Domāju, neviens nav jāpārliecina par to, cik svarīgi ir samazināt ēnu ekonomikas apjomus, uzlabot nodokļu maksāšanu un veidot godīgu uzņēmējdarbības vidi. Ciešā saistībā ar augstāk minētajiem mērķiem ir jāskata arī jautājums par minimālās algas apmēra paaugstināšanu valstī.

Nav noslēpums, ka daudzviet privātajā sektorā nodarbinātie cilvēki saņem divas algas – oficiālo minimumu un papildus daļu «aploksnē», no kuras netiek maksāti nekādi nodokļi. Nosakot lielāku minimālo algu, samazinātos «aplokšņu» algas apmērs un palielinātos valsts nodokļu ieņēmumi. Mazinoties pelēkās naudas daudzumam biznesā, uzlabotos arī godīgi strādājošo uzņēmumu konkurētspēja.

Nesen izskanēja ziņas, ka labklājības ministrs Uldis Augulis ierosinājis nākamajā gadā palielināt minimālo algu no 360 līdz 375 eiro mēnesī. (1) Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens tikmēr norādījis, ka minimālās algas celšanai uz valsts budžetu būtu «fiskāli neitrāla» ietekme – izdevumu pieaugums tiktu kompensēts ar lielākiem nodokļu ieņēmumiem, tāpēc teorētiski būtu iespējams noteikt minimālo algu arī 400 eiro apmērā. Galvenais - jāizvērtē cik lielas algas varētu maksāt uzņēmēji, jo jau pašlaik aptuveni 140 000 cilvēku oficiāli saņem mazāku atalgojumu nekā minimālā alga.(2)

Jautājums, protams, ir sarežģīts. Kāds varētu teikt, ka darba ražīgums un ekonomiskie apstākļi Latvijā vēl nav tādi, lai uzņēmēji varētu maksāt 400 eiro un lielākas minimālās algas. Kāds cits oponētu sakot, ka lielākas minimālās algas veicinās iekšzemes patēriņu un IKP pieaugumu, mazinās ēnu ekonomikas apmērus. Uzlabosies arī strādājošo sociālā aizsargātība, jo palielināsies tā algas daļa, kuru pat «taupīgākie» darba devēji maksā oficiāli.

Gribētos atgādināt, ka vēl pirms dažiem gadiem valdība uzskatīja par iespējamu jau nākamajā gadā palielināt minimālo algu līdz 400 eiro. Turklāt arī turpmākajos gados to ceļot pietiekami strauji, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu ES vidējo minimālo algu līmeni. Manuprāt, tas būtu pareizs solis.

Ja satraucamies par to, ka daļai uzņēmēju var rasties grūtības, varbūt jāapsver iespēja atsevišķās nozarēs noteikt mazāku minimālās algas līmeni. Katrā ziņā ir skaidrs, ka, piemēram, būvniecībā jau nākamajā gadā būtu iespējams maksāt 400 eiro lielu minimālo algu un godīgi strādājošie uzņēmēji šādam valdības lēmumam tikai aplaudētu. Es personiski ar abām rokām balsotu par un zinu, ka līdzīgās domās ir arī daudzi citi būvuzņēmumu vadītāji, kuri saviem darbiniekiem jau tagad maksā algas, kas ievērojami pārsniedz valsts noteikto minimumu.

Diemžēl godīgi strādājošiem būvniekiem, kas darbiniekiem maksā adekvātas algas un visus nodokļus, pašlaik nākas konkurēt ar pelēkā un puspelēkā sektora darboņiem, kas saviem strādniekiem maksā minimālo algu, pārējo izsniedzot aploksnēs. Tas ir grūti. Uzņēmumi, kas maksā visus nodokļus, bieži vien ir zaudētāji cīņā par pasūtījumiem, jo pelēkā sektora konkurenti, pateicoties neadekvāti zemām darbaspēka izmaksām, īsteno dempinga politiku un piedāvā daudz zemāku cenu.

Arvien esmu uzsvēris, ka likumdevējiem jāpieliek lielākas pūles, lai apkarotu ēnu ekonomiku un stimulētu nodokļu maksāšanu. Viens no veidiem, kā to darīt, ir minimālās algas celšana. Ja ir bažas, ka kādi uzņēmumi valsts noteiktās minimālās algas prasība pildīt nespēs, ir jāizvērtē vai valstij tādus uzņēmumus un tādu uzņēmējdarbību maz vajag. Jāizvērtē, vai tiešām nozarē ir objektīvas grūtības jeb tomēr problēma ir pašos uzņēmējos, kas daudz ērtāk un konkurētspējīgāk jūtas, strādājot pelēkajā zonā un nemaksājot nodokļus.

Valstī diemžēl nav daudz reālu instrumentu godīgo uzņēmumu - nodokļu maksātāju atbalstam. Lai arī pirms kāda laika tika ieviests tā saucamais VID uzņēmumu «baltais saraksts», praktiska jēga no tā nav liela. Ja sākotnēji tika runāts par to, ka dalība «baltajā sarakstā» varētu dot arī kādas priekšrocības, pretendējot uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem, tad šī ideja tā arī nerealizējās.

