksportētājai ir iespēja ar to izcelties, arī ārējiem tirgiem pieprasot arvien vairāk šīs jaunā veida pārtikas. Tāpēc jādomā atbildīgu soli uz priekšu. Un ne tikai pārtikas nozarē.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra