Pārtikas cenas nekāps divus trīs gadus vājās pasaules ekonomikas dēļ, taču joprojām būs augstākas nekā iepriekšējos desmit gados.

To jaunākajā kopējā pārskatā par lauksaimniecības tirgu Agriculture Outlook 2009-2018 prognozē Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO).

Pārtikas cenu kāpumu pagaidām nesola

Šā gada pārskatā norādīts, ka graudu kultūru cenas nākamajos desmit gados būs par 10%līdz 20% augstākas nekā laika posmā no 1997. līdz 2006.gadam, vēstī Bloomberg, atsaucoties uz pārskatu. Augu eļļas cenas kāps par 30%, gaļas cena nepārsniegs vidējo līmeni pēdējos desmit gados, tomēr piena produkti var nedaudz sadārdzināties.

Šī gada pirmajā pusgadā strādāt ieradušies 1989 ārvalstu pilsoņi, kamēr pērn visa gada laikā - 2398 ārvalstu pilsoņi.

Tas vedina domāt, ka šogad Latvijā strādāt ieradušos ārvalstu pilsoņu skaits varētu dubultoties, Db atzina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietniece Maira Roze.

Iebrauks vēl vairāk

Viņa pieļauj, ka, ja tiks akceptēti Iekšlietu ministrijas sagatavotie priekšlikumi birokrātisko šķēršļu mazināšanai trešo valstu darbaspēka piesaistes jomā, par ko Db jau rakstīja ( 23.08.2007.), darbaspēka imigrācijas pieauguma tendence varētu pastiprināties. «Īpaši lielu ietekmi varētu radīt valsts nodevu samazināšana, tomēr, cik lielā mērā, to pagaidām ir grūti prognozēt,» tā M. Roze. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apkopotā informācija liecina, ka šogad, līdzīgi kā pērn, populārākās valstis, kur uzņēmēji meklē trūkstošās darbarokas, ir Ukraina, Moldova un Uzbekistāna. PMLP dati ļauj secināt, ka Latvijā nodarbinātības nolūkos ierodas arī ES dalībvalstu, piemēram, Bulgārijas, Polijas un Lietuvas pilsoņi, tomēr no ES dalībvalstīm iebraukušā darbaspēka īpatsvars ir salīdzinoši neliels. Liepājā līdz šim brīdim apstiprināti 48 darba izsaukumi, Db informēja NVA Liepājas filiālē. Tomēr tas nenozīmē, ka visiem jau izsniegtas darba atļaujas, norādīja filiāles vadītāja Dace Baumane.

Lai gan uz tikšanos ar lielāko lauksaimnieku organizāciju pārstāvjiem šodien neplānoti bija ieradies arī premjers Ivars Godmanis, zemnieki konkrētu solījumu par finansējuma piešķiršanu tomēr nesaņēma.

Premjrs tikšanās laikā mēģināja analizēt situāciju un norādīja, ka šobrīd valsts budžetā nav papildus līdzekļu, ko varētu piešķirt lauksaimniekiem krīzes pārvarēšanai. Pēc aptuvenām aplēsēm, zemniekiem šobrīd būtu nepieciešami aptuveni 24 miljoni Ls. Komentējot starptautiskā aizdevuma iespējamo iepludināšanu lauksaimniecībā, premjers skaidroja, ka «nauda nav mūsu» un šobrīd jau ļoti laicīgi būtu jādomā, kas notiks tad, kad starptautisko aizdevumu vairs nebūs.

Tāpat zemnieki prasa izmaksāt ES tiešos maksājumus līdz 31. martam un nacionālo subsīdiju izmaksu divu nedēļu laikā pēc subsīdiju nolikuma apstiprināšanas, kā arī 2,5 % no valsts budžeta nodrošināšanas atbalstam lauksaimniecībai. Premjers atzina, ka valsts lauksaimniekiem ir parādā, jo solītais nav pildīts, taču šobrīd vairāk naudas neesot.

Lai arī visi vēlētos nodokļu politikas stabilitāti, ne vienmēr var rīkoties atbilstoši vēlmēm, atzīst Finanšu ministrijas nodokļu departamenta vadītāja Daina Robežniece.

Tā ierēdne atbildēja uz LTV 1 raidījuma Labrīt, Latvija! vadītāja jautājumu, vai 2010. gads būs stabils nodokļu politikā, vai arī atkal jārēķinās ar izmaiņām. Uzņēmējiem 2009. gads «daļā nodokļu» tomēr bijis stabils, bet izmaiņas – piemēram, nodoklis gāzei, paziņots savlaicīgi, uzsvēra D. Robežniece.

Arī lielākā daļa banku esot gatavas nodrošināt kapitāla pieauguma nodokļa administrēšanu, tikai kādas trīs bankas to nevarēšot nodrošināt. Lielākās problēmas iedzīvotāju maksātspējas pazemināšanās dēļ sagaidāmas nekustamā īpašuma nodokļa iekasēšanā, tomēr D. Robežniece nevarēja atbildēt uz jautājumu, kas notiks ar tiem, kas nespēs šo nodokli samaksāt. Ierēdne vien norādīja, ka ministrija nākusi pretī, samazinot nokavējuma naudu apjomu un dodot iespēju lūgt par sešiem mēnešiem pagarināt maksāšanas termiņu, kā arī sadalīt maksājumus.

Cerēto 100 fotoradaru vietā Ceļu policija šogad saņems labi ja vien desmit. Turklāt četras esošās ierīces policijai smagās finansiālās situācijas dēļ rada zaudējumus, ceturtdien raksta Neatkarīgā Rīta avīze.

Pašlaik policijas rīcībā ir četri pārvietojamie fotoradari. Tos apkalpo septiņi darbinieki. Katra pārkāpuma protokola nosūtīšana šoferim policijai izmaksā aptuveni latu. «Tātad – ja nofotografējam 2000 pārkāpēju, tas mums izmaksā 2000 latu. Bet tā nauda, kuru viņi samaksā par pārkāpumu, pie mums jau nenonāk. Tā aiziet Valsts kasē. Tādējādi, jo vairāk šoferu mēs aizturam, jo tas mums ir lielāks robs budžetā,» skaidroja Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieks Valdis Voins.

Pagājušā gada 9. jūlijā uz ceļiem tika izvietoti četri fotoradari, kas līdz gada beigām strādājuši 252 stundas. Šajā laikā noformēti 2486 administratīvā pārkāpuma protokoli par kopējo summu 57.8 tūkstošiem latu. Šā gada janvārī noformēti jau 1823 protokoli par kopējo summu 74.9 tūkstošiem latu. Turklāt lielākā daļa no piespriestajiem sodiem jau ir samaksāti.

Šogad Ziemassvētku eglītes varētu būt par aptuveni 10% lētākas nekā pērn, tā žurnālam Kapitāls norāda SIA Stādaudzētava Blīdene valdes priekšsēdētājs Rinalds Rullis.

Viņš skaidro, ka jau 2008. gada nogalē bija vērojams diezgan pamatīgs cenu kritums. «Apgrozījuma kritums visiem egļu tirgotājiem pagājušajā gadā bija ļoti straujš. Rēķinot procentos, salīdzinājumā ar 2007. gadu kritums varēja būt apmēram 50%. Iespējams, arī tāpēc, ka palielinājās tirgus dalībnieku skaits - tirgū ienāca vairāki mazie spēlētāji, privātpersonas, zemnieki,» saka R. Rullis.

Viņš skaidro, ka vislabākais laiks eglīšu tirdzniecībai ir no 15. līdz 24. decembrim, kad uzņēmums pārdod aptuveni 70% no sezonā notirgotajām eglītēm.

Pirms vairākiem gadiem pieņemtais lēmums liberalizēt aptieku jomu vēlamo efektu nav devis – zāles lētākas nav kļuvušas, turklāt iezīmējusies tendence, ka aptiekas ar mārketinga triku un lojalitātes programmu palīdzību cenšas vilināt patērētājus iegādāties medikamentus. Tādējādi nākotnē jāveicina aptieku konkurence nevis ar cenām, bet pakalpojumu kvalitāti, atzina eksperti Dienas Biznesa rīkotajā konferencē «Farmācijas attīstība kvalitatīvu medikamentu pieejamības nodrošināšanai».

Viens no veselības aprūpes stūrakmeņiem ir farmācija, sacīja veselības ministrs Guntis Belēvičs, uzsverot, ka pašreizējā situācija, kad aptuveni trešdaļa senioru finansiālu iemeslu dēļ nevar iegādāties visas vajadzīgās zāles un katrs otrais nevar apmeklēt ārstu, kad tas ir nepieciešams, prasa kompleksu risinājumu. Līdz ar to Veselības ministrija (VM) farmācijas jomā saskata vairākus rīcības modeļus, kuru īstenošana padarītu zāles pieejamākas un lētākas. VM farmācijas jomā nākotnei izvirzījusi trīs galvenos uzdevumus – zāļu cenu pazeminājumu, pacientu līdzmaksājumu izskaušanu par medikamentiem un medikamentu pieejamības palielināšanu, minēja G. Belēvičs. Pēc viņa teiktā, patlaban VM jau sākusi darbu pie normatīvo aktu grozījumiem nolūkā panākt, lai cenas pazeminātu ar divu paņēmienu palīdzību – ar inovatīvu zāļu izmantošanas veicināšanu, pazeminot paralēlā importa cenas, kā arī patentbrīvo līdzekļu reģistrācijas maksas samazināšanu un tirgus atvēršanu ES ražotiem kvalitatīviem medikamentiem.

Pasaules ekonomika šogad augs lēni, lai gan palielināšanās tempi, visticamāk, nebūs tik gausi, kādi tie bija iepriekšējā gadā. Tā vismaz liecina Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) jaunākās aplēses.

Minētā iestāde nu sagaida, ka globālā tautsaimniecība šogad palielināsies par 3,3%, kas ir par 0,1 procentpunktu mazāk nekā SVF oktobra aplēse (SVF savu 2020. gada izaugsmes prognozi cirpusi jau sešas reizes). Šajā pašā laikā SVF rēķina, ka globālā ekonomika 2019. gadā auga par 2,9%. Pagaidām tiek arī rēķināts, ka pasaules tautsaimniecība līdzīgos tempos augs nākamgad, proti, tās IKP palielināsies par 3,4%. Tas ir par 0,2 procentpunktiem mazāk nekā tika paredzēts oktobrī.

Cik stipri nošķaudīsies Ķīna?

Visai mazasinīgs tiek paredzēts attīstīto valstu ekonomiku pieaugums – gan šogad, gan nākamgad vien par 1,6%. Nedaudz virs šī līmeņa galvu noturēšot ASV, kuras IKP palielināsies par 2%. Savukārt eirozonas tautsaimniecībai šogad tiek paredzēta izaugsme par neizteiksmīgiem 1,3%.

Bezprecedenta gadījums Eiropā, tomēr ne Lietuvas premjers, ne satiksmes un komunikāciju ministrs, ne Lietuvas dzelzceļa vadītājs nesola atjaunot sliedes

Eiropas Komisija 2. oktobrī pieņēma lēmumu gandrīz 28 miljonu eiro apmērā sodīt Lietuvas dzelzceļu (AS Lietuvos geležinkeliai) par konkurences ierobežošanu dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgū, jo uzņēmums, likvidējot sliežu ceļu, kas savieno Lietuvu un Latviju, pārkāpis ES konkurences noteikumus. EK lēmumā ir paredzēts ne tikai naudas sods, bet arī prasība Lietuvas dzelzceļam «izbeigt pārkāpumu un atturēties no jebkādiem pasākumiem, kam ir tāds pats vai līdzvērtīgs mērķis vai iedarbība», vēsta EK paziņojums presei.

Par konkurences politiku atbildīgā komisāre Margrēte Vestagere ir izteikusies, ka tas ir «bezprecedenta gadījums, uzņēmumam demontējot sabiedrisko dzelzceļa infrastruktūru, lai pasargātu sevi no konkurences». Uzņēmēji un VAS Latvijas dzelzceļš vadība cer, ka tiks atjaunotas sliedes. Satiksmes ministrs Uldis Augulis jau ir izteicies, ka no Latvijas puses satiksme slēgtajā posmā varētu tikt atjaunota diennakts laikā. Tikmēr nedz DB aptaujātais Lietuvas premjers Sauļus Skvernelis, nedz satiksmes un komunikāciju ministrs Rokas Maišulis, nedz Lietuvas dzelzceļa vadītājs Mantas Bartuška atjaunot sliedes nesola. «Man šķiet, ka diplomātiskais ceļš nu jau ir izsmelts. Ja citādi nesaprot, Latvijai jārīkojas pietiekami asi jautājumos, kas interesē Lietuvu,» DB sacīja Liepājas mērs Uldis Sesks.

Plānotās izmaiņas nobremzēs lētākas zaļās enerģijas un energoneatkarības projektu īstenošanu Latvijā vēl vismaz par pusotru gadu

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ir sagatavojusi grozījumu priekšlikumus “Sistēmas pieslēguma noteikumiem elektroenerģijas ražotājiem”.

Konsultāciju dokuments ir tapis, balstoties uz šī gada jūlijā pieņemtajiem grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā un bez plašām konsultācijām ar nozares ekspertiem un uzņēmumiem. Tas paredz visiem enerģētikas projektiem ieviest jaunu maksājumu par sistēmas jaudas rezervēšanu.

Piemēram, projektiem, kuru jauda ir vismaz 50 MW, būs jārēķinās ar papildu 2,5 miljonu eiro izmaksām, bet 100 MW – ar 5 miljonu eiro papildu izmaksām. Neviens no Latvijas atjaunojamās enerģijas projektiem ar šādām pēkšņām papildu izmaksām nav rēķinājies, un tas visdrīzāk nozīmēs šo iesākto projektu apturēšanu. Pie tam, projektu attīstītāji riskē zaudēt iemaksāto rezervēšanas maksu, ja noteiktajā termiņā projekts netiek realizēts.

Lai gan Latvijā kā viena no aktuālākajām tautsaimniecības problēmām joprojām tiek minēts augstais bezdarba līmenis, ir izpētīts, ka jau pēc nieka četriem gadiem var izveidoties neapskaužama situācija - pieprasījums pēc darbaspēka būtiski pārsniegs piedāvājumu.

Un tas nebūt nenozīmē, ka visi pašreizējie bezdarbnieki būs veiksmīgi atraduši darbu, bet uzņēmumiem būs vajadzīgas arvien jaunas darbarokas.

Uzņēmēji jau šobrīd nereti ir nomocījušies kvalificēta darbaspēka meklējumos. Proti, ir nozares, kurās speciālistu Latvijā ir ārkārtīgi maz. Savukārt bezdarbnieku pārkvalifikācijas sistēma Latvijā principā iedalās divās kategorijās. Vienā gadījumā uzņēmumi Nodarbinātības valsts aģentūrai pasūta noteiktas nozares speciālistu sagatavošanu, zināmu laiku garantējot viņiem darbu. Tomēr šādi apmācītu darba meklētāju īpatsvars ir ļoti mazs. Pārējiem - lielākajai daļai - tiek mācīts kaut kas, daudz neaizdomājoties, vai pēc viena vai otra kursa noklausīšanās cilvēkam ir kaut mazākās iespējas atrast darbu. Tikmēr darba devēju aprindās arvien skaidrāk iezīmējas tendence darbinieku pārvilināšanai no citiem uzņēmumiem, nevis mēģinājumam nodarbināt pašreizējos bezdarbniekus. Proti, ir izveidojies uzskats, ka cilvēks, kurš ilgāk nekā sešus mēnešus nespēj atrast darbu - tā jau ir diagnoze.

http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(337).jpg

Ir tradicionālā nedēļa, kad daļā Latvijas pilsētu tiek rīkotas uguņošanas, pie automašīnām piestiprināti Latvijas karodziņi un tiek rīkoti dažādi pasākumi par godu vienam notikumam - Latvijas Republikas dibināšanai 1918. gada 18. novembrī.

Šī ir mūsu valsts dzimšanas diena. Laiks, kas liek aizdomāties, kas notiek ar mūsu valsti un kāda ir mūsu attieksme pret to.

Teju vispārzināms ir fakts, ka pašiem sava valsts - tā ir bagātība, un ir pietiekami daudz tautu visā pasaulē, kam savas valsts nav. Tajā pašā laikā dažādos līmeņos ir dzirdēta replika - ja Latvija būtu normāla valsts, tad… Turpinājums šim tekstam ir atbilstošs katrai konkrētajai situācijai. Tomēr vienam gan jāpiekrīt - teikt, ka dzīvojam normālā valstī, diez vai var. Nu, nav loģiski izskaidrojams, kā var normālā valstī vienā pašvaldībā padomnieku amatos pieņemt cilvēkus, no kuriem vienam ir nopietnas apsūdzības, bet otrs nesen iznācis no cietuma, kā valdība vienā dienā var solīt nodokļus necelt, bet jau otrā pieņemt pretējus lēmumus, kāpēc cilvēki nereti izvēlas braukt prom, nevis strādāt paši savās mājās. Tie visi ir jautājumi, kurus laika gaitā acīmredzot nāksies risināt. Redz, šobrīd mēs pat, iespējams, varētu negausties par to, ka daudzi ir aizbraukuši, jo pretējā gadījumā šie cilvēki vienkārši kuplinātu bezdarbinieku rindas un vairotu sociālo spriedzi. Tomēr ir arī skaidrs, ka krīze nebūs mūžīga, ka būs vajadzīgas darbarokas un smadzenes, kas strādā šeit. Un vairāk spēka būtu jāveltī tam, lai aizbraukušos motivētu atgriezties, nevis spriedelētu par iespēju nākotnē ievest ārvalstu darbaspēku varbūt no Ķīnas, varbūt no NVS valstīm, bet varbūt Dievs viņu zina no kurienes.

Būvnieki publiskās un privātās partnerības projektos saskata glābiņu nozarei nākamā plānošanas perioda pirmajos gados. Savukārt valsts tos redz kā pēdējo izeju, ja nebūs nepieciešamā finansējuma no Eiropas fondiem vai valsts budžeta.

Ja pietiekamā apjomā 2014.gadā nebūs ceļu būves projektu, ko finansētu valsts vai līdzfinansētu no Eiropas Savienības (ES) fondiem, tas ļoti negatīvi ietekmēs nozari kopumā, bet mazākās ceļu būves kompānijas varētu arī bankrotēt, norāda uzņēmēji. Kā vienīgo izeju viņi redz publiskās un privātās partnerības (PPP) projektus. Savukārt valsts pret PPP izturas ļoti piesardzīgi, un labāk gribētu izmantot ES fondu naudu, jo tas būtu lētāk, kā arī cer uz autoceļu fonda atjaunošanu.

Iekļaujot PPP kā vienu no infrastruktūras obektu finansējuma veidiem Nacionālajā attīstības plānā (NAP), nākamajā plānošanas periodā valsts šādus projektus gan pieļauj, bet nesola, ka tādi tiks īstenoti. Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) nav ne par, ne pret PPP, bet redz to kā potenciālu iespēju līdzekļu piesaistei, ja valstij šāda nepieciešamība rodas, norāda PKC konsultants Valters Bolēvics. NAP līmenī gan neprādīsies konkrēti projekti, kuros PKC ieteiktu PPP izmantot, jo tas jau būs valdības un attiecīgas nozares ministra kompetences un izvēles jautājums.

Lai arī «trampisms» vairo neprognozējamību, ekonomikas dati vedina domāt par tautsaimniecības aktivizēšanos, vienlaikus veicinot pieprasījumu pēc jauniem kadriem arī Latvijas darba tirgū

Izaugsme Latvijas darbā tirgū patiešām būtu visai noderīga, jo šobrīd tas virzās kopsolī ar Latvijas ekonomisko attīstību, kura patlaban ir zemākajā līmenī kopš iepriekšējās finanšu krīzes. Ja runājam par valsts ekonomiku, tad trešajā ceturksnī tā gada izteiksmē vēl uzrāda 0,7% vērtu pieaugumu, savukārt darba tirgū izaugsme apstājusies. Šajā ziņā dati ir diezgan skaudri, septembrī Latvijā nodarbināti 894,1 tūkstotis iedzīvotāju, salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu nodarbināto skaitam sarūkot par 500. Iemesls galvenokārt meklējams ES fondu naudas neapguvē, kas šobrīd šķietami visspēcīgāko iespaidu ir atstājusi uz celtniecības nozari.

Lai gan partiju kases strauji pildās, pavasarī notikušās Eiropas Parlamenta vēlēšanas to kabatas krietni patukšojušas, Saeimas vēlēšanu reklāmām atstājot visai ierobežotus līdzekļus

Par to liecina DB pētījums, apkopojot informāciju par partiju saņemtajiem ziedojumiem, biedru naudām un tēriņiem priekšvēlēšanu izdevumiem. Jāņem gan vērā, ka saziedotās summas ik dienu mainās, turklāt, tuvojoties vēlēšanām, tas notiek ļoti strauji. Turklāt atsevišķām partijām ir no dažiem līdz vairākiem desmitiem tūkst. eiro mērāmi naudas uzkrājumi no iepriekšējiem gadiem papildus tam jau šobrīd Saeimā pārstāvētās partijas saņem arī valsts budžeta finansējumu, kas visa starpā arī izmantojams politiskajai aģitācijai, līdz ar to šis pētījums parāda tendenci, nevis absolūti precīzi atspoguļo situāciju.

Latvijas dzelzceļa vadītāja izvēles process var radīt bīstamu precedentu, kas neko labu sabiedrībai nesola

Nepagāja ne septiņi mēneši, un Latvijas tranzīta mugurkauls – valsts a/s Latvijas dzelzceļš – ticis pie jauna vadītāja Edvīna Bērziņa personā. Tas, kādu kaitējumu konkrēti transporta sektoram un arī tautsaimniecībai kopumā nodarījusi pirmās personas neesamība uzņēmumā tik ilgu laiku, atbildīgajiem īpaši neinteresē. Ne Vienotībai, kas nevirzīja jaunu satiksmes ministru padzītā Anrija Matīsa vietā, ne ZZS, kas mierīgi noskatījās, kā nozare bez ministra un dzelzceļa vadītāja saņem vienu triecienu pēc otra, tostarp no Krievijas, kura varēja atrunāties, ka «jums taču nav neviena «pieaugušā», ar ko šobrīd runāt».

Uz Saeimas krēsliem pretendējošie politiskie spēki nesola kardinālas pārmaiņas tiesu sistēmā, kuru rezultātā Latvija varētu kļūt par starptautiskās vai vismaz reģionālās arbitrāžas centru vai modernas likumdošanas paraugu.

Tāds ir A/S BDO Latvia valdes priekšsēdētāja, zvērināta advokāta Jāņa Zelmeņa ātrais vērtējums populārāko politisko spēku 4000 zīmju programmām, kuras iesniegtas Centrālajā vēlēšanu komisijā, lai kandidētu 13. Saeimas vēlēšanās.

Lasot šīs programmas, viņš secinājis, ka daudziem politiskajiem spēkiem tiesiskums un ar to saistītā problemātika vispār netiek atspoguļota vai arī tā ir izteikta skaļās, bet neko nenozīmējošās frāzēs.

«Būtībā ierindas vēlētājam varētu būt grūti izprast jautājumus, kuri ir saistīti ar tiesiskumu, un tāpēc politiķu 4000 zīmju programmās vairāk domāts par pirmklasniekam uztveramām lietām,» politiķus aizstāv J. Zelmenis. Viņš kā pozitīvu piemēru min Jaunās konservatīvās partijas un arī Jaunās Vienotības priekšvēlēšanu programmas, kurās ir jaunas vēsmas.

Izvēloties dārgākas zāles, no pacientu maka pārmaksāta milzu summa – 9,18 milj. Ls. Tā ir summa, ko Latvijas pacienti pērn piemaksājuši klāt pašiem lētākajiem medikamentiem, iegādājoties dārgākas zāles, liecina veselības norēķina centra dati (VNC).

Šī summa ir par vairāk nekā pusotru miljonu latu lielāka nekā 2009.gadā un par gandrīz trim miljoniem latu lielāka nekā 2008.gadā, raksta Diena. Laikraksta aptaujātie veselības nozares speciālisti pieļauj, ka pacienti, visticamāk, nav kļuvuši daudz turīgāki, te lielākoties esot jārunā par ārstu izvēli šīs zāles izrakstīt, kā arī par pacientu skaita pieaugumu.

Tāpēc Veselības ministrija (VM) plāno jau pavisam drīz tālāk virzīt priekšlikumu, ka ārstam kā obligātu pienākumu uzlikt pirmās izrakstīt lētākās zāles. Par to, iespējams, būs gaidāmi iebildumi no vismaz kādas daļas mediķu.

Savukārt, ja zināms, ka lētākās zāles pacientam var radīt nopietnas blaknes, tas ir jāapraksta dokumentācijā, un tad var izrakstīt citus medikamentus, norāda ministrijas valsts sekretārs Juris Bundulis.

Pasaulē visvairāk patērēto izejvielu tirgū notiekošais liek cerēt, ka tomēr parisināsies viena no šī brīža degošajām problēmām – augsta inflācija.

Daudzas izejvielas pēdējā laikā kļuvušas lētākas, kas savukārt stiprina pārliecību, ka augstākie patēriņa cenu pieauguma punkti pasaulei jau ir aiz muguras. Protams, šajā ziņā iespējami arī pavērsieni, ko var noteikt kādu jaunumu parādīšanās, kas savukārt jau liktu domāt par labvēlīgiem apstākļiem kādu izejvielu deficītiem. Tāpat, ja uzlabosies skatījums uz ekonomiku, var lēst, ka izejvielu cenas ātri vien atsāks kāpt (tās jau to pēdējā laikā dara). Tas savukārt var pielikt galu cerībām par zemāku inflāciju.

Situācija nav vienkārša, jo zemākai inflācijai, lai šī problēma vispār kaut cik noplaktu, šķiet, nepieciešama būtiski vājāka ekonomika, kas nebūs patīkami. Kādu laiku lielai daļai pasaules var arī nākties iet pa visai sāpīgu ceļu, ko noteiks gan augstu cenu, gan mazasinīgas vai pat sarūkošas ekonomikas kombinācija. Tas būs izaicinošs periods, kas sliktākajā gadījumā var izgaismot jaunas problēmas vai plēst tālāk jau esošo problēmu caurumus.

Biļešu cenas uz XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku maksas pasākumiem šogad vidēji ir par aptuveni 40% augstākas, nekā tās bija iepriekšējos svētkos 2018.gadā, liecina aģentūras LETA veiktie aprēķini atbilstoši iepriekšējo svētku cenrāžiem un šiem svētkiem sagatavoto cenrādi, kas vēl būs jāizskata Ministru kabinetā.

Cenu kāpums uz visiem pasākumiem nav vienāds. Tāpat ir pasākumi, uz kuriem cenas ir samazinājušās.

Atšķirībā no 2013. un 2018.gada svētkiem ir samazinājies biļešu cenu klāsts, sarūkot tieši lētāko biļešu piedāvājumam.

Piemēram, šogad uz svētku noslēguma koncertu "Kopā augšup" Mežaparka Lielajā estrādē iecerēts piedāvāt biļetes piecās cenu grupās - par 20, 40, 60, 80 un 100 eiro. Savukārt 2018.gadā uz noslēguma koncertu bija pieejamas biļetes sešās cenu grupās - par 15, 25, 35, 45, 55 un 65 eiro. Savukārt 2013.gadā bija septiņas biļešu cenu grupas, lētākajām maksājot 3 latus jeb 4,3 eiro.

Līdz ar to uz svētku noslēguma koncertu dārgākā biļete šogad maksās par 54% vairāk nekā 2018.gadā, kas turklāt ir vairāk nekā divas reizes vairāk par 2013.gada dārgāko biļeti uz noslēguma koncertu. Savukārt lētākā biļete ir par 33% dārgāka nekā 2018.gadā, kā arī atbilst trešās dārgākās biļešu grupas cenai 2013.gada svētku noslēguma koncertā.

Latvijas aviokompānija airBaltic uz vieniem un tiem pašiem galamērķiem piedāvā krietni lētākas aviobiļetes no Tallinas, nekā Rīgas, tādējādi cenšoties izspiest no tirgus Igaunijas aviokompāniju Estonian Air.