Viens no nodokļu maksātāju atbalsta instrumentiem varētu būt Publisko iepirkumu likums (PIL). Šķiet, loģiski un pašsaprotami, ka pie dalības valsts un pašvaldību iepirkumos būtu jāpielaiž tikai tie uzņēmumi, kas godīgi maksā algas un nodokļus, turklāt nodrošina arī augstu darba kvalitāti. Diemžēl, neraugoties uz to, ka PIL vairākas reizes grozīts un uzlabots, pagaidām tas ne tuvu nav optimāls.

Lai apkarotu aplokšņu algas un ēnu ekonomiku, savulaik PIL iekļauta prasība, ka valsts un pašvaldību iepirkumos var piedalīties tikai tie uzņēmumi, kuru darbinieku atalgojums sasniedz vismaz 70% no vidējās darba algas attiecīgajā nozarē. 2012. gadā pēc Satversmes tiesas sprieduma šī prasība no likuma tika izņemta kā nepamatoti nevienlīdzīgu attieksmi veicinoša. Diskusijās par nepieciešamību ierobežot «aplokšņu» algu maksātāju līdzdalību valsts iepirkumos atkal pagāja vairāki gadi. Pēc ilgām debatēm 2014. gada oktobrī Saeima nolēma izdarīt grozījumus(3), papildinot 48.pantu ar 1.1 daļu: «Pasūtītājam ir pienākums izvērtēt, vai piedāvājums nav nepamatoti lēts, ja tas konstatē, ka pretendenta vai tā piedāvājumā norādīto apakšuzņēmēju darba ņēmēju vidējā stundas tarifa likme kaut vienā no profesiju grupām pirmajos trijos gada ceturkšņos pēdējo četru gada ceturkšņu periodā līdz piedāvājuma iesniegšanas dienai ir mazāka par 80 procentiem (vai nesasniedz valstī noteikto minimālo stundas tarifa likmi) no darba ņēmēju vidējās stundas tarifa likmes attiecīgajā profesiju grupā valstī minētajā periodā pēc Valsts ieņēmumu dienesta apkopotajiem datiem, kas publicēti Valsts ieņēmumu dienesta mājaslapā internetā.»

Šī panta daļa stāsies spēkā 2015. gada 1. augustā. Gribētos cerēt, ka likuma grozījumi dos pozitīvu efektu, dodot iespēju atsijāt no valsts iepirkumiem acīmredzamos «aplokšņu» algu saņēmējus. Diemžēl pastāv arī bažas, ka šī panta piemērošana varētu būt sarežģīta un darbietilpīga, jo likums tā īsti nedefinē procedūru, kā no nepamatoti lētajiem piedāvājumiem atteikties pat tad, ja konstatēta pretendenta neatbilstība noteiktajam algu līmenim.

Iespējams, būtu jādomā par efektīvāku pieeju, kā reizi par visām reizēm sakārtot algu jautājumu. Piemēram, nozares uzņēmumi varētu parakstīt koplīgumu, kurā tad arī noteiktu minimālās algas apmēru, kas, protams, nebūtu mazāks par valstī noteikto, taču atbilstu reālajai situācijai konkrētajā nozarē. Līdzīgs modelis darbojas dažās Skandināvijas valstīs.

Valsts šajā gadījumā varētu būt kā vidutājs, kas šo procesu vadītu, sekmētu un leģitimizētu. Būtu arī jānosaka, ka pievienošanās nozares koplīgumā noteiktajam minimālās algas līmenim ir viena no obligātām prasībām, lai uzņēmums varētu pretendēt uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Šāda pieeja dotu iespēju atsevišķās nozarēs, celt minimālo algu daudz straujāk nekā valstī kopumā. Ieguvējos būtu gan valsts, gan nozarē strādājošie, gan arī visi tie uzņēmēji, kas savu biznesu būvē uz godīgiem pamatiem.

Piesardzība minimālās algas celšanas jautājumā parāda, ka ēnu ekonomikas apkarošanas jomā joprojām vairāk runājam nekā darām. Gribētos sagaidīt no politiķiem lielāku aktivitāti šīs problēmas risināšanā, jo godīga un caurskatāma biznesa vide ir nākotnes sociāli ekonomiskās izaugsmes un politiskās stabilitātes garants.

Atsauces:
1/ financenet.tvnet.lv/zinas/555235-fm_minimalas_algas_celsana_javerte_budzeta_veidosanas_procesa
2/ lsm.lv/lv/raksts/ekonomika/zinas/iespejama-minimalas-algas-celsana-uz-valsts-budzetu-iespaidu-neatstas.a125210/
3/ likumi.lv/ta/id/269514-grozijumi-publisko-iepirkumu-likuma

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra