Vārdam «diskriminācija» jau intuitīvi ir negatīva noskaņa. Pavisam konkrētas aprises šim negatīvismam iezīmētas Konkurences likuma 13. pantā, kurš tirgus varas pozīcijās esošiem uzņēmumiem aizliedz diskriminēt savus klientus un piegādātājus.
Tradicionāli, tieši valstij piederošiem uzņēmumiem, kuri savu darbību sākuši kā dabīgo monopolu turpinātāji, ir vislielākās izredzes tikt atzītiem par šī likuma ierobežojuma subjektiem. Tas nozīmē, ka likumā iekļautā loģika norāda uz to, ka tieši šādi valsts uzņēmumi var, visbūtiskāk, ietekmēt konkurences apstākļus tirgū. Tādēļ šiem uzņēmumiem savu darbību būtu jāveic īpaši rūpīgi. Šo uzņēmumu klientiem būtu jāsacenšas savā starpā, nevis ar spēju izdabūt labākus nosacījumus no tirgus varas pozīcijās esoša uzņēmuma, bet ar tradicionālo konkurences elementu (preču vai pakalpojumu kvalitāti, servisa līmeni, efektivitāti, utt.) palīdzību. Tieši šādi varētu tikt nodrošināts Konkurences likumā iekļautais mērķis: «aizsargāt, saglabāt un attīstīt brīvu, godīgu un vienlīdzīgu konkurenci».
Diemžēl prakse liecina, ka valsts uzņēmumi ne vienmēr spēj neaizrauties ar privātam uzņēmumam tikt raksturīgo koncentrēšanos uz peļņas gūšanu un atcerēties par savu kā godīgas komercdarbības vides nodrošinātāja lomu. Šādus piemērus varam redzēt pietiekami daudz. Tā var būt gan Starptautiskās lidostas Rīga prakse piemērot 80% atlaidi vienam uzņēmumam, tajā pašā laikā nepiemērojot atlaidi citiem uzņēmumiem vispār, gan Rīgas brīvostas preferences velkoņu pakalpojumu izmantošanā.
Pavisam svaigs šāds diskriminācijas piemērs atrodams šī gada janvārī publicētajā Konkurences padomes lēmumā Nr. E02-65. Šajā reizē AS Latvijas Pasts (LP), valstij pilnībā piederošs uzņēmums, vienā konkrētā konkursā par identiska pakalpojuma veikšanu (vēstuļu nosūtīšanu) ir pieprasījis dažādu samaksu no diviem uzņēmumiem. Viens no šiem uzņēmumiem ir pašam LP piederošs uzņēmums. Šāda uzņēmuma vēlme paturēt pēc iespējas lielāku apgrozījuma daļu savā (vai vismaz sava grupas uzņēmuma) bilancē būtu saprotama, ja vien tās īstenošanai nenāktos izmantot ar likumu aizliegtas metodes.
Šim likuma aizliegumam ir savs mērķis un loģika. Ja uzņēmumam piemīt tirgus vara, tā diskriminējošas darbības attiecībā pret saviem klientiem, kas arī ir savā starpā konkurējoši uzņēmumi, rada tiem diskriminējošus darbības apstākļus. Tieši, lai nodrošinātu šādiem uzņēmumiem vienādus konkurences apstākļus, valsts ir noteikusi šādus diskriminācijas ierobežojumus likumā. Tādēļ, vēl jo vairāk ironiski ir tas, ka pati valsts ar tai piederošu uzņēmumu starpniecību šos godīgas konkurences noteikumus tik regulāri pārkāpj.