Meklējot biļetes airBaltic mājās lapā uz tiem pašiem galamērķiem izlidojot no Tallinas un Rīgas, biļetes izlidojot no Tallinas ir vidēji par trešdaļu lētākas, raksta portāls dv.ee. Vienlaikus airBaltic biļetes no Tallinas uz tiem galamērķiem, kuriem Estonian Air nelido, esot pārsvarā dārgākas nekā izlidojot no Rīgas. Statistika liecina, ka igauņiem patīk airBaltic piekoptā cenu politika, jo jau šogad Estoniana Air zaudējis ievērojamu tirgus daļu Latvijas aviokompānijai lidojumos no Tallinas.airBaltic prezidents Bertolds Fliks (Foto: Vitālijs Stīpneks, Db)

Latvijas ogu audzētāji atzīst, ka uzvarēt konkurences cīņā var tikai ar kvalitāti, nevis cenu, ceturtdien raksta laikraksts Diena.

Latvijā pilnā sparā rit ogu sezona. Par zemeņu bagātību var pārliecināties Rīgas tirgos un lielveikalos, kur Latvijas sārtvaidzes ieraugāmas līdzās poļu zemenēm. Importētās zemenes Latvijā nonāk galvenokārt tieši no Polijas, vien ļoti nelielā apjomā – no Lietuvas.

Lielā konkurence nāk par labu pircējiem, savukārt mūsu zemeņu audzētāji atzīst – konkurēt tirgū var tikai ar kvalitāti, nevis cenu, jo mūsu dienvidu kaimiņu audzētās ogas ir stipri lētākas. Vēl pagājušajā nedēļā zemākā cena par kilogramu Latvijas zemeņu Rīgas Centrāltirgū bija divi eiro un piecdesmit centu, savukārt dārgākā – seši eiro kilogramā, savukārt Polijas zemenes var iegādāties pat par vienu eiro un trīsdesmit centiem kilogramā. Vidēji Latvijas zemenes pašlaik – sezonas augstākajā punktā – maksā ap trim eiro kilogramā, tātad teju par pusotru eiro dārgāk nekā importa zemenes. Jāpiebilst, ka jūnija sākumā pirmās Latvijas zemenes, kas audzētas siltumnīcā, maksāja no sešiem līdz astoņiem eiro kilogramā, kamēr Polijas zemenes bija nopērkamas par trim līdz četriem eiro kilogramā.

#Ir arī reāli gadījumi, kas liek aizdomāties, kāpēc kāda kaimiņvalsts pilsēta var un panāk to, uz ko mūsējiem atliek tikai noskatīties.

Latvijā mums bieži patīk salīdzināties ar pārējām Baltijas valstīm. Ir gadījumi, kad mēs nepamatoti uzskatām, ka esam ar kaut ko sliktāki nekā mūsu ziemeļu vai dienvidu kaimiņi – stāsts par to, ka zāle vienmēr ir zaļāka otrā žoga pusē, ir patiess līdz zināmam brīdim, un tiešām ne viss ir zelts, kas spīd arī igauņu vai leišu pusē. Tomēr ir arī reāli gadījumi, kas liek aizdomāties, kāpēc kāda kaimiņvalsts pilsēta var un panāk to, uz ko mūsējiem atliek tikai noskatīties.

Runa šajā konkrētajā gadījumā ir par Kauņu – pilsētu, kuru, kā DB pērnā gada nogalē rakstīja, pēdējā laikā no visa Baltijas klāsta pastiprināti izvēlas tieši vācu investori. Turklāt nevis vienkārši kaut kādi investori, bet lieli automašīnu komplektējošās detaļas ražojoši uzņēmumi kā Hella un Continental, kas tuvāko pāris gadu laikā grasās tur uzbūvēt savas ražotnes, radot ap 3000 jaunas darbavietas. Kur ir, tur rodas – ļoti iespējams, ka Kauņa ar atbilstoši attīstītu infrastruktūru nākotnē ieinteresēs arī vēl kādu autobūves uzņēmumu. Tālākais stāsts jau ir paredzams – labi apmaksātas, perspektīvas darbavietas, vienā vietā koncentrēta kompetence ir ar spēcīgu vilkmi ne tikai konkrētās valsts, bet arī kaimiņvalstu iedzīvotājiem.

#Iespējams, agrākie sezonas strādnieki ar likuma rīksti aizdzīti peļņā uz citām zemēm vai, diespasarg, uz ēnu ekonomikas valstību.

Iepriekšējie trīs gadi ir zīmīgi ar to, ka bezdarbnieku pabalstiem valsts tērētā summa pārkāpusi simt miljonu eiro atzīmi (salīdzinājumam – 116,2 milj. eiro 2016. gadā un 85,2 milj. eiro 2014. gadā). Tajā pašā laikā var prognozēt, ka pērn samazinājies bezdarbnieku skaits. No statistikas viedokļa – lieliski, taču jāņem vērā, ka sarukums noticis pēc veiktajām izmaiņām normatīvajos aktos. Iespējams, agrākie sezonas strādnieki ar likuma rīksti aizdzīti peļņā uz citām zemēm vai, diespasarg, uz ēnu ekonomikas valstību, lai izvairītos no gadījumiem, kad darbinieki vienkārši paņem sev valsts apmaksātu garāku vasaras «atvaļinājumu», lai rudenī atkal atgrieztos oficiālā darbā, un tā gadu no gada uz citu nodokļu maksātāju rēķina.

Nevajadzētu notriekt nodokļu maksātāju naudu dārgos komandējumos uz mūžīgās vasaras zemēm, daudz vērtīgāk būtu izbraukt ārpus Rīgas, lai valsts pārvaldītāji savām acīm skatītu lauku biznesa ainiņas, kas var likt mainīt domas par uzņēmējdarbību tepat mūsu reģionos. Vajadzētu mainīt ne tik daudz domas, bet drīzāk domāšanas veidu. Minimālās algas celšana ir spilgts piemērs tam, kā galva nezina, ko dara rumpis. Valsts pārvaldītāji, kuru redzes leņķis uz perifēriju pavērsts dzelžaini no Rīgas, klana galvas, ka jākāpina atalgojums, un nodokļu reformas aizsegā nolemj darīt to lielā steigā, nospiežot podziņu, ka jau no nākamā gada minimālās algas augs par 50 eiro no 380 līdz 430 eiro. Reģionu uzņēmēji (sevišķi tajās nozarēs, kur biznesa pamatā ir ražotnēs koncentrētas darbarokas) var kaut uz galvas stāvēt, bet tā arī netikt sadzirdēti par to, ka mēdz būt nozares, kurās algu līmeni nosaka tirgus situācija, nevis lēmumu pieņēmēji jeb podziņu spiedēji Rīgā. Neieklausīšanās un hroniska nespēja piedāvāt kompromisu padziļina plaisu starp biznesu un valsts pārvaldi, lai gan ecēties tiem abiem nepavisam nevajadzētu. Ir jau labi, ja cilvēkiem ir iespēja par darbu saņemt vairāk, taču reģionu mazpilsētās un ne tikai mazpilsētās dzīve reizēm patiešām ir lētāka, un tēriņi par mitekļa īri varbūt ir mazāki nekā maksa par pleķi asfalta auto stāvvietai galvaspilsētā. Uzspiežot minimālās algas palielinājumu, ieguvēju īsti nebūs, jo pat godprātīgākie no uzņēmējiem, lai varētu noturēt ražošanu, būs spiesti uzskaitīt mazāk darba stundu. Tādēļ līdz ar šīm izmaiņām var sašķobīties pat to uzņēmēju lojalitāte absolūti caurspīdīgam biznesam, kas līdz šim to ir noturējuši, neskatoties uz bieži pieredzēto nestabilitāti un dažādām pārmaiņām. Ražotāji būs spiesti celt cenas, lai izpildītu valsts iegribas, bet līdz ar to zudīs iespēja investēt, piemēram, jaunās iekārtās. Uzņēmēji turklāt ir nesaprašanā – gan finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, gan premjers Māris Kučinskis, tāpat kā citi politiķi savās lauku vizītēs it kā sakās izprotam ražotāju problēmas un sola nepieļaut apstākļus, kas viņu ikdienu padarītu smagāku, tomēr atgriežoties Rīgas gaiss dara savu un politiķi piedzīvo ko līdzīgu amnēzijai, kas aizslauka perifērijas pieredzi no dienaskārtības. Kopumā minimālās algas celšana, protams, ir labs balsu zvejas paraugs, domājot par sasaisti ar attiecīgo vēlēšanu zīmju skaitu vēlēšanu urnās. Kā nu tauta nenovērtēs šādu cēlu soli. Tomēr jāatceras, uz kā rēķina tas notiks. Vismaz par reģioniem runājot, tā ir brutāla dancošana pa uzņēmēju mugurām, ja vien līdz minimālās algas līmenim netiek celts arī neapliekamais minimums. Tādā gadījumā izmaiņu slogs tiktu sadalīts solidārāk starp valsti un uzņēmējiem, nevis būtu vienos vārtos kā pašlaik. Neskatoties uz spožiem piemēriem, kopumā reģionos biznesam trūkst vilkmes. Tam par iemeslu ir vesels problēmu spiets. Šādi un līdzīgi lēmumi atstāj daudzdesmit tūkstošu ietekmi uz gada tēriņiem un arī bezdarba bēdīgo ainu neuzlabo. Minimālās algas kāpums rokrokā ar ekonomikas augšupeju – jā, bet citādāk tas var tikt izpausties arī kā sadisms. Kurš te ir ieguvējs?