Publiskajā telpā periodiski uzvirmo diskusijas par to, vai Latvijā uzņēmumu valdes locekļu atbildība ir samērīga. Viedokļi atšķiras diapazonā no «valdes locekļi ne par ko neatbild» līdz «valdes locekļu atbildība ir tik nesamērīgi augsta, ka mums drīz nebūs neviena, kas gribēs uzņemties risku strādāt valdē». Kā tad īsti ir?

Komerclikums lakoniski paredz, ka valdes locekļiem ir jārīkojas kā krietniem un rūpīgiem saimniekiem, pretējā gadījumā ir jāsedz zaudējumi, ja tādi ir radušies valdes rīcības rezultātā. Starptautiskajā praksē valdes locekļi parasti neatbild, ja zaudējumi ir iestājušies biznesa risku dēļ, ja vien valdes locekļi ir rīkojušies labā ticībā, ir rīkojušies ar rūpību, ko no viņiem attiecīgajā situācijā varēja saprātīgi sagaidīt un valdes locekļiem ir bijis pietiekams pamats uzskatīt, ka viņu rīcība ir uzņēmuma interesēs. Tas ir t.s. business judgement rule. Latvijas Komerclikumā šāds formulējums nav atrodams, taču nedz tiesību zinātnieku vidū, nedz tiesu praksē šis princips arī netiek apšaubīts. Vairāk neizpratnes ir jautājumā, vai valdes locekļiem ir jāatbild arī uzņēmuma kreditoru priekšā, t.i. par uzņēmuma nesegtajām saistībām. Latvijas likumos ir paredzēti divi izņēmumi no vispārējā principa, ka valde neatbild par uzņēmuma saistībām.

Pirmais gadījums ir paredzēts Maksātnespējas likumā. Valdes locekļi atbild par maksātnespējīga uzņēmuma nesegtajām saistībām, ja, sākoties uzņēmuma maksātnespējas procesam, nedodod maksātnespējas administratora rīcībā grāmatvedības dokumentus, vai arī tie ir tādā stāvoklī, ka nav iespējams gūt informāciju par uzņēmuma darījumiem pēdējo trīs gadu laikā. Organizēt uzņēmuma grāmatvedību ir pašsaprotams, likumā noteikts valdes pienākums. Ja vien nav atgadījies kas ārkārtējs, dokumentu nenodošana parasti liecina par to, ka valdes locekļiem ir kas slēpjams par laika periodu līdz maksātnespējai. Kamēr nebija ieviesta minētā norma, valdes locekļiem, kas nevēlējās atklāt savu līdzšinējo darbību, dokumentus nenodod bija izdevīgāk, nekā nodot, jo tā varēja slēpt pierādījumus, ko varēja izmantot pret viņiem. Jāpiebilst, ka Latvijas likumdošanas «inovācija» nav unikāla – līdzīgs regulējums pastāv, piemēram, Nīderlandē.

Otrs gadījums, kad uzņēmuma valdes locekļiem ir jāatbild par uzņēmuma saistībām, ir paredzēts likumā Par nodokļiem un nodevām. No valdes locekļa ir iespējams piedzīt uzņēmuma kavētos nodokļu parādus, ja vienlaikus sakrīt vairāki priekšnoteikumi. Būtiskākie no tiem: a) parāda summa pārsniedz 50 minimālās mēnešalgas, b) parāds radies valdes locekļa darbības laikā, c) pēc nodokļu parāda rašanās uzņēmums ir atsavinājis aktīvus ar valdes locekli saistītām personām, d) parādu nav spējams piedzīt, e) valdes locekļi nav iesnieguši uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu. Uzņēmuma valdes locekļi jebkurā brīdī var izvairīties no atbildības, iesniedzot uzņēmuma maksātnespējas pieteikumu. Arī šis regulējums nav nekas unikāls uz starptautiskā fona. Valdes atbildība par uzņēmuma nodokļu saistībām ir paredzēta, piemēram, Zviedrijas un Kanādas likumos. Turklāt šajās valstīs tā ir daudz bargāka.

Tiktāl par to, kāda ir valdes atbildība «uz papīra», kas kā redzams ne ar ko ekskluzīvu neizceļas uz starptautiskā fona. Kā ir ar praksi – vai un kā likumā rakstītais darbojas dzīvē? Pirmkārt, tiesu prakse valdes atbildības jautājumos Latvijā pagaidām ir mazattīstīta. Lietās par valdes atbildību pēdējo gadu laikā ir izkristalizējušās vairākas būtiskas atziņas, kas palīdz vienotai likuma izpratnei un piemērošanai. Taču joprojām tiesās nav vienotas izpratnes par daudziem elementāriem jautājumiem, kas saistīti ar komercdarbības dabu un valdes locekļu amata specifiku, nemaz nerunājot par daudz sarežģītākiem jautājumiem.

Otrkārt, šobrīd nav pamata runāt par to, ka tiesu prakse, skatot lietas par zaudējumu piedziņu no valdes locekļiem, būtu pārspīlēti barga pret valdes locekļiem, interpretējot likumu. Tieši otrādi. Praksē grūtības parasti nesagādā piedzīt zaudējumus no valdes locekļiem, kuri ir rīkojušies acīmredzami ļaunprātīgi un nav īpaši pacentušies maskēt savas darbības. Valdes locekļu nolaidība, kā zaudējumu piedziņas iemesls, tiesu praksē ir daudz retāka parādība. Savukārt, vēl retāk ir lietas, kur patiešām būtu bijusi nepieciešama komplicēta analīze par to, vai zaudējumi ir valdes locekļa vaina (kaut vai viegla neuzmanība) vai arī zaudējumi ir biznesa riska rezultāts. Par spriedumiem, kur no valdes locekļiem konsekventi tiktu piedzīti zaudējumi, kas radušies biznesa risku rezultātā, līdz šim nav dzirdēts.

Nedz likumdošanas, nedz tiesu prakses līmenī nav pamata runāt par to, ka Latvijā valdes atbildība būtu nesamērīgi augsta un valdes locekļi riskētu vairāk nekā citās valstīs ar līdzīgu ekonomiku. Lai gan tiesu praksē pagaidām nepiedāvā daudz izvērstu juridiski noformulētu skaidrojumu par to, ko nozīmē būt krietnam un rūpīgam saimniekam, vadot uzņēmumu, jebkurš valdes loceklis spēs uz to bieži rast atbildes, ne tikai konsultējoties ar juristiem, bet arī pats ieklausoties savā saprāta balsī, intuīcijā un sirdsapziņā.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra