Vai jums kādreiz šķiet, ka nesaprotat savus bērnus, vai arī, ka jūsu vecāki ir no citas planētas? Varbūt nenākas viegli rast kopīgu valodu ar jaunākiem vai vecākiem kolēģiem? Šķiet tādā gadījumā jūs neesat vienīgais. Pētījums, ko šodien publicē Dienas Bizness, Latvijas paaudžu anatomija atklāj – atsevišķos jautājumos mūsu viedokļi un dzīves uzskati mēdz diametrāli atšķirties no to cilvēku domām, kas dzimuši vien desmit gadus pirms vai pēc mums.

Ja jūs izbrīna tas, kādēļ «vidējais latvietis» ir tik pretrunīgs un dažkārt pat mītisks tēls, reklāmas aģentūra DDB sadarbībā ar GfK veiktais pētījums izklīdina miglu ap šo mistēriju – kā arī atbild uz jautāju par to, kādēļ vecāki/bērni mūs nesaprot un kādēļ jūsu uzņēmumam ar rūpīgi izkopto, izskaitļoto un nopucēto komunikācijas stratēģiju tā īsti savu auditoriju neizdodas uzrunāt vai arī tā aiziet «neceļos».

Proti, ja Rietumu pasaulē šīs atšķirības pasaules uztverē un paradumos formulētas tādos jēdzienos kā X paaudze, Y paaudze u.c., tad Latvijai arī ir savas pavisam izteiktas un ļoti atšķirīgas paaudzes.

Kādudien cilvēki sapratīs, ka jābūt līdzsvaram starp planētu, cilvēku un peļņu, un tad ilgtspēja būs galvenā tendence tējas un kafijas ražošanā un patērēšanā

Tā cer tējnīcas Illuseum un kafejnīcas Strada vadītāja Gundega Silniece.

Latvijas sabiedrības tējas baudīšanas rituāls, tējojot mājās, ir viens no iemesliem, kāpēc pagaidām ir tik maz specializēto tējnīcu. Vienlaikus gadu gaitā ir skaidri redzams progress, un ir daļa sabiedrības, kas novērtē augstas kvalitātes tēju, izvēlas vecinātu Ķīnas puer vai ulunu. Tomēr G. Silniecei šķiet, ka tik specifiskai lietai kā tējai ar sāļu siera cepurīti vai īpaši dārgai tējai Latvija vēl nav gatava.

Fragments no intervijas, kas publicēta 18. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Tējnīca un veikals Illuseum darbojas kopš 2011. gada, bet tās priekšgājēja Goija tika atvērta jau 2004. gadā. Kā šajā laikā Latvijā ir mainījusies izpratne par tēju?

Autobraucēju uzskati par automašīnas apdrošināšanu, attieksme pret drošību kopumā un arī notikušo negadījumu skaits mainās atkarībā no šoferu vecuma un pieredzes, liecina apdrošinātāja Compensa pieredze. Turklāt jānorāda, ka jauniešu vērtības būtiski atšķiras no tās paaudzes, kura dzimusi laikā, kad nebija mobilo sakaru, interneta un par drošību uz ceļiem tika domāts salīdzinoši mazāk.

Jauniešiem svarīgs ātrums, nevis drošība

Pētījums Latvijas paaudžu anatomija atklāj, ka jauniešiem jeb digitālajiem bērniem vecumā no 18 līdz 25 gadiem patīk izjūtas, ko sniedz ātrums. Arī Compensa pieredze liecina, ka, iegādājoties automašīnu, šī grupa izvēlas vecākus, bet salīdzinoši jaudīgākus transportlīdzekļus. Likumsakarīgi, ka automašīnas drošība t.s. «digitālajiem bērniem» ir otršķirīga un, kas ne mazāk būtiski, lielā mērā ir atkarīga no viņu finansiālajām iespējām. Kopējās tendences liecina, ka līdz 20 gadu vecumam jauniešu ienākumus pamatā nodrošina vecāki. Var novērot, ka šo digitālo bērnu vecāki mazāk domā par pretaizdzīšanas iespējām, jo eksistē pieņēmums, ka automobilis ir pārāk vecs, lai uztrauktos par tā nozagšanu.

Zinot uzņēmuma kolektīva vidējo vecumu un ņemot vērā paaudžu atšķirības, iespējams veiksmīgāk iekļauties jaunā darbavietā .

Jaunāks kolektīvs nereti būs straujāks un dinamiskāks, savukārt, ieejot vecākas paaudzes kolektīvā, jārēķinās, ka jaunais darbinieks tiks apčubināts un pamācīts, novērojuši personāla atlases eksperti. «Vērtības, kādas vieno viena uzņēmuma komandu, atkarīgas no uzņēmuma vai nodaļas vadītāja un no tā, pie kādas paaudzes viņš pieder,» norāda CVO Recruitment & Simplika uzņēmumu grupas vadītāja Latvijā Jūlija Lobanovska. Viņa gan piebilst, ka šajā kontekstā var runāt tikai par tām vērtībām, kuras vadītājs pauž ar saviem vārdiem un darbiem, jo diemžēl ne vienmēr īstenās vērtības saskan ar tām, kuras uzrakstītas birojā uz sienas.

Finanšu un mazumtirdzniecības jomās ir sarežģīti noteikt, vai patērētāju paradumi un prasības ietekmē tehnoloģiju attīstību, vai gluži otrādi – inovācijas veido jaunus ieradumus un prakses. Jebkurā gadījumā, ir skaidrs, ka mūsdienās ekonomikas cikls nav iedomājams bez bezskaidras naudas norēķiniem. Un visticamāk, šī tendence ar laiku kļūs vēl izteiktāka.

Patērētāji jau daudzu gadu garumā ir raduši izmantot tās ērtības, ko piedāvā norēķinu kartes, un bieži vien par pašsaprotamu uzskata šī pakalpojuma pieejamību. Atbilstoši Latvijas Bankas statistikas datiem arī pērn gluži kā iepriekšējos gados vispieprasītākais bezskaidras naudas maksāšanas instruments bija tieši maksājumu kartes (57,1% no kopējā maksājumu skaita). Tāpēc nav jābrīnās, ka patērētāji, saskaroties ar situāciju, kad tirdzniecības vietā nav nodrošināti bezskaidras naudas norēķini, visbiežāk dodas iepirkties pie konkurentiem.

Likumsakarīgi, ka pēc iedzīvotāju aptaujās tieši jauniešu (15.-19. gadi) vidū ir novērojama visaugstākā lojalitāte attiecībā uz bezskaidras naudas norēķiniem. Vairāk kā puse pusaudžu norādījuši, ka izvēlas tikai tās tirdzniecības vietas, kas piedāvā šādu iespēju. Tā ir paaudze, kas ir izaugusi moderno tehnoloģiju vidē, un tas atspoguļojas arī viņu iepirkšanās paradumos.

Dažādas paaudzes ieguldījumus finanšu instrumentos uztver atšķirīgi – sākot no tā, kur ieguldīt naudu un beidzot ar riska apetīti un potenciālo ieguldījuma termiņu.

Vai ekonomiski aktīvāko paaudžu maiņa izmaina ieguldījumu vidi Latvijā, un kādas ir būtiskākās atšķirības dažādu paaudžu ieguldījumu pieejā?

Turīgie izvēlas obligācijas

Pēdējos gados Baltijas mājsaimniecību veiktie investīciju apjomi ir pieauguši gan iedzīvotāju skaita, gan iemaksāto apjomu ziņā. Vienlaikus statistika joprojām saka priekšā, ka Latvijas iedzīvotāji brīvos līdzekļus tomēr iegulda mazāk nekā Rietumeiropā. Diemžēl lielākā daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju savus iekrājumus joprojām nogulda pieprasījuma kontos komercbankās.

Ņemot vērā aizvadītā gada straujo procentu likmju vides maiņu, termiņnoguldījumi un iekrājumu kontu produkti kļuva krietni pievilcīgāki, kā rezultātā arvien plašāka sabiedrības daļa izvēlējās izmantot šos zemā riska produktus, nevis ieguldījumus finanšu tirgos. Arī turīgie klienti sev pieejamos brīvos līdzekļus izvēlējās ieguldīt obligācijās, galvenokārt īstermiņa un vidējā termiņa augstas klases valsts obligācijās, kā arī krājobligācijās.

Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

Interneta izpētes uzņēmuma Gemius Latvia vadītāja Linda Egle stāsta par Latvijas iedzīvotāju interneta lietošanas paradumiem, par to, ko visbiežāk meklē google meklētājā, kā arī skaidro, kāds ir vidējais interneta lietotājs Latvijā.

80% Latvijas iedzīvotāju ir sasniedzami internetā

Latvieši ir aktīvi interneta lietotāji. Pirms vairākiem gadiem valdīja uzskats, ka internets ir domāts jauniešiem, tāpēc arī reklāmdevēji bieži svārstījās, vai likt reklāmu internetā vai nelikt, jo tādējādi sasniegtu tikai jauniešus. Šobrīd varu teikt, ka tā noteikti nav - arī vecāka gada gājuma cilvēki apgūst un lieto internetu. Šobrīd 80% Latvijas iedzīvotāju ir sasniedzami internetā. Tendences liecina - jo mazāka valsts, jo lielāka sasniedzamība. Noteikti var teikt, ka esam aktīvi lietotāji, lai gan par mums aktīvāki ir igauņi. Runājot skaitļos, Latvijā mēneša griezumā ir 1 430 000 aktīvie interneta lietotāji, kuri izmanto datoru; 800 000, kuri lieto internetu telefonā un apmēram 400 000 - planšetē, protams, jāatceras, ka šie skaitļi nav saskaitāmi, jo viens un tas pats cilvēks var lietot internetu gan datorā, gan telefonā, gan planšetē - šie dati pārklājas. Mēs mērām ne vien to, kā internets tiek lietots, bet arī reklāmas kampaņu efektivitāti internetā, piemēram, kuras vecuma grupas vairāk klikšķina uz baneriem. Esam noskaidrojuši, ka vairāk uz baneriem klikšķina vecuma grupa 55+, jaunieši skrien visam pāri ar acīm, viņu uzmanību piesaista bildes un video - viņi nav pieraduši lasīt garus tekstus, taču, ja 40+ vecuma grupas cilvēku ieinteresēs informācija banerī, viņš uz tā uzklikšķinās un uzzinās par konkrēto piedāvājumu visu iespējamo informāciju. Vidējā un vecākā paaudze ir pieradusi pie avīžu laika, viņi ir gatavi lasīt un iedziļināties.

Taizemes un Ķīnas sabiedrība noveco ātrāk nekā to kaimiņvalstīs. Tā, piemēram, Taizemē ir 7,5 miljoni cilvēku, kuru vecums ir 65 gadi un vairāk, un līdz 2040. gadam tas palielināsies līdz 17 miljoniem - vairāk nekā ceturtdaļa no paredzamā iedzīvotāju skaita.

Sabiedrības novecošanās problēma sev līdzi nes arī vientulību. Vecāka gadagājuma cilvēki paliek vieni, jo jaunā paaudze pamet ciemus un lauku rajonus, lai brauktu strādāt uz pilsētām.

Taizemes provinces Ajuthaju skolā, kas atrodas 80 kilometrus uz ziemeļiem no Bangkokas, tiek piedāvātas iknedēļas nodarbības vecāka gadagājuma cilvēkiem, lai viņi nejustos vientuļi un atrastos sabiedrībā, satiktu citus un iemācītos kaut ko jaunu.

«Es gaidu katru trešdienu, kad es varēšu iejusties skolnieces lomā un iet uz skolu. Man patīk saģērbties kā skolniecei un satikt savus draugus, ar kuriem kopā varēšu no sirds izsmieties,» saka Somjit Teeraroj, 77 gadus veca atraitne.

Arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju vecumā no 65 gadiem izmanto mobilo telefonu, lai atrastu sev noderīgu informāciju internetā, liecina mobilo sakaru operatora «Tele2» apkopotie dati.

Mobilā interneta izmantošana vecāka gadagājuma cilvēku vidū pēdējo divu gadu laikā augusi trīs reizes jeb par aptuveni 230%.

Šogad veiktajā pētījumā noskaidrots, ka vecumā virs 60 gadiem viedtālruņus lieto 70% cilvēku. To var skaidrot gan ar mobilo pakalpojumu attīstību internetā, gan ar pieaugošo tehnoloģiju pratību senioru vidū.

Mobilā interneta aktīvākie lietotāji ir jaunākā paaudze. To apliecina mobilā interneta lietošanas dati skolēnu brīvlaikā. Piemēram, aizvadītajā nedēļā, kad Latvijas skolās bija rudens brīvlaiks, «Tele2» tīklā reģistrētais mobilo datu patērētais apjoms audzis par 16%, salīdzinot ar nedēļas vidējo patēriņu.

«Tele2» ir daļa no «Tele2 AB» grupas.

Vairāk nekā 30 gadus darbojoties uzņēmējdarbībā, ir nācies redzēt dažādas pieejas ekonomikas politikā un arī dažādu eksperimentu sekas. Mainās uzņēmēju paaudzes, un mainās domāšana.

