Pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt bažas par mūsu sapratnei astronomiski lielu, simtos miljardu un jau triljonos mērāmu, naudas drukāšanu, kuru veic pasaules lielākās Centrālās bankas. Augsta inflācija pavisam drīz ir neizbēgama, vai ne?

Sākumā ir noteikti jāuzver, ka Centrālās bankas «naudu nedrukā» tādā izpratnē, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Svaigi sadrukātas naudas paciņas Centrālās bankas ASV vai Eirozonas mājsaimniecībām šobrīd nedala. Arī visas lielākās Centrālās bankas ir ievērojami neatkarīgas iestādes un valdību izdevumus, piemēram, sabiedriskā sektorā strādājošo darba algas, ar jaunām banknotēm pa tiešo neapmaksā. Lai arī ir ekonomisti, kas šādu, no «helihoptera kaisītas» naudas iepludināšanas ekonomikā pieeju ir pat nopietni diskutējuši, praksē Centrālās bankas rīkojas savādāk. Tās ļoti lielos apjomos pērk dažāda termiņa, galvenokārt valdību parāda vērtspapīrus ar mērķi samazināt procentu likmju līmeņus un stimulētu ekonomiskās aktivitātes pieaugumu. Šo mērķi tām ir arī veiksmīgi izdevies panākt – procentu likmes pat ilgtermiņa aizņēmumiem ir vēsturiski zemos līmeņos. Lai uzpirktu minētos vērtspapīrus, Centrālās bankas rada jaunu naudu (monetāro bāzi), kas iegulstas komercbanku rezervēs.

Komercbankas, protams, var šīs pieaugošās rezerves izlietot, lai izsniegtu jaunus aizdevumus mājsaimniecībām vai uzņēmumiem. Tādā veidā tiktu stimulēts mājsaimniecību patēriņš un jaunas biznesa investīcijas. Ja šāds ārkārtīgi lielas un lētas naudas apjoms radītu kreditēšanas bumu un, sekojoši, ekonomiskās aktivitātes strauju kāpumu, inflācijas risks būtu ievērojams, jo īpaši tad, ja Centrālās bankas nesāktu veikt ierobežojošus pasākumus. Diemžēl patiesība ir savādāka. Neizbēgamās inflācijas vietā mums ir augsts vai, piemēram, Eirozonas valstīs pieaugošs bezdarbs, neizmantota ražošanas kapacitāte (skatīt 1. attēlu), privātā sektora kredītsaistību apjoma stagnācija vai samazināšanas turpinājums. Turklāt vēl jāņem vērā arī negatīvā ietekme no fiskālās stimulēšanas ierobežošanas, ko rada pieaugošie ASV un Eiropas valdību taupības pasākumi.

Ļoti vienkāršojot, šobrīd ražošanas jaudas un darbarokas, kas varētu saražot jaunas preces vai pakalpojumus, ir vairāk nekā potenciālo pircēju, kuri grib vai var atļauties šīs preces vai pakalpojumus nopirkt. Inflācijas draudi šķiet ir pārspīlēti.

1. attēls. Pasaules ekonomikas noslodzes atšķirība no optimālā līmeņa, % no IKP

Avots: OECD, SEB Nordic Outlook

Ne velti savā jaunākajā pasaules ekonomikas apskatā Starptautiskā Valūtas fonda ekonomisti uzsvēra, ka jābrīnās ir nevis par to, kādēļ inflācija ir zema, bet gan kādēļ viņa nav vēl zemāka, zinot piedzīvotās ekonomiskās lejupslīdes apmēru un to, kā inflācija ir uzvedusies līdzvērtīgu krīžu gadījumā pagātnē. SVF galvenais secinājums ir, ka par ilgstošo inflācijas stabilitāti ir jāpateicas neatkarīgām Centrālām bankām un to spējai stingri iesakņot inflācijas gaidas (vairumam lielo Centrālo banku inflācijas mērķis ir ap 2% gadā). Šādas stabilas inflācijas gaidas, būtiski tās neizkustinot, pieļauj pasaules nozīmīgākajām ekonomikām elastīgāk pieiet daudziem netradicionāliem monetārās stimulēšanas pasākumiem.

Un šeit mēs nonākam pie nākamā diskusijas punktā. Ja inflācijas draudi ir pārspīlēti, tad cik un vai vispār ir saprātīgi izvērtēt ieguldījumu zeltā?

Neesmu zelta fans. Instruments, kura vērtība dienas laikā var samazināties par vairāk kā 9% (skatīt 2. attēlu), pilnīgi noteikti nav drošs ieguldījums. Zeltu arī grūti uztvert kā ieguldījumu, jo tas pieprasa pastāvīgu, neizsīkstošu un arvien pieaugošu, baiļu un bažu nomāktu, jaunu zelta pircēju pieplūdumu. Eleganti argumentētu piemēru var izlasīt kāda leģendāra investora vēstulē Berkshire Hathaway akcionāriem (skatīt 19. lpp). Zelts ir spekulatīvs, augsta riska instruments, kas pieprasa augstu riska toleranci no investora. Savas ilgās vēstures dēļ, zelta stienis vien varētu būt psiholoģisku komfortu sniedzoša, fiziski taustāma vienība ekonomisko vai politisko satricinājumu laikā.

Turklāt, nesen publicētā akadēmiskā pētījumā ir secināts, ka nav pierādījumu tam, ka zelts aizsargā (hedžē) pret negaidītu inflāciju vai valūtas kursa svārstībām (zelta reālā cena svārstās vairāk nekā valūtas kurss). Tā bieži piesauktā aizsardzība pret inflāciju, var nostrādāt tikai ļoti, ļoti ilgā termiņā. Tātad nav vērts šobrīd satraukties par «naudas drukāšanu» un steigties investēt zeltā, jo tā cena šobrīd ir nokritusi.

2. attēls. Zelta cenas izmaiņas 10 gadu laikā un 2013.gada aprīlī

Avots: SEB FX apskats, 2013.gada 19.aprīlī

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra