Divi svarīgākie valsts varai risināmie jautājumi šoruden - Valsts budžets un bēgļu krīze.

Par abiem jautājumiem gan valdībā, gan sabiedrībā ir jau ticis spriests. Un saņemts daudz kritikas par to, kā tie tiek risināti. Svarīgi ir ieraudzīt notiekošā cēloņsakarības. Ja saistībā ar budžeta veidošanu valdība ir jau iemācījusies veikli visu apspēlēt, bet kur nevar apspēlēt, tur visu tā samudžināt, ka nevienam vairs nav iespējams pierādīt ko citu, kā tikai to, ka valdībai atkal ir izdevies sagatavot pašu labāko, pašu pareizāko risinājumu, un vispār esošā valdība ir labākais iespējamais risinājums, kas Latvijai var būt – lai kāds jautājums tai būtu jārisina, tad nu bēgļu krīze, kur valdībai nav iespējams neko apslēpt un samudžināt pēc saviem ieskatiem, uzskatāmi parāda kaut ko citu – cik patiesībā nekompetenta, mazspējīga un bezatbildīga ir valdības rīcība. Patiesībā tā ir ar ļoti daudziem valdības lēmumiem, lai neteiktu, ka viscauri - vienkārši citos gadījumos valdībai ir iespējams lietu patieso kārtību pasniegt no sava viedokļa, un, ja tomēr tas nesanāk, tad vienmēr ir pēdējais arguments kā lauznis – «tas ir ģeopolitiski svarīgi!».



Vai esat ievērojuši, cik ļoti mūsu valdība savā darba kārtībā cenšas priekšplānā izvirza tieši ārpolitiskos jautājumus, cenšoties ar tiem nomākt nerisināto iekšpolitisko izaicinājumu aktualitāti. Valdībai tas ir eleganti ērts risinājums, jo, kopš Latvijai ir izdevies kļūt par ES un NATO dalībvalsti, tās ārpolitiskā darba kārtība un arī paveiktais veidojas bez pašu pūliņiem. Līdzīgi kā dēle, kas piesūkusies pie kuģa borta, notiekošo var pasniegt par savu panākumu – cik vareni un pārliecinoši tā šķeļ bargos okeāna plašumus un sasniedz tālus mērķus. Bet kad nu pēkšņi kuģis grasās peldēt citā virzienā, visiem kļūst uzskatāmi redzams, cik nespējīga un nekompetenta ir valdības rīcība – izrādās, tā nespēj neko, pat aizbraukt līdz Briselei, lai to pateiktu. Nemaz nerunājot par to, ka valdība tā arī nav spējusi nevienam – ne sabiedrībai, ne parlamentam, ne Prezidentam – paskaidrot, kā tā domā īstenot šo bēgļu integrāciju, lai gan par pirmajiem 250 tā lēmumu jau ir pieņēmusi!



Katram ir skaidrs (diemžēl laikam tomēr ne katram?), ka ar Junkera piedāvāto «risinājumu» nekas nebeigsies – tas ir tikai sākums. Proti, ja pašlaik tiek piedāvāts solidāri sadalīt 160 000 bēgļu, no kuriem Vācijai tiek piedāvāti 40 000, lai gan tā ir izteikusi gatavību par 800 000, nav grūti izrēķināt, ar kādu bēgļu plūsmu rēķinās Vācija tuvākajā laikā, tātad arī visai pārējai Eiropai ar to būs solidāri jārēķinās – tas apmēram korelē ar to bēgļu skaitu, kuri jau pašlaik ir ceļojuma gaidās uz Eiropu, tie ir apmēram 3 – 4 miljoni. Latvijas solidārā kvota pie šāda scenārija (kuram Vācija jau gatavojas) sanāk apmēram 15 – 16 tūkstoši. Tā ir apmēram tāda pilsēta kā Cēsis vai Tukums. Bet, ja rēķināmies ar to, ka līdz Eiropas pierobežai tikušie nekur atpakaļ netaisās, tad saskaņā ar Latvijas bēgļu kvotas apmēru – 1,29% – Latvijas bēgļu skaits tuvākajos gados sanāk apmēram 40 – 50 tūkstoši! 



Esošajā situācijā Latvijas galvenā problēma ir nevis bēgļi, bet gan valdības mazspēja – nespēja pieņemt kompetentus un atbildīgus lēmumus. Šo situāciju ir radījis ilgstošais varas monopols. Un, kā jau monopolam pienākas, tam ne tik daudz rūp savu pakalpojumu kvalitāte kā paša ērtība, kā rezultātā vara mūsu valstī izvirst – kļūst bezatbildīga un nespējīga pieņemt adekvātus, savlaicīgus lēmumus. Šī situācija to uzskatāmi parāda. Var, protams, sapņot un bravūrīgi apgalvot, ka Latviju spēsim pasargāt no globalizācijas procesiem, bet mēs jau zinām, kā šādi (un daudz piezemētāki) solījumi tiks īstenoti. Nav šaubu, ka tā būs arī šoreiz. 


Līdzīgi kā biznesā, arī politikā ir vajadzīga konkurence, lai nodrošinātu izaugsmi un pakalpojumu kvalitāti. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu kaimiņi Igaunijā ir daudz kur mums aizsteigušies priekšā, jo ir spējuši pieņemt atbildīgi pareizus, tālredzīgus lēmumus. Un nevis tāpēc, ka viņi būtu gudrāki vai čaklāki par mums, bet tāpēc, ka Igaunija ir spējusi tikt pāri tam politiskajam Rubikonam, pie kura esam iesprūduši mēs – tur ir pilnasinīga politiskā konkurence par varu, par iespēju nest atbildību par savu valsti un tas notiek «pa visu spēles laukumu», tādējādi tas spēlētājs, kurš nespēj turēt spēles tempu (nespēj pildīt savus uzdevumus tā paredzētajās politiskās atbildības jomās), var tikt nomainīts pret citu, un tas liek saņemties, pieņemt vairāk pārdomātus lēmumus un atbildīgāk izturēties pret to izpildi.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra