Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Apritējuši pieci gadi, kopš Latvija ir pievienojusies eirozonai, un ir vērts atskatīties, kas kopš tā laika eirozonā mainījies finanšu stabilitātes jomā.

Jāteic, ka tieši pēdējos piecos gados eiro zonas un līdz ar to arī Latvijas finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanas jomā notikušas iespaidīgas, fundamentālas pārmaiņas.

Šīs pārmaiņas eiro zonā galvenokārt saistāmas ar Banku savienības izveidi. Banku savienība nozīmē, ka tās dalībvalstīs tiek īstenota:

Vienotā banku uzraudzība, atveseļošana un noregulējums balstās uz vienotu regulējošo prasību kopumu[2] (Single rule book), kurā ietverti:

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Kopējais atjaunīgo energoresursu patēriņš (AER) Latvijā 2013. gadā bija 68 gigadžouli (GJ), liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Salīdzinājumā ar 2012. gadu AER patēriņš samazinājās par 2,5%. Tas ir saistīts ar elektroenerģijas ražošanas apjomu samazinājumu hidroelektrostacijās. 2013. gadā saražotais elektroenerģijas apjoms hidroelektrostacijās bija 2912 gigavatstundas (GWh), kas ir par 21,9% mazāk nekā 2012. gadā.

Latvijas energobilancē AER ir nozīmīga vieta. Galvenie AER veidi Latvijā ir kurināmā koksne un hidroresursi, kas 2013. gadā aizņēma 34,2% no kopējā energoresursu patēriņa. Mazākā mērā tiek izmantota vēja enerģija, biogāze, biodegviela, salmi un cita biomasa. Saules enerģija šobrīd tiek izmantota tikai ļoti nelielos apjomos.

Kurināmās koksnes īpatsvars Latvijas energoresursu izmantošanā tradicionāli ir bijis ievērojams, pateicoties tās pieejamībai, līdz ar to kurināmā koksne ir visizplatītākais atjaunīgais energoresurss Latvijā. Jau vairākus gadus kurināmā koksne stabili aizņem ceturto daļu (2010. gadā – 25,6%, 2011. un 2012. gadā – 25,4%, 2013. gadā – 28%) no kopējā energoresursu patēriņa. Savukārt tās īpatsvars starp AER 2013. gadā bija 78%.

Mūsdienu mainīgajā pasaulē investīcijām ir ļoti liela loma efektīvas, jaudīgas un ienesīgas tautsaimniecības attīstības nodrošināšanai. Tās ir nozīmīgs faktors ražošanas sekmēšanai un nodarbinātības veicināšanai, tādējādi stiprinot valsts ekonomisko attīstību, t.sk. konkurētspēju. Izaugsmes gados privātais sektors investē aktīvāk, savukārt krīzes laikā privātās investīcijas kļūst piezemētas pastāvošās nenoteiktības dēļ.

Tādā laikā tautsaimniecības stimulēšanai ļoti svarīgas ir investīcijas no valdības puses. Ierasti tās aptver sabiedrībai tādas nozīmīgas jomas kā transporta infrastruktūra, aizsardzība, izglītība, veselība un arī kultūra, kur privātā sektora investīcijas piesaistīt ir problemātiski.

Biznesa vidē investīcijas tiek veiktas, lai balstītu un attīstītu uzņēmējdarbību, investējot jaunās, uzlabotās ražošanas iekārtās vai pakalpojumu sniegšanas aprīkojumā, darbinieku profesionalitātes paaugstināšanā. Savukārt valdības investīciju mērķis ir nodrošināt ērtu, kvalitatīvu infrastruktūru un valsts nozīmes pakalpojumus nodokļu maksātājiem un sabiedrībai kopumā. Turklāt attīstīta infrastruktūra ir svarīgs priekšnosacījums jaunu privāto investīciju piesaistīšanā. Parasti publiskās investīcijas galvenokārt veic tādās jomās, kur privātās investīcijas nenonāk, piemēram, ceļu un tiltu būvēšanai, izglītības iestāžu un ārstniecības iestāžu būvniecībai un uzturēšanai, un tās izpaužas gan valsts, gan pašvaldību līmenī.

