Veselības ministrs Guntis Belēvičs ir pārsteidzis Latvijas sabiedrību ar revolucionāru ideju, ka pacienti, kas, ārstēšanās laikā būs izmantojuši kādu maksas pakalpojumu vairs nevarēs saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi.

Gribētos noticēt ZZS Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa Rīta panorāmā teiktajam, ka ministrs, kas savu darbu veicot ar novatorisku pieeju, iespējams, esot testējis sabiedrības viedokli. Ja pieņemam, ka iepriekšējā Latvijas valsts prezidenta leģendārā žurnālistiem izteiktā frāze «Čaļi, pa galvu vajag, ja! Ilgi neesat sisti tikai, ja!» nebija nekas vairāk, kā avangardisks joks, kura mērķis bija pārbaudīt preses brīvību un žurnālistu drosmi, tad varam noticēt arī Brigmaņa skaidrojumam.

Iedomājoties to, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs nejokoja un neko netestēja un Veselības ministrijā tik tiešām tiek kalti plāni par to, kā maksas medicīnas izmantotājiem ierobežot iespējas saņemt valsts apmaksātus ārstniecības pakalpojumus kājas var palikt stīvas. Ja ne gluži man, tad desmitiem tūkstošu pacientu, kuri nesakārtotās veselības aprūpes sistēmas dēļ mēnešiem un pat gadiem ilgi spiesti gaidīt rindās, lai saņemtu kādu vitāli nepieciešamu medicīnas pakalpojumu.

Pirmajā brīdī ideja radīt sistēmu, kurā bagātākie ārstējas par maksu, savukārt trūcīgākie izmanto valsts sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus pat var šķist vilinoša. Tā būtu iespējams samazināt milzīgās rindas, kādās cilvēki gaida valsts apmaksātos medicīnas pakalpojumus.

Uzreiz gan rodas jautājums, kur būs robežšķirtne, kas nodalīs bagātākos no trūcīgajiem un kā šī sistēma varētu darboties.
Vai visus valsts piedāvātos veselības aprūpes pakalpojumus cilvēkam liegs viens privātā zobārstniecības firmā izsists čeks, kur pacients būs devies tāpēc, ka nav bijis pietiekami stoisks un morāli noturīgs, lai divas nedēļas ciestu mežonīgas sāpes, kuras radījis zoba nerva iekaisums un gaidītu rindā valsts apmaksātu pakalpojumu.

Vai par bagātu atzīsim arī no minimālās algas dzīvojošu pensionāri, kas par iekrāto un radu saziedoto naudu būs veikusi endoprotezēšanu privātā ārstniecības praksē, jo gaidīt kamēr pienāks viņas rinda uz valsts apmaksātu operāciju nāktos vairākus gadus, kas jāizdzīvo gandrīz vai piekaltai pie gultas? Parasti tieši pēdējos dzīves gadus, kad tā gribas visu paspēt, izdarīt, ieraudzīt.

Vai gana pārtikuši un spējīgi no savas kabatas apmaksāt visus ārstniecības rēķinus ir visi vēža un sirds slimnieki kas, lai paātrinātu nokļūšanu uz operāciju daļu izmeklējumu mēdz veikt privātās klīnikās un laboratorijās? Valsts, protams, arī nodrošina izmeklējumus, taču uz tiem bieži vien jāgaida trīs, sešus mēnešus vai pat ilgāk. Cilvēki jau varētu gaidīt un daudzi, kuriem nav iekrājusies nauda arī gaida. Vai gaidīs arī smadzeņu audzējs, daļēji nosprostotas artērijas...

Situāciju sarakstu, kurās cilvēki izmanto maksas ārstniecības pakalpojumus varētu turpināt vēl ilgi. Skaidrs ir viens. Maksas medicīnas pakalpojumu saņemšanu tomēr nevajadzētu saistīt ar cilvēku turības līmeni. Tikpat viennozīmīgi ir arī tas, ka veselības aprūpe ir viens no tiem pakalpojumiem, kas būtu jānodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no to labklājības. Cilvēku tiesības uz veselību kā vienas no svarīgākajām tiek atzītas jebkurā civilizētā valstī. Vismaz Latvijā man kā ārstam, grūti iedomāties situāciju, kad mediķis pirms glābt kāda dzīvību prasīs kvītis par nodokļu nomaksu, VID izziņu un vēl mēģinās noskaidrot vai cilvēks nav izmantojis maksas pakalpojumus medicīnā.

Mēs taču arī pie Rīgas lielveikala saļimušam ārzemniekam vispirms sauksim neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu nevis jautāsim vai viņu vest pie ģimenes ārsta uz Ženēvu vai Riodežaneiro.

Ienākumu un pakalpojumu pārdale par labu trūcīgajiem, ņemot vērā Latvijas sociālo noslāņošanos, ir visnotaļ pozitīva lieta. Taču prātīgāk būtu to realizēt ar fiskālās politikas palīdzību. Mēs arī redzam pirmos asnus – Finanšu ministrijas plānu ieviest solidaritātes nodokli, pateicoties kuram bagātākie valsts iedzīvotāji budžetā atstās vairāk naudas. Pareizi un tālredzīgi novirzot finansējumu daļa no papildus 40 miljoniem eiro, kas tiks iegūta no solidaritātes nodokļa varētu tikt novirzīta arī veselības aprūpei. Veselības ministram arī būtu jādomā kā optimizēt esošo veselības aprūpes sistēmu un lietderīgi izmantot jau piešķirto finansējumu.

Joku, testu un eksperimentu mums sabiedrībā jau tāpat pietiek. Domāju, ka arī Gunta Belēviča partijas biedri un valdība, no ministra grib sagaidīt ne tik daudz atraktivitāti, cik dzīvot spējīgas veselības aprūpes sistēmas izveidi.

 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra