Jaunākais izdevums

Pie šāda secinājuma jānonāk, pētot Eurostat datus par dažādām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot kādu īpašu matemātiski izveidotu rādītāju, kurā apvienota pirktspēja un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, kas Latvijas gadījumā pēdējos piecus gadus praktiski stāv uz vietas.

Eiropas indekss valstu salīdzināšanai

Pirktspējas koriģētais iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir Eurostat mērījums visās Eiropas Savienības valstīs, kur IKP uz iedzīvotāju ir saprotamākā mērījuma daļa. To iegūst, dalot IKP ar vidējo iedzīvotāju skaitu valstī atbilstošajā gadā. Datus par valstīm sniedz to statistikas pārvaldes, lietojot vienotu metodiku. IKP pēc būtības ir ekonomiskās aktivitātes mērs, kas tieši attiecas uz tautsaimniecības saražoto preču un pakalpojumu kopējās izlaides vērtību, atskaitot starppatēriņu, bet pieskaitot neto nodokļus par ražojumiem un importu. Vidējais iedzīvotāju skaits valstī tiek minēts tādēļ, ka faktiski neviens ES vairs neveic tautas skaitīšanu pēc vecajiem standartiem, bet iedzīvotāju uzskaite ir elektroniska, izmantojot valsts datu avotus. Tā katrā valstī tiek iegūts vidējais iedzīvotāju skaits, kas tuvināti atbilst reālajam skaitam, ja šāda skaitīšana tiktu veikta. Statistikas tabulā redzamais pirktspējas koriģētais IKP uz iedzīvotāju gadā ir IKP uz iedzīvotāju valstī, kas izteikts pirktspējas standartos (PPS). Stāsts ir par kopēju valūtu, kas novērš cenu līmeņu atšķirības starp valstīm, lai varētu jēgpilni salīdzināt IKP apjomu. Vērtības tiek piedāvātas arī kā indekss, kas aprēķināts attiecībā pret Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kas noteikts kā 100 vienības. Ja valsts indekss ir lielāks par 100, tad šīs valsts pirktspējas koriģētais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju ir augstāks par ES vidējo un otrādi. Indekss pēc būtības arī paredzēts salīdzinājumiem starp valstīm Eurostat metodoloģijā.

Pēdējie pieci gadi, stāvot uz vietas

Jāteic, Latvijai šie dati nav iepriecinoši, kad tiešām sākam salīdzināt. Latvijas indekss pēdējos piecos gados faktiski stāv uz vietas, kas nozīmē, ka, augot IKP, iedzīvotāju labklājības līmenis būtiski nemainās vai, arī tulkojot preču un pakalpojumu valodā un naudas valodā, tas nozīmē, ka, neraugoties uz to, ka naudas masa valstī ir pamatīgi augusi, iedzīvotājiem nav bijis iespējas par to iegādāties vairāk preču vai pakalpojumu. Proti, vienkāršāk runājot, visa IKP izaugsme ir vien inflācijas burbulis un cilvēki 2023. gadā salīdzinoši dzīvojuši nedaudz sliktāk nekā 2020, ja attiecinām pret ES vidējo. Jāteic, par 2023. gadu vēl nav precīzu skaitļu un iespējamas kādas nelielas izmaiņas.

Šajos Eurostat datos 2023. gads vēl ir prognozes līmenī, kas tā tiek sauktas, jo dati 2024. gada gaitā tiek precizēti, tomēr prognoze balstās provizoriskajos datos un ir tuva patiesībai. Raugoties uz pirktspējas koriģēto IKP uz vienu iedzīvotāju, aina var šķist labāka, tomēr ir arī skaidri redzams, ka sliktāk par mums jūtas vien grieķi un bulgāri. Turklāt Bulgārijas tendence ir nemainīgi augoša pēdējo septiņu gadu laikā, bet Grieķiju pandēmijas laikā pamatīgi skāra tūrisma pagrimums, un drīzumā valsts no šīs ķezas atbrīvosies. Proti, perspektīvā Latvijai draud pēdējā vieta Eiropā, ja rēķinām IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas valstī.

Vecajā Eiropā - kritums

Faktiski visas Eiropas vecās ekonomikas piedzīvojušas kritumu pret Eiropas vidējo rādītāju, tostarp Igaunijas iedzīvotājiem 2023. gads bijis acīmredzami nepatīkams. Liela daļa valstu līdzīgi Latvijai atradušās tādā kā stagnācijas posmā, tomēr tās sākotnēji dzīvojušas daudz labāk, tādēļ viņu stāvoklis tik un tā dēvējams par labu. Savukārt acīmredzami savu stāvokli ir uzlabojušas valstis, par kurām iepriekš teicām, ka tās ir atpalicējas. Rumānija, Bulgārija, Ungārija, Slovākija un Polija ir valstis, kurās iedzīvotāji sākuši dzīvot labāk. Proti, IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas kļūst labāks. Tieši šī iemesla dēļ Latvija var ierindoties Eiropas trūcīgāko saraksta pirmajā vietā jau visai drīz, jo liels skaits Austrumeiropas zemju pandēmijas laiku pārdzīvojušas daudz labāk un viņu iedzīvotāju pirktspējas korekcija uz kopīgi radīto labumu ir veiksmīgāka. Jāteic, ka, ievērojot to, ka Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās, mūsu IKP uz iedzīvotāju uzlabojas arī tādēļ, ka iedzīvotāju kļūst mazāk, bet, pievienojot Latvijā palikušo pirktspēju, aina ir bēdīga.

Paēdusi sabiedrība-stabila valsts ir rakstu sērija ar statistikas datu analīzi par sabiedrības turīguma līmeni pēdējo 5 gadu griezumā, lai demonstrētu pašreizējo situāciju, sabiedrības nevienlīdzības iemeslus, kā arī uzrādītu galvenos lēmumus vai neveiktās darbības, kādēļ esam konkrētā kritiskā situācijā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Paēdusi sabiedrība-stabila valsts saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Bizness.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noslāņošanās notiek ne tikai Latvijas iekšienē, bet arī Eiropas Savienībā kopumā, kur skaidri redzams, ka dažās valstīs darbaspēka atalgojums kļūst lielāks daudz ātrāk nekā Latvijā. Visprecīzākais salīdzinājums ir ar Lietuvu, kur pēc Eurostat datiem 2008. gadā darbaspēka atalgojums bijis tāds pats kā Latvijā, bet 2022. gadā Lietuvas nodarbinātais vidēji saņem par 90 centiem stundā vairāk.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) turpina publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība - stabila valsts, interesējoties par sabiedrības noslāņošanos, ko ievadīja ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos un secinājumu, ka bagātākie Latvijā kļūst bagātāki, bet trūcīgākie - trūcīgāki.

Metodoloģija un izmantotie dati

Eurostat piedāvā visai plaša spektra datu apjomu par atalgojumu dažādās nozarēs, un Dienas Bizness izvēlējās sadaļu, kas neapskata darbaspēka atalgojumu aizsardzībā, valsts pārvaldē un neskar sociālo apdrošināšanu, lai parādītu izmaiņas tieši to darbinieku ikdienā, kuri veido patiesos nodokļu ieņēmumus. Par atskaites punktu Dienas Bizness izvēlējās 2008. gadu, kas ir pēdējais gads pirms globālās finanšu krīzes, un tieši šajā mirklī divu Baltijas valstu – Latvijas un Lietuvas - darbinieku vidējie stundas ieņēmumi ir līdzvērtīgi – 5,9 eiro stundā. Eiropas Savienības vidējais rādītājs 2008. gadā ir 21,6 eiro stundā, bet 2022. gadā - 30,5 eiro stundā. Pieaugums ir par 41%. Vienīgā valsts, kurā šajā periodā piedzīvots darba samaksas kritums, ir Grieķija. Vidējā stundas darba samaksa 14 gadu laikā šajā valstī sarukusi par 14%. Līdztekus tā vēl aizvien ir lielāka nekā Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvijā pēta mazturīgos, vidusšķira ir nosacīta

Jānis Goldbergs, 28.03.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā ir diezgan neskaidrs, kas vispār ir vidusšķira valstī un cik tā mums ir reāla, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes speciālisti. Pētījumi veikti par sociālās nevienlīdzības jautājumiem, bet pārsvarā par sabiedrības mazturīgāko daļu, tostarp konsultējot Latvijas tiesībsargu. Pētīt vidusslāņa, kas ir sabiedrības balsts, izmaiņas traucē finansējuma trūkums.

Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai?

Komentāri

Pievienot komentāru