Jau nākamajā nedēļā Rīgā notiks ikgadējais Baltijas M&A un privātā kapitāla forums, kur šogad, kopā ar tradicionālajiem foruma organizatoriem, zvērinātu advokātu biroju SORAINEN, Dienas Bizness, Äripäev un Verslo žinios, organizatoru lomā piedalās arī visu triju Baltijas valstu privātā un riska kapitāla asociācijas. Pie tam līdz ar forumu, Latvijas Privātā un Riska Kapitāla Asociācija atzīmē savu desmit gadu jubileju.

Šo apstākļu iespaidā, kā arī tādēļ, ka šogad ir vērojama salīdzinoši liela rosība privātā un riska kapitāla industrijā (Latvijā, piemēram, nesen noslēgtais Latvijas Garantiju aģentūras konkurss, kā arī šajā vasarā pieņemtais Alternatīvo ieguldījumu fondu un to pārvaldnieku likums), forumā īpaša vieta tiks atvēlēta dažādām ar Baltijas privātā un riska kapitāla industrijas attīstību veltītām tēmām. Tā, piemēram, foruma pirmajā dienā, 24. oktobrī, ar idejām industrijas attīstības vecināšanai dalīsies EBRD (Agris Preimanis), Eiropas Investīciju Fonda (Richard Pelly) un arī Eiropas privātā un riska kapitāla asocijācijas (Michael Collins) pārstāvji; savukārt, 25. oktobrī īpašā sesijā tiks spriests par Baltijas valstu valdību lomu industrijas attīstībā un to, ko no valdībām sagaida industrijas pārstāvji.

Pērn Baltijas valstu uzņēmumu apvienošanās un iegādes (M&A) tirgū darījumu skaita ziņā bija vērojams neliels kritums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, taču neskatoties uz to, darījumu skaits joprojām ievērojami pārsniedza 2018.-2020.gadu līmeni.

Tā liecina M&A datubāzes Mergermarket apkopotā statistika.

Lietuva un Latvija pēdējo trīs gadu laikā ir saglabājušas stabilu darījumu aktivitātes līmeni, savukārt Igaunijas darījumu skaits samazinājies no 72 darījumiem 2021. gadā līdz 49 darījumiem 2023. gadā. Publiskotās darījumu vērtības saruka vēl dramatiskāk. Tas lielā mērā ir saistīts ar finansējuma samazināšanos jaunuzņēmumiem un vispārējo ekonomikas lejupslīdi Igaunijā.

Lai arī regulāri izskan pieņēmumi, ka ārvalstu investori, iespējams, pamet Baltijas M&A tirgus, statistika liecina par pretējo. Saskaņā ar Mergermarket datiem 2020. gadā ārvalstu (ne Baltijas valstu) pircēju īpatsvars Baltijas uzņēmumu iegādēs bija 42%. To skaits 2021. gadā nedaudz pieauga – līdz 44% un 2022. gadā līdz 45%. 2023. gadā šis rādītājs samazinājās tikai nedaudz, noslīdot līdz 40%.Vienlaikus ir acīmredzama tendence vietējo (Baltijas) pircēju vidū pieaugošai Lietuvas investoru aktivitātei. No visiem darījumiem, kuros uzņēmumus iegādājās investors no Baltijas, lietuviešu investoru īpatsvars 2020.gadā bija 27%, 2021.gadā - 43%, 2022.gadā - 39%, bet pērn sasniedza gandrīz pusi (49%) no visiem darījumiem.

Stabilā situācija Latvijas tautsaimniecībā jau astoto gadu nodrošina iekšzemes noguldījumu kāpumu.

Izteiktāka bijusi darba algu kāpuma un bezdarba krituma veicinātā mājsaimniecību noguldījumu palielināšanās, kamēr uzņēmumu noguldījumi bijuši svārstīgāki un atsevišķos gados arī sarukuši, uzņēmējiem uzkrājumus izmantojot importa un investīciju darījumos.

