Vēl tikko bija aktīva diskusija par to, vai pasākumu biļetes aplikt ar pievienotās vērtības nodokli. Tas nozīmētu, ka, maksājot par kultūru un izklaidi, mēs vienlaikus papildinātu valsts maciņu. Taču arī šobrīd, lai apmeklētu kultūras pasākumus, nākas maksāt par pakalpojumiem, kuri mums nemaz nav vajadzīgi un kuru izmaksu pamatotība ir apšaubāma vai pat absurda. Par ko, cik un kam tad mēs īsti maksājam?
Piemēram, pērkot biļeti par 50 EUR internetā, pircējam var nākties piemaksāt pat 3,5 EUR par pirkumu. Taču citai biļetei, kura ir lētāka, piemēram, 5 EUR vērtībā, piemaksa par iegādi internetā ir tikai 0,35 EUR. Kā tas var būt – kāpēc par salīdzinoši dārgāko biļešu iegādi internetā ir jāmaksā vairāk? Šīs papildu izmaksas daļēji sedz gan interneta lapas uzturēšanu, gan arī kasu darbību, lai arī pircējs, iespējams, nekad nav pircis biļetes kasē. Rodas diezgan ačgārna situācija. Iemesli ir vienkārši: daļa tirgotāju uzskata, ka kases ir nepieciešamas un, lai arī tajās biļetes pērk proporcionāli mazāk nekā internetā, tās tiek uzturētas no internetā pirkto biļešu komisijas maksas.
Kamēr vien būs pieejamas biļešu kases, tikmēr pasākumu apmeklētāji tās izmantos. Samazinot kasu skaitu vai atsakoties no tām vispār, ir iespējams būtiski samazināt kopējās izmaksas, kuras attiecas uz biļešu tirdzniecību. Atsevišķos gadījumos kopējie blakus izdevumi no biļešu realizācijas vien var sasniegt pat līdz 20% no biļetes cenas.
Visu rakstu Par ko mēs patiesībā maksājam, pērkot internetā biļeti? lasiet 11. decembra laikrakstā Dienas Bizness.