Nupat publiskotais Finanšu nozares asociācijas kreditēšanas indekss uzņēmējdarbības segmentā rāda, ka pēdējā gada laikā ir augusi gan Latvijas banku spēja un vēlme finansēt uzņēmējus, gan pēdējo spēja aizņemties, tomēr daudz lēnāk aug vēlme prasīt aizņēmumu. Vai Latvijas uzņēmējiem trūkst ambīciju? Vienkāršas atbildes nav, taču nedomāju, ka vaina būtu ambīciju trūkumā.

Šobrīd esam uz tādas kā robežlīnijas, kur vecākā uzņēmēju paaudze labprāt atkārtotu deviņdesmito gadu vieglās peļņas pasākumus, ko vairs nepieļauj bankas un likumdošana, savukārt jaunākajiem uzņēmējiem ir dotas plašas iespējas, bet tie ar izteiktu piesardzību raugās uz riskiem, ko nāktos uzņemties. Lai izprastu mūsdienu uzņēmēju piesardzību, jāatskatās pagātnē.

Kaut arī darbinieki nesūdzas par darba vidi, kolēģiem un priekšnieku, uzticība vienai darba vietai palikusi pagātnē. Salīdzinot ar cilvēkiem 35 – 64 gadu vecumā, tūkstošgades paaudze (21- 34 g.v.) divreiz biežāk maina darbu ik pēc diviem gadiem un uz pusi retāk gatavi vienā darbavietā pavadīt ilgāk nekā desmit gadus, liecina jaunākais Nielsen pētījums.

Naudas lietas satrauc visas pasaules iedzīvotājus, un īpaši tas redzams jautājumos, kas skar pensijas. Piemēram, 35% respondentu 50 - 64 gadu vecumā ir pilnībā vai daļēji apmierināti ar savu sagaidāmo pensiju, 47% - ar ienākumiem kopumā. 35-49 gadu vecuma grupā ar ienākumiem apmierināti ir 45%, ar pensijas prognozēm – 33%, bet jaunāko respondentu vidū (21-34 gadi) ar ienākumiem apmierināti 49%, ar nākotnes pensiju – 38%.

Latvijā situācija tiek vērtēta pozitīvāk, nekā pasaulē kopumā – 53% respondentu norādīja, ka ir apmierināti ar atalgojumu. 46% nesūdzas par sociālajām garantijām, kas saistītas ar veselības aprūpi. Mazāk pozitīvi tiek vērtēti pensiju plāni, kur apmierinātību pauž vien 31% respondentu, un uzkrājumu plāni, kur apmierināto ir vēl mazāk – 24%. Eiropas valstīs kopumā ar atalgojumu apmierināti ir 42%, Lietuvā – 46%, bet Igaunijā – 53%.

65% Rīgas dzīvokļu īpašnieku daudzdzīvokļu namos nav noslēguši privatizācijas procesu, proti, nav pārņēmuši no pašvaldības rūpes par māju kopumā. Sekas – tiek likti ielāpi bojājumu vietās, bet ilgtspējīgas īpašuma apsaimniekošanas pārsvarā gadījumu nav.

Par problēmām, kas no tā izriet, un risinājumiem iecerēts diskutēt konferencē Mājoklis 2023, kas jau 1. un 2. jūnijā notiks ATTA Centre Krasta ielā Rīgā. Par to Dienas Biznesa intervija ar Latvijas Dzīvokļu īpašnieku biedrību asociācijas Mājoklis Rīgas nodaļas vadītāju Ingāru Daibi.

Kādas ir galvenās problēmas, ar ko saskaras cilvēki saistībā ar daudzdzīvokļu mājokļu apsaimniekošanu?

Viena no galvenajām problēmām šobrīd ir nespēja pieņemt lēmumus jautājumos, kas skar daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu. Proti, dzīvokļu īpašnieki nespēj sanākt kopā, lai vienotos par mājas uzturēšanai būtiskiem jautājumiem. Un, ja arī sanāk kopā, tad tajā brīdī, kad nonāk līdz lēmuma pieņemšanai, nespēj vienoties ne par to, kurš darīs, ne - kā darīs. Vērojams, ka cilvēkiem ir diezgan liela vienaldzība par to, kas ir ārpus viņu dzīvokļa.

Iedzīvotāji vecumā no 25 līdz 45 gadiem ar maksājumu kartēm iepērkas visaktīvāk – viņi vidēji 45% pirkumu - veic ar maksājumu kartēm, liecina bankas Citadele apkopotā informācija.

Lai arī jaunā paaudze tiek uzskatīta par aktīvākajiem moderno tehnoloģiju lietotājiem, jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem ar kartēm par pirkumiem norēķinās tomēr mazliet retāk nekā iedzīvotāji vecumā no 45 līdz 55 gadiem. Ja jauniešiem maksājumi ar kartēm veido vidēji 32%, tad 45 - 55 gadus veciem iedzīvotājiem pirkumi ar maksājuma kartēm veido 37%.

Savukārt vecāka gadagājuma iedzīvotāji no 55 gadiem vairāk izmanto skaidru naudu un ar karti norēķinās vidēji par 22% pirkumu.

«Cilvēki arvien vairāk norēķinās ar karti, nevis skaidru naudu, jo tā ir drošāk un izdevīgāk. Iedzīvotāji internetbankā un bankomātos var lētāk apmaksāt rēķinus. Savukārt, norēķinoties ar karti, bankas kopā ar tirgotājiem sniedz iespējas saņemt dažādas atlaides un bonusus, ko cilvēki labprāt izmanto. Piemēram, norēķinoties ar Citadeles maksājumu kartēm, var saņemt naudas atmaksu un dāvanu kartes par pirkumiem, kas vēl papildus motivē mūsu klientus norēķināties ar maksājumu kartēm,» skaidro bankas Citadele Privātpersonu un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) direkcijas vadītāja Dace Priede.

Pašlaik pasaulē mainās izpratne par kultūru – tai ir nenovērtēts potenciāls piesaistīt investīcijas un iedzīvotāju plūsmu

Tā uzskata Liepājas koncertzāles Lielais dzintars vadītājs Timurs Tomsons.

«Šāda celtne varētu būt Ņujorkā, Tokijā vai Parīzē, bet sagadījies tā, ka šī ēka nokļuvusi Liepājā. Daudzi man ir teikuši – kā gan tas iespējams? Ir jūtama zināma profesionāla skaudība par šo skaisto ēku. Domāju, ka šis efekts tos nelielos defektus padara diezgan nenozīmīgus. Līdz ar to tie, kam bija negatīva nostāja, faktiski ir zaudētāji atšķirībā no tiem, kuriem ir iespēja šeit klausīties augstvērtīgu programmu izcilā akustikā,» tā Timurs Tomsons vērtē viedokļu sadursmi par oranžās celtnes būvniecības risinājumiem un to kvalitāti. Pēc Lielā dzintara vadītāja domām, šie jautājumi pēc koncertzāles trīs darbības gadiem pilnībā zaudējuši aktualitāti, jo «manos spēkos nav pārbīdīt sienas».

Pēdējā laikā presē lielos daudzumos tiek runāts par to, vai Latvijai pāreja uz eiro sniegtu vairāk labumu vai zaudējumus. Kā parasti, ierēdņi, kuri pieņēmuši lēmumu par valūtas maiņu, galveno uzsvaru liek uz šīs parejas pozitīvajiem aspektiem.

Iedzīvotāji gluži pretēji uzskata, ka viņiem kaut ko neizstāsta līdz galam un meklē kur tad šeit ir lamatas. It īpaši vecākā paaudze, kura pārdzīvojusi vairākas naudas reformas un zina, ka praktiski visām reformām ir bijis konfiscējošs un inflāciju radošs raksturs.

Vairumu mulsina arī fakts par to, ka mēs tiecamies uz eirozonu brīdī, kad daži tās dalībnieki pārcieš smagu krīzi un visi zonas dalībnieki ir spiesti «apmaksāt problēmvalstu rēķinus». Kā viens no visnegatīvākajiem eiro pievienošanās momentiem tiek uzskatīts tas, ka arī mums nāksies maksāt «milzu naudu», lai grieķi strādāšanas vietā izvēlētos taisīt ļembastus ielās, bet spāņi turpinātu bezrūpīgi atpūsties siestas laikā.

Latvijas nodokļu režīms, salīdzinājumā ar citām Eiropas un pasaules valstīm, ir labvēlīgs ģimenes uzņēmumu pārmantojamībai jeb nodošanai nākamajām paaudzēm, liecina jaunākais starptautiskās biznesa konsultāciju kompānijas KPMG starptautiskais ģimenes biznesu nodokļu monitoringa pētījums (KPMG`s Global Family Business Tax Monitor).

KPMG Baltics SIA korporatīvo finanšu projektu vadītājs Gints Sloka: «Ja uzņēmuma īpašnieku maiņa notiek mantojuma vai dāvinājuma nākamajai paaudzei rezultātā, Latvijas nodokļu režīms izskatās pievilcīgāks salīdzinājumā ar lielu daļu citu Eiropas un pasaules valstu. Šāda veida darījumi starp tuviem radiniekiem Latvijā netiek aplikti ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas atvieglo uzņēmumu nodošanu nākamajām paaudzēm.»

Lai arī dažādās pasaules valstīs nodokļu režīmi ir ļoti atšķirīgi, kopumā ir novērojama tendence atbalstīt, kā arī veicināt izaugsmi un investīcijas vietējos ģimenes uzņēmumos. Ekonomiski attīstītākajās valstīs ģimenes uzņēmumiem kopumā ir novērojams lielāks nodokļu slogs (nodokļi, kas būtu jāmaksā bez nodokļu atvieglojumiem), tomēr tajās arī tiek piemērots plašāks atlaižu un atbalsta klāsts nekā attīstības valstīs.

Tehnoloģiju vilnis turpina savu attīstības gaitu un automatizācija ir ikdiena daudzās nozarēs, tāpēc aizvien vairāk tiek diskutēts par to, vai mākslīgais intelekts (roboti) aizstās darbiniekus.

Oksfordas universitātes zinātnieku pētījumā par nodarbinātības nākotni secināts, ka radošo un inovatīvo profesiju pārstāvjiem ir mazāka iespēja tikt aizstātiem ar mākslīgo intelektu. Biznesa augstskolas Turība profesore Maija Rozīte skaidro, ka arī tūrisma nozare ir jaunu darba vietu radītāja – pasaulē strauji aug tūristu skaits, attīstās nozare un tās piedāvātie pakalpojumi, līdz ar to pieaug arī darba vietu skaits.

Analizējot, kā pēdējo 20 gadu laikā ir mainījies viesnīcu un citu tūristu mītņu skaits Latvijā, ir vērojamas ievērojams pieaugums. Ja 1998. gadā Latvijā bija 211 naktsmītnes, tad šobrīd to ir 809. Rīgā naktsmītņu skaits šajā pat periodā audzis no 35 līdz 130. Gultasvietu skaits 1998. gadā bija gandrīz 18 tūkstoši, savukārt šobrīd to ir vairāk nekā 40 tūkstoši, Rīgā naktsmītņu kapacitāte ir pieaugusi no 5 tūkstošiem līdz gandrīz 16 tūkstošiem gultasvietu. Un joprojām tiek atvērtas jaunas viesnīcas. Pērn pasaulē starptautisko tūristu skaita pieaugums sasniedza 7%. Tas liecina, ka salīdzinājumā ar kopējiem ekonomikas attīstības tempiem, pieprasījums šajā nozarē aug straujāk. Arī nākotnē tiek prognozēts starptautisko tūristu skaita pieaugums 4-5% vidēji gadā. Tāpēc darba spēks tūrisma un viesmīlības nozarē ir un būs vajadzīgs.

Latvijas iedzīvotāji par drošāko naudas uzkrāšanas veidu joprojām uzskata līdzekļu glabāšanu skaidrā naudā, bet bankām šim nolūkam naudu uztic tikai katrs septītais. Tāds secinājums izriet no pētījumu aģentūras "Norstat" veiktās aptaujas.

Lai arī vairākums strādājošo darba algu saņem bankas kontā, banku par pienācīgu vietu naudas uzkrāšanai uzskata vien 14% no visiem aptaujātajiem. Visnoraidošākie pret kredītiestādēm ir zemāko algu saņēmēji. Minimālās algas pelnītāju vidū bankām uzticas mazāk par desmito daļu respondentu, savukārt no darbiniekiem ar 1000 – 1500 eiro algu uzkrājumus bankā par drošāko uzkrājumu veidu uzskata ap 22% aptaujāto. Katram piektajam respondentam sirds ir mierīga, ja brīvie līdzekļi atrodas pie paša skaidras naudas formā, un 19% par drošāko ieguldījumu uzskata zeltu.

Aptauja atklāj, ka kopumā cilvēki īpaši neuzticas noguldījumiem bankā. Aicināti novērtēt savu uzticību bankām piecu ballu skalā, lielākā daļa jeb 38% izvēlējās atzīmi 3. Bankām pilnībā uzticas vien 6% respondentu, 27% izvēlējās atzīmi 4, 16% savu uzticības līmeni novērtēja ar 2 ballēm un nemaz neuzticas 12%. Interesanti, ka visaugstāk bankas vērtē pensijas vecuma cilvēki, bet tām vismazāk uzticas tieši gados jaunie, vecumā līdz 29 gadiem.

Latvijā vidējā vecuma pensija ir 365 eiro mēnesī jeb 44% no vidējās neto algas valstī, ceturtdien "Luminor Bank" diskusijā par pensiju sistēmas nākotni sacīja bankas pensiju produktu vadītāja Anželika Dobrovoļska.

Vienlaikus vidējā vecuma pensija Eiropas Savienībā (ES) ir 1100 eiro mēnesī jeb 70% no vidējās neto algas ES.

"Tāpēc ir svarīgi, cik daudz cilvēki paši uzkrāj. Pēc "Eurostat" datiem, vidējais ienākums pensijas vecuma cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma Latvijā ir aptuveni 450 eiro mēnesī, bet ES tas vidēji ir 1400 eiro mēnesī. Mazāka summa nekā Latvijā ir tikai Bulgārijā un Rumānijā," stāstīja Dobrovoļska.

Viņa sacīja, ka kopējais uzkrājumu rādītājs Latvijā ir tikai 6% no kopējiem mājsaimniecību ienākumiem, kamēr ES vidēji tas ir 12%, bet Igaunijā pat pārsniedz vidējo ES rādītāju un viedo 13-14%.

"Jāsaprot, ka valsts nodrošinātā pensija veidos tikai daļu no ienākumiem vecumdienās, bet lielu daļu veidos cilvēku uzkrājumi. Diemžēl Latvijā uzkrājumus veido tikai neliela daļa iedzīvotāju, piemēram, trešajā pensiju līmenī uzkrājumu veic tikai trešdaļa iedzīvotāju, turklāt daļa no tiem neveic regulārus maksājumus un ir veikusi tikai vienreizēju pirmo maksājumu," stāstīja Dobrovoļska.

Jolanta Kovnacka turpina ražot grauzdētu cigoriņu dzērienu Alīda, sortimentu papildinot ar jaunu produktu – kafeju Paulīne, kam miežu vietā izmantoti rudzi

Jolantas Kovnackas uzņēmumā SIA RA 5 grauzdētajam cigoriņu dzērienam Alīda piešķirta kultūras zīme Latviskais mantojums. «Tas dod ne vien slavu, bet arī uzliek par pienākumu turpināt darbu, liek uz to nopietnāk skatīties,» viņa teic. Uzņēmumam šobrīd ir pieci gadi, un Jolantai šķiet, ka tas ir visai ilgs laiks biznesā. «Pa šiem gadiem daudz kas ir noticis. Es domāju, ka esmu veiksmīgi izķepurojusies, vairs tā nebaidos par nākotni. Ja kādreiz drebēju par noietu, tagad domāju – ja arī noiets kādreiz izbeidzas, noteikti ir vēl daudz citu interesantu variāciju, kā turpināt šo darīt, jo iekārtas ir, kredīta vairs nav. Laukos ir tā priekšrocība, ka ir zeme un idejas, ko vari piepildīt, vienīgi vajag gribasspēku. Vajag ticēt savai idejai par visiem 100%, tad izdodas. Nevajag klausīties skeptiķos, iet viņiem ar līkumiņu un atrast īstos cilvēkus, kas tevi motivē. Katrs satiktais cilvēks un notikums virza vajadzīgajā virzienā,» saka Jolanta.

Es piederu pie cilvēkiem, kas uzskata, – visu, ko var elektronizēt, ir jāelektronizē. Tas attiecas gan, piemēram, uz e-receptēm, gan saziņu ar valsts iestādēm.

Tajā pašā laikā šim it kā laika garam tik atbilstošajam uzstādījumam kā auksta dušas šalts bija politoloģes Ilzes Ostrovskas tvīts: «Šodien bankā piedzīvoju situāciju, ka kategoriski pieprasīja iesniegumu rakstīt bankas mājas lapā un caur internetbanku. Absolūtam vairākumam no maniem vienaudžiem (70 g. v.) nav interneta prasmju. Tātad – izmesti ārpus borta! Ko viņi dara šādā situācijā, – nespēju iedomāties.» Tam atbildēja jaunā, advancētā Žaņa Lipkes muzeja direktore Lolita Tomsone: «Tā ir nejēdzīga situācija un padara seniorus atkarīgus no tiem radiem, kaimiņu bērniem, kas to var. Un tas nav droši.»

Šie divi tvīti ļoti labi izgaismo mūsdienu nevienlīdzību, ka robežšķirtne ir ne tik daudz bagāts vai nabags, bet gan digitāli komunicēt varošs vai nē. Ne velti visā pasaulē tiek runāts par digitālo plaisu, kuras vienā pusē ir tie, kas var visas jaunās priekšrocības izmantot, bet otrā tie, kas uz to var tikai skumji noraudzīties. Jāteic, ka Latvijā, kur interneta infrastruktūra ir izcili labi attīstīta, digitālo plaisu veido ne tik daudz interneta nepieejamība, kā prasmju trūkums.

Mobilo sakaru operatora “Tele2” dati liecina, ka šogad pieprasījums pēc portatīvajiem datoriem ir palielinājies par gandrīz 130%, salīdzinot ar pagājušo gadu.

Par aptuveni 60% pieaudzis pieprasījums pēc planšetdatoriem un par 40% pēc viedpulksteņiem.

Kā atzīmē uzņēmumā, tad pieprasījuma pieaugums saistīts gan ar pandēmijas izraisītajiem apstākļiem, jo modernās tehnoloģijas mūsu ikdienā spēlē arvien būtiskāku lomu, gan arī ar uzņēmuma vēlmi ieņemt būtiskāku lomu viedierīču tirdzniecības nozarē.

“Viedierīces ir kļuvušas par mūsu neatņemamu ikdienas sastāvdaļu – tās lieto ne tikai jaunākā paaudze, bet arvien aktīvāk arī seniori, jo, piemēram, tieši vecākā gada gājuma cilvēku vidū visstraujāk pieaug interneta lietošana telefonā un pieprasījums pēc viedtelefoniem,” stāsta “Tele2” komercdirektors Raivo Rosts. “Vienlaicīgi jāatzīst, ka mēs mērķtiecīgi arī strādājam, lai palielinātu savu tirgus daļu viedierīču tirdzniecības sektorā, jo saredzam tajā izaugsmes iespējas.”

Jau kādu laiku jauniešu krāšanas paradumi industriāli attīstītajās Rietumvalstīs rada pamatu zināmām bažām. Dažādas aptaujas un dati atklāj, ka jaunākās paaudzes uzkrājumiem neatvēl pietiekamus līdzekļus. Tāpat to gaidas attiecībā uz nākotni mēdz būt krietni vien pārspīlētas.

Piemēram, ASV finanšu uzņēmuma TD Ameritrade aptaujas rezultāti (tajā tika aptaujāti vairāk nekā 1500 ASV Millennials paaudzes pārstāvji) liecina, ka puse no jaunajiem cilvēkiem pauž pārliecību, ka kādā brīdī kļūs par miljonāriem.

Sevišķi izplatīta šāda pārliecība bijusi jauno vīriešu vidū, kur par miljonāru plāno kļūt katrs septītais no 10 aptaujātajiem. Turklāt, ja ar to vēl nepietiek, mediānas vecums, kādā aptaujas respondenti plāno pensionēties, ir 56 gadi. Tiek norādīts, ka šajā pašā laikā jaunieši paredz, ka tie savām vecumdienām sāks uzkrāt 36 gadu vecumā (un šajā pašā laikā - vēl jāpaspēj kļūt par miljonāriem).

Šādi plāni - 20 gadu laikā sakrāt pilnvērtīgām vecumdienām - uzskatāmi par ļoti ambicioziem. Pēc SVF prognozēm, jau 2050. gadā attīstītajās valstīs vidēji uz vienu strādājošo varētu būt aptuveni viens pensionārs. Demogrāfi daudzās pasaules valstīs bija pieņēmuši, ka dzīves ilguma pagarināšanās attīstītajās valstīs ar laiku zaudēs apgriezienus. Tomēr līdz ar medicīnas tehnoloģiju attīstīšanos tā nav noticis. Tāpat arī attīstības valstīs, augot dzīves līmenim un uzlabojoties veselības aprūpei, dzīves ilgums pieaug. Valdot šādam fonam, nekas cits neatliek kā paaugstināt pensionēšanās vecumu, paaugstināt nodokļus un samazināt piešķirto labumu apjomu. Jārēķinās gan, ka valstiskā līmenī lēmumi, kas kaut vai daļēji risina šīs problēmas, politiski ir un būs ļoti sarežģīti – vecāka gada gājuma cilvēku īpatsvars Rietumvalstu sabiedrībā kļūst arvien lielāks. Jānorāda, ka par Millennials jeb Y paaudzi parasti tiek saukti tie, kas piedzimuši laika posmā no 1980. līdz 2000. gadam. Šī paaudze tradicionāli tiek saistīta ar spēju ļoti veiksmīgi pielāgoties tehnoloģijām, kam attiecīgi ir arī ietekme uz šīs paaudzes ieguldīšanas paradumiem.