Noguldījumu ienesīgums ir zems, iedzīvotāji un uzņēmēji meklē ienesīgākas līdzekļu izvietošanas iespējas, tamdēļ lielākā daļa noguldījumu koncentrējas likvīdajā pieprasījuma noguldījumu segmentā. Rūkot ārvalstu klientu noguldījumiem un turpinoties mātesbanku finansējuma samazinājumam, augošie iekšzemes noguldījumi kļuvuši par galveno banku finanšu resursu avotu – 2018. gada nogalē iekšzemes noguldījumu atlikums pārsniedza banku iekšzemes kredītportfeļa lielumu.

Tieši banku sektors, kas ir nesamērojami liels salīdzinājumā ar valsts ekonomiku un kurā riski netiek pienācīgi pārvaldīti, nevis nerezidentu apkalpošanas biznesa modelis, ir fundamentāls Kipras problēmu cēlonis, norāda Latvijas Bankas ekonomists Deniss Titarenko.

Kipras banku sektora specifiku salīdzinājumā ar pārējām eiro zonas valstīm nosaka arī liela atkarība no finansējuma tieši noguldījumu veidā, norāda D. Titarenko, uzsverot, ka noguldījumu pieaugums banku sektorā bija īpaši straujš pirmskrīzes posmā un palēninājās tikai pēdējo divu gadu laikā. Rezultātā piesaistīto noguldījumu apjoms 2012.gada beigās, kā liecina Kipras centrālās bankas dati, sasniedza 70,2 miljardus eiro jeb aptuveni 390% no IKP. Būtisks noguldījumu apjoma pieaugums sācies daudz agrāk par valsts pievienošanos eiro zonai 2008. gadā. Tādējādi nepamatots ir apgalvojums par to, ka tieši dalība eiro zonā ir vainojama Kipras bankas problēmās, un ka Latvija, iestājoties eiro zonā, kļūs par nākamo Kipru, norāda D.Titarenko.

Banku kredīti ir viens no investīciju avotiem, kas nodrošina tautsaimniecības attīstību. Tomēr, par spīti ilgstošai kreditēšanas stagnācijai un pat kritumam, jau vairāku gadu garumā Latvijas iekšzemes kopprodukta izaugsme bijusi viena no straujākajām eiro zonā. Tātad līdzekļus attīstībai uzņēmumi aizvien vairāk guvuši no citiem avotiem.

Par to liecina arī komersantu finanšu rādītāju salīdzinājums pēdējos desmit gados – gandrīz visās nozarēs kredītu īpatsvars uzņēmumu aizņemtajos līdzekļos krasi samazinājies. Tomēr tautsaimniecības noturīgas izaugsmes nodrošināšanai ir nepieciešama plašāka kredītu pieejamība investīcijām.

Protams, pat gados, kad kredītportfelis kopumā būtiski saruka, tika izsniegti arī jauni kredīti, savukārt atsevišķās nozarēs, neraugoties uz banku kredītu lomas mazināšanos kreditoru sastāvā, kredītportfeļa dinamika bijusi krietni labvēlīgāka nekā tautsaimniecībā kopumā. Šajā rakstā aplūkosim, kāda bijusi uzņēmumu kreditēšanas dinamika atsevišķu nozaru skatījumā un kādas ekonomikas nozares bankas vairāk kreditē eiro zonā kopumā, kā arī Igaunijā un Lietuvā.

Banku piesaistītie mājsaimniecību noguldījumi veido lielāko kredītiestāžu piesaistīto iekšzemes resursu daļu, norāda Latvijas Bankas ekonomists Vilnis Purviņš.

Atšķirībā no vairāk svārstīgajiem uzņēmēju noguldījumiem mājsaimniecību uzkrājumi bankās ir stabilāki, neraugoties, vai tie ir termiņnoguldījumi un krājnoguldījumi, vai – pēdējo gadu zemo procentu likmju laikmetā - aizvien dominējošākie pieprasījuma noguldījumi (uzkrājumi norēķinu kontos).

Līdz ar mājsaimniecību noguldījumu kāpumu bankām tiek nodrošināts lēts un stabils avots kredītu izsniegšanai ar zemām izmaksām. Veidojot uzkrājumus, mājsaimniecības līdzekļus, no vienas puses, gan iesaldē, tomēr vienlaikus palielina patēriņa potenciālu un arī savu kredītvērtību, kas nākotnē ļaus tām aktīvāk aizņemties. Tādējādi tiks nodrošināta tautsaimniecības attīstība, stimulēta ekonomika un izaugsme. Šajā rakstā aplūkosim, kāda ir mājsaimniecību noguldījumu struktūra un galvenās attīstības tendences pēdējos gados eiro zonā kopumā, tostarp Latvijā un citās eiro zonas valstīs.

2014. gadā kopējais atjaunīgo energoresursu (AER) patēriņš Latvijā bija 69 petadžouli (PJ), liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati (CSP).

Salīdzinājumā ar 2013. gadu AER patēriņš ir pieaudzis par 1,2%, ko ietekmēja saražotās kurināmās koksnes pieaugums. Salīdzinot ar 2004. gadu, AER patēriņš Latvijā pieaudzis par 12%.

Galvenie AER veidi Latvijā – kurināmā koksne un hidroresursi – 2014. gadā veidoja 34,4% no kopējā energoresursu patēriņa.

Kurināmā koksne ir visizplatītākais AER, un tās īpatsvars kopējā energoresursu patēriņā ir palielinājies no 23,4% 2010. gadā līdz 30,2% 2014. gadā. Kurināmās koksnes īpatsvars AER patēriņā 2014. gadā bija 82,1%, kas ir par 3,4 PJ jeb 4% vairāk nekā 2013. gadā.

Kurināmās koksnes kopējais patēriņš 2014. gadā ir pieaudzis par 6% salīdzinājumā ar 2013. gadu, arī sektoru griezumā ir vērojamas patēriņa izmaiņas. Palielinājās kurināmās koksnes īpatsvars gan mājsaimniecībās, gan pārveidošanas sektorā siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanā. Galvenie kurināmās koksnes patērētāji ir mājsaimniecības, pārsvarā izmantojot malku (85%). 2010. gadā patērētās kurināmās koksnes īpatsvars mājsaimniecībās bija 42,9%, 2013. gadā – 45,4%, bet 2014. gadā – 46,3%.

Kopējais energoresursu patēriņš 2017. gadā bija 194,9 petadžouli (PJ), kas ir par 5,5 % vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes operatīvie dati.

Pēdējo piecu gadu laikā no 2013. gada līdz 2017. gadam kopējais energoresursu patēriņš nav būtiski mainījies, bet par 2,55 procentpunktiem palielinājies atjaunīgo energoresursu (AER) īpatsvars tajā.

AER patēriņa pieaugumu 2017. gadā sekmēja energoresursu ražošana, kas salīdzinājumā ar 2016. gadu palielinājās par 5,6 %. Ievērojami pieauga saražotā primārā elektroenerģija (+70,5 % jeb par 6,7 PJ) hidroelektrostacijās (HES par 73,2%,) un vēja elektrostacijās (VES par 17,1). Kopā HES un VES saražoja 4531 GWh, no tām 4381 GWh HES un 150 GWh VES.

Elektroenerģijas ražošanas pieaugumu pērn visvairāk ietekmēja augstā izstrāde HES, kas skaidrojama ar netipiski augsto nokrišņu apjomu un lielo ūdens pieteci Daugavā.

Baltijas M&A un privātā kapitāla foruma ietvaros, 4. oktobrī tika izziņoti Baltijas M&A un privātā kapitāla balvas ieguvēji. Visnozīmīgākie šā gada darījumi saņēma apbalvojumus trijās kategorijās.

Baltijas M&A gada darījums 2017 – Nordea un DNB darījums, kurā tika apvienoti uzņēmumi Baltijā

DNB, vadoša norvēģu finanšu pakalpojumu sabiedrība, un Nordea, lielākā finanšu pakalpojumu grupa Ziemeļeiropā, ir apvienojušas to darbības Baltijas reģionā, radot vadošu banku Baltijā ar spēcīgām saknēm Ziemeļvalstīs.

Šis ir lielākais darījums Baltijas valstu vēsturē – apvienoto aktīvu vērtība ir EUR 13 miljardi. Darījuma būtiskākais aspekts bija pārvarēt grūtības saistībā ar regulējumu: apvienošanai vajadzēja atļauju no ES Komisijas un Eiropas Centrālās bankas.

Baltijas privātā un riska kapitāla gada darījums 2017 – PAG Capital un Meridian Capital Management investīcijas sabiedrībā Food Union

Pirms septiņiem gadiem konstatēju, ka Latvijā ir visai neliels labu zinātnisko rakstu skaits. Šajā rakstā – par to, kāds bijis Latvijas zinātniskās publicitātes progress pēdējo septiņu gadu laikā.

Pirmajā mirklī var likties, ka pēdējo gadu laikā Latvijas zinātne ir panākusi ievērojamu progresu. Zinātnisko publikāciju skaits pieaug – ja pirms desmit gadiem Latvijas zinātnieki publicēja vienu zinātnisko rakstu (kas iekļauts prestižajā Thomson Reuters Science Citation Index; tālāk - SCI) dienā, tad tagad tie jau ir divi raksti dienā. Tas ir vērā ņemams palielinājums pat starptautiskā mērogā – katru gadu zinātnisko rakstu skaits Latvijā pieaug vidēji par 6%, kamēr Eiropas Savienībā (ES) kopā tikai par 4%.

Tomēr «noturīgā zinātniskā progresa» bilde izšķīst, ja Latvijas sniegumu salīdzina kaut vai ar Lietuvas un Igaunijas rādītājiem. Valstu neatkarības atjaunošanas brīdī gan startējām no līdzīgām pozīcijām, bet jau pašos pirmsākumos sākām atpalikt no Igaunijas un 2000. gados - arī no Lietuvas. Pašlaik, ja rēķinām zinātnisko rakstu skaitu uz vienu iedzīvotāju, noturīgi atpaliekam no 25 citām ES valstīm, esam priekšā tikai Rumānijai un Bulgārijai (2. attēls). Pat ja zinātnisko publikāciju skaita pieaugums Latvijā turpināsies līdzšinējā tempā, tuvošanās ES vidējam rādītājam prasīs vairākas paaudzes (salīdzinājumam – Igaunija jau tagad ir tuvu ES vidējam līmenim). Turklāt nākotnē noturēt līdzšinējos zinātnisko rakstu skaita pieauguma tempus bez strukturālām reformām kļūs arvien grūtāk, jo līdzšinējo pieaugumu lielā mērā noteica ES fondu pieejamība zinātniskiem pētījumiem.

2017. gads noslēdzies ar Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, kur svarīgu lomu ieņem investīciju aktivitātes pieaugums. Kādēļ līdzšinējos gados investīciju aktivitāte ir bijusi zema?

Vai šis ir īstermiņa uzrāviens, vai arī sākums straujākai attīstībai ilgtermiņā? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, apskatīsim investīciju struktūru un tendenci, noteiksim galvenos uzņēmumu investīciju ietekmējošos faktorus, t.sk. Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu lomu investīciju dinamikā.

1. Pamatfakti par investīcijāmInvestīciju dinamika Latvijā atgādina amerikāņu kalniņus - strauju izaugsmi pirmskrīzes periodā nomainīja vēl straujāks kritums recesijas periodā. Tam sekoja palēciens 2011. gadā, mērens kritums 2013.-2016. gadu periodā un atkal uzrāviens pagājušajā gadā (1. attēls).

Lai saprastu šo izmaiņu cēloņus, pētīsim investīciju struktūru. Vispirms pirmskrīzes mājokļu burbuļa dēļ bruto pamatkapitāla veidošanā [1] no pārējām investīcijām nodalīsim investīcijas mājokļos. Redzam, ka investīcijas mājokļos svārstās vidēji 2-3% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP), izņemot mājokļu burbuļa periodu, kad šis īpatsvars trīskāršojās (2. attēls). Pēckrīzes periodā mājokļu investīciju īpatsvars ir bijis stabils; pieprasījumu pēc mājokļiem daļēji uzturēja valdības atbalsta programmas (atbalsts ģimenēm ar bērniem [2] un iespēja ārvalstniekiem iegūt uzturēšanās atļauju par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā [3]).

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

Izstrādāts finanšu sektora attīstības plāns 2014.-2016.gadam. Dokumenta mērķis ir veicināt stabilu finanšu sektoru, kas atbalsta un sekmē ekonomikas ilgtspējīgu attīstību.

Plānā iekļauti mērķi un veicamie uzdevumi šādās jomās: kredītiestāžu sektors, kapitāla tirgus, pensiju fondi, tiesu sistēma, valsts atbalsta programmas, alternatīvie finansējuma veidi, finanšu pratība.

Dokumentā norādīts, ka Latvijā ir attīstīts finanšu sektors ar visaptverošu finanšu starpnieku klāstu, kas apkalpo lielāko daļu tirgus segmentu. Latvijas finanšu sektorā dominē komercbankas un ir vērojama spēcīga ārvalstu kredītiestāžu klātbūtne. Septembra beigās Latvijā darbojās 20 bankas un deviņas ārvalstu banku filiāles. No kopējā apmaksātā banku pamatkapitāla ārvalstu kapitāla īpatsvars sasniedz 69,8%, dominējot Skandināvijas investoru ieguldījumiem, kas veido 52% no kopējā apmaksātā banku pamatkapitāla.

Šā gada 4. oktobrī Baltijas M&A un privātā kapitāla foruma laikā tiek izziņoti Baltijas M&A un privātā kapitāla balvas ieguvēji. Baltijas M&A (uzņēmumu apvienošanas un iegādes) nozares sasniegumu svinēšana ir tradīcija, kas uzturēta jau četrus gadus.

Balvas tiek piešķirtas četrās kategorijās:

M&A, privātā un riska kapitāla gada darījumus atlasa profesionāļu un tirgus ekspertu komiteja. Komiteja izvēlas uzvarošos darījumus pēc tādiem kritērijiem kā darījuma vērtība un tā stratēģiskā nozīme Baltijas reģionam, sarežģītība, inovācijas, finansējuma struktūra un reģionālo pārstāvju iesaistīšana.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Starptautisks finanšu konsultāciju uzņēmums SIA “Grant Thornton Baltic” savā apskatā norāda, ka darbaspēka trūkuma ilgtermiņā risināšanai un ekonomikas izaugsmei nozīmīgs faktors būs iekšējo resursu mobilizēšana, respektīvi, efektivizējot un samazinot publiskā sektora pārvaldi par labu privātajam sektoram.

Kopš 2019.gada darbavietu skaitā valstī ir samazinājies par gandrīz 33 tūkstošiem – no 912 tūkstošiem uz 879 tūkstošiem, lai gan uzņēmumu skaits nav īpaši mainījies. Tomēr tas noticis uz privātā sektora rēķina, kur darbavietu samazinājums sasniedzis gandrīz 28 tūkstošus, kamēr publiskajā sektorā tas veidoja tikai 5 tūkstošu samazinājumu. Sabiedriskajā sektorā strādā 32% no visiem strādājošajiem, kas tik nelielai valstij ar tik mazu noieta tirgu ir daudz, ņemot vērā, ka mūsu situācijā ir lielāks spiediens uz privātā sektora spēju “saražot” lielāku nodokļu apjomu, lai uzturētu publiskajā sektorā strādājošos, tostarp policistus, ārstus, skolotājus, kā arī seniorus un bērnus (pabalsti, izglītība, atlaides), u.tml.

Šā gada pirmajā ceturksnī bankas norakstīja kredītus 33 miljonu eiro apmērā, tajā skaitā, rezidentu nefinanšu uzņēmumiem – 13,3 miljonus eiro, rezidentu mājsaimniecībām – 19,5 miljonus eiro, bet nerezidentiem – 0,8 miljonus eiro, liecina Finanšu un kapitāla tirgus komisijas dati.

Norakstīto kredītu apmērs bija samērā zems, taču to var skaidrot gan ar sezonālo efektu, kad apjomīgāki bilanču tīrīšanas darbi noris gada beigās, kā arī ar to, ka atgūšanā esošo kredītu apmērs un īpatsvars ir samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, skaidro FKTK.

Pirmajā ceturksnī ilgāk par 90 dienām kavēto kredītu īpatsvars banku kopējā kredītportfelī samazinājās no 6,9% līdz 6,7%. Mērens virs 90 dienām kavēto kredītu sarukums bija vērojams gan rezidentu mājsaimniecību, gan rezidentu uzņēmumu portfelī. Savukārt nerezidentu virs 90 dienām kavētie kredītu īpatsvars attiecīgajā portfelī nedaudz pieauga - no 5,3% līdz 5,5% pārskata ceturkšņa laikā. Kopējais kavēto kredītu īpatsvars sasniedza 13,1% (2014.gada beigās – 12,3%), ko sekmēja neliels kavēto kredītu pieaugums līdz 30 dienām, kuram bieži ir īslaicīgs raksturs.

Pašlaik galvenais darba devēju izaicinājums saistībā ar darba spēku ir kvalificētu speciālistu trūkums, darba spēka trūkums kopumā, kā arī darbinieku motivācijas trūkums un prasību pieaugums.

TNS veiktā pētījuma rezultāti rāda, ka viena ceturtdaļa darbinieku apsver iespēju mainīt savu pašreizējo darbu, kas liecina par salīdzinoši augstu darbinieku gatavību un atvērtību darba maiņai.

Vienai desmitdaļai darbinieku nav konkrēts viedoklis šajā jautājumā. TNS personāla pētījumu eksperte Signe Kaņējeva norāda, ka, iespējams, arī starp šiem darbiniekiem atrodas svārstīgie, tas ir tie, kuri skaļi nesaka, bet patiesībā apsver darba maiņas iespēju. Savukārt 2/3 (65%) darbinieku pašlaik nav gatavi darba maiņai un jaunu izaicinājumu pieņemšanai.

Riska grupas jeb darbinieki, kuri salīdzinoši biežāk apsver iespēju mainīt darbu, ir tirdzniecībā strādājošie, darbinieki, kuri uzņēmumā nostrādājuši neilgu laiku (mazāk par 1 gadu), kā arī jaunieši (18 - 24 gadus veci) un rīdzinieki.

Pēdējā laika publikācijas presē liek izdarīt minējumus par iespējamo turpmāko valsts rīcību ar tai piederošajām AS Air Baltic Corporation akcijām. Izskanējuši daudzi varianti – sākot no «pārdot savas daļas un aizmirst» līdz «izpirkt privātā akcionāra daļu un attīstīt pašu spēkiem».

Pa vidu ir privātā akcionāra piedāvājums piedalīties airBaltic pamatkapitāla palielināšanā, pretim dodot lielāku ietekmi sabiedrības pārvaldē. Skaidrs ir viens – lai neradītu problēmas sev un airBaltic, valstij jebkurš lēmums par tās turpmāko līdzdalību airBaltic pamatkapitālā jāpieņem, ievērojot tā saucamo privātā investora testu.

20. gs. astoņdesmitajos gados Eiropas Komisija (EK) uzsāka aviācijas sektora liberalizāciju. EK mērķis bija nodrošināt tādus apstākļus, kas radītu efektīvu konkurenci aviopārvadātāju starpā. Vēsturiski nozarē dominēja lieli valsts uzņēmumi. Dalībvalstis nekautrējās izmantot administratīvos resursus, lai nodrošinātu maksimālas priekšrocības to kontrolētajām lidsabiedrībām.