Diagnoze: Fiktīvs kreditors

Viedokļi
2015. gada 2. aprīlis 11:31

Visbiežāk izmantotā blēdīšanās shēma maksātnespējas procesos Latvijā ir fiktīvu kreditoru prasījumu radīšana, kas ļauj iegūt balsstiesību vairākumu. Tādējādi tiek kontrolēta maksātnespējas procesa gaita fiktīvo kreditoru interesēs, kā arī saņemtas izmaksas no maksātnespējīgā uzņēmuma mantas, kas pēc likuma pienāktos tā patiesajiem kreditoriem.
 
Slimības vēsture

Shēmas sekmīgai realizācijai parasti nepieciešama arī administratora iesaistīšanās, kurš rīkojas fiktīvu kreditoru interesēs, atzīstot viņu prasījumus, vienlaikus noraidot «nevēlamos» patieso kreditoru prasījumus. Šādā veidā ļaunprātīgi tiek izmantots likuma noteikums, ka tikai administratora kompetencē ir lemt, kurus kreditoru prasījumus atzīt, kurus – nē. Faktiski administratoram ar likumu ir piešķirta milzīga ekonomiska vara, ļaujot izlemt, kuri kreditori ir tiesīgi piedalīties maksātnespējas procesā un saņemt apmierinājumu no maksātnespējīgā uzņēmuma mantas, kuri – nav.

Jautājums par kreditora prasījuma atzīšanu vai neatzīšanu ir pats būtiskākais ne vien konkrētajam kreditoram, bet arī pārējiem kreditoriem. Atzīstot kreditora prasījumu, tiek iegūtas tiesības uz prasījuma apmierināšanu uz pārējo atzīto kreditoru rēķina, savukārt, noraidot kreditora prasījumu, tiesības tiek zaudētas par labu pārējiem atzītajiem kreditoriem.

Diemžēl novērojumi liecina, ka atbildība par šādu shēmu iespējamību jāuzņemas arī atsevišķiem tiesnešiem. Ne velti pirms «skaļajiem» maksātnespējas procesiem tiek mainītas uzņēmumu adreses, lai maksātnespējas lietas izskatīšana nonāktu noteiktas tiesas kompetencē. Pat, ja tā tik tiešām nav apzināta līdzdalība, tad, acīmredzot, ir tiesas (tiesneši), kas šādi «sakārtotām» lietām pievērš mazāk vērības. 
 
Ārstēšanai ieteicamā terapija

Problēmas risinājums nav iespējams bez vispārējas valsts pārvaldes, izziņas iestāžu un tieslietu sistēmas kopīgas vēlmes to atrisināt. Nepietiek, ka ir dots politisks uzstādījums tikt galā ar problēmu, ja izziņas iestādēm trūkst resursu vai kompetences operatīvi izmeklēt lietas un saukt pie atbildības vainīgās personas. Tāpat  pozitīvs rezultāts nav sagaidāms, ja tiesu sistēma turpinās «neredzēt» dīvainos atsevišķu tiesnešu lēmumus maksātnespējas procesos un nepiemēros iespējami bargas sankcijas.

Tomēr jau šobrīd iespējams identificēt dažas sistēmas «pašattīrīšanos» kavējošas problēmas. Pirmkārt, maksātnespējas procesā kā sevišķās tiesāšanas kārtības procesā lēmumi pārsvarā tiek pieņemti vienā instancē – rajona tiesā, kurā ierosināta maksātnespējas lieta. Tiesnesis jautājumus izskata vienpersoniski, tā lēmumi nav pārsūdzami. Kā piemērs – sūdzības par administratora lēmumiem, ar kuriem atzīti vai noraidīti kreditoru prasījumi. Pirmās instances tiesneša rīcība maksātnespējas procesā nekad nenonāk līdz augstākas instances tiesas tiesneša kontrolei.

Otrkārt, ja tiek konstatēts, ka ir strīds par tiesībām, kreditoram jāvēršas ar prasību tiesā vispārējā tiesvedības kārtībā. Proti, situācijā, ja maksātnespējas administrators neatzīst kreditora prasījumu, kreditoram jāceļ prasība tiesā. Tāpat, ja administrators ir atzinis «sazīmētus» fiktīvu kreditoru prasījumus, patiesajam kreditoram, kuru fiktīvie kreditori «izspieduši», visi šie darījumi jāapstrīd tiesā.

Līdzeklis simptomu mazināšanai - jāpilnveido pārsūdzības iespējas

Iespējamais risinājums būtu likumā paredzēt, ka, pirmkārt, par tiesas lēmumu saistībā ar kreditora sūdzību par administratora lēmumu, ar kuru atzīts vai noraidīts attiecīgā kreditora prasījums, var iesniegt blakus sūdzību. Tas ļautu ārpus tās tiesas robežām, kurā ir maksātnespējas process, augstākas instances tiesai (turklāt koleģiālā, 3 tiesnešu sastāvā) pārskatīt pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu, kā arī administratora rīcības tiesiskumu.

Otrkārt, jāparedz, ka kreditors prasības celšanas brīdī tiktu atbrīvots no valsts nodevas, ja viņš ceļ prasību par sava prasījuma atzīšanu vai citu atzīto (fiktīvo) kreditora prasījumu apstrīdēšanu. Praktiskā problēma šobrīd ir, ka, strīdoties par savām tiesībām vai apstrīdot fiktīvos kreditora prasījumus, ir jāmaksā valsts nodeva, kas godprātīgam kreditoram var izrādīties būtisks finansiāls šķērslis. Piešķirot atbrīvojumu no valsts nodevas, tās samaksa tiktu atlikta uz vēlāku laiku. Proti, ja kreditors prasību zaudētu, iepriekš nesamaksāto nodevu no tā piespriestu valsts ienākumos. Savukārt, ja kreditora prasība tiktu apmierināta, tiesāšanās izdevumus šādas kategorijas lietās valsts varētu piedzīt no administratora, kura prettiesiskās rīcības dēļ šādu tiesvedību nācies uzsākt.
 
Līdzīgi kā hroniskas slimības gadījumā, fiktīvo kreditoru problēma ir jārisina pakāpeniski, piemērojot plānveida ārstēšanu, kas novestu pie vēlama rezultāta – organisma «attīrīšanās».

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra