Līdz ar universitātes pabeigšanu tu sāc darbu ministrijā un nostrādā 25 gadus vai nu nozares ministrijā, vai arī tās kapitālsabiedrībās. Kaut arī tu zini, ka iepriekšējie pasažieru pārvadājumu valsts kapitālsabiedrības vadītāji no amata aizbēguši vai ar kaunu un negodu padzīti, tu tomēr riskē un uzticies politiķiem un augstākajai ierēdniecībai, kas sola atbalstu, tu ej un kopā ar komandu savu iespēju robežās skandāliem plosītu uzņēmumu izvelc no bedres. Taču tā vietā, lai ļautu baudīt sava darba augļus, tev beigās pasaka, ka tev trūkst vīzijas par izglābtā uzņēmuma nākotni. Tāda īsumā no malas izskatās nu jau bijušā VAS Pasažieru vilciens valdes priekšsēdētāja gadsimta ceturksni garā karjera. Ja vien viņš nav no akmens, tad, no vienas puses, kaut nelielam aizvainojumam par šādu attieksmi vajadzētu būt.

No otras puses, Latvija ir pietiekami maza, un nostāšanās pozā, lūpas uzmešana vai cīņa par savu taisnību var – vismaz valsts vai ar to saistītās struktūrās – patraucēt darba meklējumos, kā to piedzīvoja kāds cits jomas speciālists. Proti, bijušajam nozares ministrijas, Autotransporta direkcijas un Pasažieru vilciena darbiniekam Andulim Židkovam vieglāk bija atrast darbu ārpus Latvijas kā Eiropas Komisijas ekspertam. Tas, vai A. Lubānam šajā laikā nācies iet pret sirdsapziņu vai sabiedrības interesēm, izdabājot politiķu vai augstākās ierēdniecības iegribām, zināms vien viņam. Taču nekas uzskatāmi neliecina, ka viņš būtu korumpējies. Kā redzams viņa pērnā gada deklarācijā, nekādu uzkrājumu viņam nav, vien nekustamais īpašums Rīga un 21,3 tūkst. eiro parādsaistības. Tā kā nekas arī publiski neliecina, ka kāds būtu viņam lielu pateicību parādā, atrast līdzvērtīgi apmaksātu darbu – 4,6 tūkst. eiro mēnesī kā Pasažieru vilcienā – varētu būt zināms izaicinājums.

Gan transporta, gan citās jomās ir līdzīgi, bet ir arī atšķirīgi gadījumi. Kad dažādas valsts institūcijas pamatoti vai nepamatoti liedza karjeras iespēju juristiem, tad ātri vien viņus nolīga privātais sektors, augsta līmeņa ekspertiem nonākot arī frontes pretējā pusē. Ir tādi ierēdņi, kurus draugi, ar kuriem draudzība maksājusi amatu valsts pārvaldē, iekārto siltā vietiņā.

Ko lai, to visu redzot, dara zemāka līmeņa ierēdņi, ja vēl jāsadzīvo ar vadības attieksmi, ka iniciatīva ir nosodāma, bet darbu saglabāt gribas? Var mēģināt sērfot regulāri mainīgajos politiskās vadības vējos, no pusvārda nolasot ministru un valsts sekretāru vēlmes. Var arī – kā to uz savas ādas mēdz izjust tranzīta bizness – pārprastā un pārcentīgā veidā piemērot dažādas, piemēram, ar muitošanu saistītas prasības. Taču var arī rīkoties kā ar veselo saprātu apveltīti normāli cilvēki, proti, nelikt savus parakstus uz apšaubāmiem dokumentiem un izturēties pret iedzīvotājiem vai biznesa pārstāvjiem ar viņiem pienākošos cieņu, nevis kā pret cērpjamām aitām vai potenciāliem noziedzniekiem.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra