Arvien biežāk un uzmācīgāk piezogas sajūta par Latvijas tautsaimniecības strauju lejupslīdi. Un tās nav tikai emocijas, bet fakti – IKP pieauguma tempu un apjoma kritums, eksporta kopapjoma samazinājums, investīciju dramatisks samazinājums, ārkārtīgi zemā ražošanas produktivitāte, kā arī nepietiekamais inovāciju līmenis valstī. Pēdējos divos rādītājos Latvija atrodas pēdējās pozīcijās ES.
Tie nav tikai valsts ekonomikas mazasinības rādītāji, tā ir skaidra liecība, ka strauji pazeminās iedzīvotāju dzīves līmenis. Pētījumi rāda, ka aptuveni trešā daļa jeb aptuveni 600 tūkst. Latvijas iedzīvotāju dzīvo trūkumā. Tā realitātē izskatās politiķu daudzinātais Latvijas veiksmes stāts. Tāpēc politiķi, nespējot savilkt valsts budžeta galus, ķeras klāt savai kompetencei neatbilstošu un absurdu jautājumu risināšanai, ekonomiski un politiski nepamatotu lēmumu pieņemšanai, bezkaunīgi ignorējot sabiedrības viedokli un valsts intereses.
Pirms mēneša skaļi izskanēja Latvijas studentu pikets pie Saeimas ēkas. Iemesls – valsts finansēto studiju vietu skaita būtisks samazinājums. Cieņa un pateicība mūsu studentiem par viņu pilsonisko stāju un solidaritāti, kas ļāva vismaz uz laiku apstādināt šo bezjēdzību. Tajā pašā laikā, šoreiz ar Finanšu ministrijas svētību, tiek izstrādāti ne mazāk absurdi projekti par nodokļu un sociālās apdrošināšanas maksājumu grozījumiem. Tie neiztur nekādu (gan teorētiskā, gan praktiskā aspekta) kritiku. Man kā uzņēmējam ar ilggadēju pieredzi absolūti nav saprotams, kāpēc man būtu jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas no reāli neizmaksātas darba algas. Turklāt šie maksājumi ir «piesieti» minimālajai darba algai. Absurds nosacījums ir arī tas, ka obligātās sociālās iemaksas jāveic pat tad, ja konkrētajā periodā uzņēmums negūst ieņēmumus. Šī projekta izstrādātājiem iesaku ieskatīties mācību grāmatās par brīvo tirgus ekonomiku, kur cenu nosaka pieprasījums un piedāvājums, tajā skaitā arī darba tirgū. Starp darba devēju un darba ņēmēju pastāv līgums, kas nosaka, par kādu cenu darba devējs pirks darba ņēmēja pakalpojumus un kā abpusēji tiks izpildītas šī līguma saistības.
Šī prasība ir vistiešākā valsts iejaukšanās brīvā tirgus ekonomikas pamatnostādnēs. Kur uzņēmējiem ir garantijas, ka šis nevar kļūt par precedentu citiem valsts pieprasītiem nepamatotiem obligātiem maksājumiem? Piemēram, papildus obligātais maksājums par pārāk zemu ražošanas tehnikas izmantošanas līmeni vai valdības ieskatā pārāk neefektīvu materiālo resursu izmantošanu.
Ja valstī trūkst līdzekļu pensijas fondam, tad, lūdzu, Finanšu ministrija, sniedziet skaidrojumu, kā šāda situācija ir izveidojusies! Lielai daļai sabiedrības būtu ļoti interesanti redzēt publiskotu saprotamu un caurspīdīgu materiālu par ikgadējo sociālo apdrošināšanas maksājumu izlietojumu, atsevišķi norādot iemaksas pensiju fondos un to izlietojumu. Būtu nepieciešams, lai šis atskaites periods aptvertu laiku no 1991. līdz 2016.gadam. Tas ļautu atklāt, kurš ir atbildīgs par šī brīža pensiju fonda problēmām.
Politiķi, neieklausoties uzņēmējos, atkal izgāzušies, tāpat kā pirms gada, pieņemot cēli nosaukto solidaritātes nodokli. Būsim atklāti, tas bija mēģinājums atkārtoti Latvijā ieviest progresīvo nodokli, kuram Latvijā pašlaik nav nekāda pamata.
Varbūt vispirms sakārtosim uzņēmējdarbības vidi, radīsim sabiedrības vidusslāni un tikai tad sāksim domāt par progresīvā nodokļa ieviešanu. Politiķiem gribu atgādināt, ka viens no tautsaimniecības pīlāriem ir stabila nodokļu sistēma, nevis atsevišķi atrauta kāda nodokļa vai obligātā maksājuma noteiktais apmērs, kas kā īlens spiežas ārā no kopējā nodokļu maisa. Tāpēc Latvijā ir pienācis laiks izstrādāt jaunu un objektīvu, ekonomiski pamatotu nodokļu sistēmu. Šādā sistēmā vienlīdz ieinteresēti ir gan uzņēmēji, gan valsts.
Ņemot vērā visu minēto un Latvijas reālo situāciju, lēmums par būtisku deputātu algas paaugstināšanu, salīdzinot ar pensiju līmeni, ir uzskatāms par nekaunību. Tikai procentuālā atšķirība ir milzīga – 7% pieaugums deputātu algām (atbilstoši vidējās algas pieaugumam valstī) pret 1,7% pensijām (atbilstoši iekšzemes kopprodukta pieaugumam). Absolūtos skaitļos jeb saņemamo eiro apmērā atšķirība ir no dažiem eiro pensionāriem līdz vairākiem simtiem Saeimas deputātiem. Atkārtoti iesaku Saeimas deputātiem paņemt rokās ekonomikas pamatu mācību grāmatu, kurā skaidri un gaiši pateikts – vidējās darba algas pieauguma temps nedrīkst pārsniegt produktivitātes vai darba ražīguma (arī Saeimas) pieauguma tempus.
Tā saucamās «deputātu kvotas», kas guvušas plašu negatīvu rezonansi sabiedrībā, uzskatāmas par bezprecedenta gadījumu visā demokrātiskajā pasaulē, ko pieklājīgā sabiedrībā pat nevarētu skaļi izrunāt. Kā deputāti, nespēdami nodrošināt akūtas sociālās vajadzības, spēj lemt par 26 milj. eiro sadalīšanu personīgam patēriņam un interesēm, piemēram, bridža kluba izveidei? Nonsenss!
Noslēgumā vēlreiz gribu aicināt deputātus atcerēties, ka viņi ir tautas kalpi, kuriem jābūt ne tikai atbilstošām zināšanām un prasmēm, bet arī izpratnei par ētiku un morāli. Pasaulē viss balstās uz likumsakarībām, kuras ir jārespektē.
Šī brīža likumsakarības nosaka, ka galvenais Latvijas tautsaimniecības attīstības ceļš ir inovatīvās ekonomikas modeļa ieviešana. Nav cita virziena tautsaimniecības izaugsmē kā inovatīvu programmu realizācija, kas nākotnē nodrošinās valsts un tautas labklājības līmeņa būtisku pieaugumu.
