Ja domājam par šodien aktuālākajiem biznesa valodā lietotajiem terminiem, «restrukturizācija» un «optimizācija» pavisam noteikti ir pirmie, kas nāk prātā. Bet kā tas saistīts ar kredītu menedžmentu? Un vai tiešām darba procesu optimizācija nozīmē pēc iespējas vairāk darīt pašiem, lai nav jātērē līdzekļi dažādiem ārpakalpojumiem?
Salīdzinot ar vairākiem Skandināvijas uzņēmumiem, kas pēdējā gada laikā tāpat pārplānojuši iekšējos procesus un lauzījuši galvu, kā ar mazākiem resursiem panākt līdzšinējo efektivitāti, varu secināt – mūsu lielākā problēma ir skats un plānošana īstermiņā. Jeb, kā panākt tūlītējas izmaiņas, nedomājot par kopējo tendenci un sekām. Bet visai bieži šķietami efektīvi īstermiņa lēmumi (piemēram, maksimāla atteikšanās no dažādu ārpakalpojumu izmantošanas – tulkošanas, parādu atgūšanas, IT, uzkopšanas servisu u.tt., mēģinot tos aptvert ar uzņēmuma iekšējiem resursiem) var izrādīties ilgtermiņa attīstību bremzējoši.
Joprojām biznesa procesu plānošanā trūkst plānveida pieejas: īstermiņa un ilgtermiņa mērķu noteikšana (un tiem nevajadzētu būt pretrunā), precīza apzināšana - kādi ir pieejamie resursi un kādas funkcijas uzņēmumā tie spēj pildīt visefektīvāk. Un vēl viena būska lieta – kā maksimāli koncentrēties uz sava biznesa pamatdarbību.
Viens no veidiem, lai iespējami efektīvāk darbotos ar pieejamajiem resursiem, nodrošinot ilgtermiņa produktivitāti – izmantot ārpakalpojumus, kas nav tieši saistīti ar pamatdarbības nodrošināšanu. Tā ir plaši izmantota prakse jau pieminētajās Skandināvijas valstīs, un neredzu iemeslu, kāpēc, lai arī Latvijas uzņēmumi nesekotu šim piemēram.
Tas, ko ikdienas darbā redzam šobrīd – Latvijas uzņēmumi pret ārpakalpojumu izmantošanu izturas visai piesardzīgi, tiecoties visu kontrolēt un spēt paveikt paši. Tāpat bieži par iemeslu šādai rīcībai ir pašu dubultā grāmatvedība - daudzi nav gatavi dalīties ar informāciju, kas pašā pamatā nav «tīra».
Bet brīdī, kad tā jau noslogotie un «optimizētie» darbinieki darba pienākumu apvienošanas kārtā mēģina būt arī parādu piedzinēji vai tulki, tiek zaudēts fokuss uz pamatdarbību. Tāpat vērtējot ieguvumus tikai «cena pret cenu» kategorijā, bez ievērības atstājam pievienoto vērtību un ieguvumus (vai tieši pretēji – zaudējumus) ilgtermiņā.
Kādi ir kritēriji, izvērtējot iespēju izmantot ārpakalpojumus?
- Vai mans uzņēmums piedāvā iegādāties preces un pakalpojumus ar pēcapmaksu?
- Kā ārpakalpojumu izmantošana ietekmē kopējās izmaksas, un kāda ir to pievienotā vērtība pamatdarbības efektivitātes uzlabošanai (īstermiņā un ilgtermiņā)?
- Kā rīkojas mani konkurenti?
- Vai potenciālie sadarbības partneri (ārpakalpojumu sniedzēji) piedāvā izdevīgākos nosacījumus tirgū?