Aizvadītais gads Latvijas fintech nozarei iezīmē būtisku pāreju. No nozares, par kuru ilgstoši tika runāts nākotnes kontekstā, finanšu tehnoloģiju jeb fintech nozare jau šobrīd kļuvusi par izmērāmu un nozīmīgu tautsaimniecības sektoru. Šīs pārmaiņas ļauj izdarīt vairākus secinājumus, kas ir svarīgi ne tikai nozares dalībniekiem, bet arī politikas veidotājiem un investoriem.
Fintech nozare – no jaunuzņēmumiem līdz nobriedušam tirgus segmentam
Šobrīd Latvijā, saskaņā ar RTU Rīgas Biznesa skolas Baltijas Finanšu centra “Fintech observatorijas” datiem, darbojas 127 fintech uzņēmumi, kas nodarbina vairāk nekā 3600 darbinieku, rada gandrīz 370 miljonu eiro apgrozījumu un, kā rāda dati, 2024. gadā nodokļos samaksāti vairāk nekā 90 miljoni eiro. Šie rādītāji apliecina, ka fintech vairs nav tikai jaunuzņēmumu vide vai atsevišķu tehnoloģisku risinājumu kopums, bet gan stabila ekonomikas daļa ar reālu pienesumu valsts budžetam un nodarbinātībai.
Būtiski uzsvērt, ka nozare šo pozīciju nav sasniegusi pēkšņi. Fintech nozare Latvijā ir attīstījusies pakāpeniski, un šodien tā būtiski atšķiras no situācijas, kādā atradās pirms desmit gadiem. Straujas tehnoloģiju attīstības apstākļos šis ir segments, ar kuru Latvijai ir pamats lepoties. To spilgti ilustrē arī investīciju platformu sektors – viens no nozīmīgākajiem nozares virzieniem –, kur Latvijā reģistrētas platformas apkalpo vairāk nekā 645 000 investoru visā Eiropā, apliecinot vietējo uzņēmumu spēju konkurēt Eiropas Savienības tirgos.
Vienlaikus nozares struktūra kļūst arvien sabalansētāka. Lielākie segmenti ir kreditēšana, maksājumu iestādes un dažādu finanšu tehnoloģiju izstrādātāji – jomas, kas ne tikai paplašina finanšu pakalpojumu pieejamību un uzlabo to kvalitāti, bet arī veicina mazo, inovatīvo uzņēmumu kreditēšanu, kas ilgstoši bijusi viens no Latvijas ekonomikas izaicinājumiem. Uzņēmumu skaita pieaugums šajos segmentos liecina, ka uzņēmējdarbības vidē arvien plašāk tiek izmantoti fintech risinājumi — tie kļūst par ikdienas, pamata rīkiem finanšu un biznesa procesu nodrošināšanā, nevis tikai par alternatīvu tradicionālajiem finanšu pakalpojumiem.
Fintech kā nobriedis sarunu partneris finanšu politikas veidošanā
Aizvadītais gads iezīmējās arī ar nozīmīgiem politikas lēmumiem. Fintech attīstības stratēģijas pieņemšana pašā gada izskaņā, kā arī konkrētas izmaiņas nodokļu un kredītinformācijas regulējumā skaidri parāda, ka fintech nozare valsts līmenī tiek uztverta kā nozīmīga ekonomikas politikas sastāvdaļa, nevis tikai kā atsevišķu uzņēmumu vai tehnoloģisku risinājumu kopums.
Vienlaikus jāuzsver, ka stratēģija pati par sevi vēl nenozīmē rezultātu. Izšķiroša būs tās praktiskā ieviešana un spēja ilgtermiņā saglabāt līdzsvaru starp inovāciju atbalstu un augstiem atbilstības standartiem. Šajā kontekstā būtiska loma ir arī nozares pašapziņai un spējai formulēt vienotu pozīciju dialogā ar regulatoru un politikas veidotājiem. To apliecina pieaugošā uzņēmumu iesaiste nozaru asociācijās — 2025. gadā Fintech Latvija asociācijā tiek pārstāvēti 46 zīmoli un 39 uzņēmumi, un biedru skaits pēdējo divu gadu laikā ir audzis ļoti strauji, katru gadu aptuveni dubultojoties. Tas atspoguļo gan nozares izaugsmi, gan uzņēmumu vēlmi aktīvi iesaistīties politikas veidošanas procesā un strukturētā dialogā ar publisko sektoru.
Uzraudzība, kas piesaista, nevis bremzē
Būtisks secinājums par pēdējiem pāris gadiem fintech nozarē ir tas, ka izaugsme notiek un var notikt regulētā un labi uzraudzītā vidē. Latvija šajā laikā sevi arvien skaidrāk ir pieteikusi kā fintech centru uzņēmumiem, kas vēlas ienākt Eiropas Savienības tirgū, iegūt licenci un darboties prognozējamā regulatīvā vidē.2025. gadā tirgū ienāca jauni licencēti dalībnieki maksājumu un kolektīvās finansēšanas jomās, savukārt gada izskaņā Latvijā tika izsniegtas arī pirmās licences saskaņā ar MiCA regulējumu, iezīmējot jaunu posmu kriptoaktīvu uzraudzībā. Šeit būtiska loma bijusi Latvijas Bankas paveiktajam darbam, veidojot pieejamu, profesionālu un saprotamu uzraudzības praksi, kas būs svarīga arī turpmāk, uzturot un pilnveidojot šo pieeju.
Pozitīvs solis regulējuma pilnveidē bija arī grozījumi kredītinformācijas regulējumā, saīsinot termiņu jaunu kredītsaistību ziņošanai no 10 līdz 3 darba dienām. Šīs izmaiņas lielā mērā balstās fintech uzņēmumu tehnoloģiskajās iespējās un nozares ilgstošajos aicinājumos uz ātrāku un precīzāku datu apriti, uzlabojot kredītspējas novērtējuma precizitāti, veicinot atbildīgu kreditēšanu un būtiski samazinot finanšu krāpniecības riskus.
Lēmumi, kas nosaka izaugsmes kvalitāti
Fintech nozares uzņēmumu skaita pieaugums nevar būt vienīgais mērķis. Nozīme ir tam, cik lielā mērā nozare veicina ekonomisko attīstību un konkurētspēju — uzlabo finansējuma pieejamību attīstībai, iekaro ārvalstu tirgus un papildina valsts budžeta ieņēmumus. Aizvadītais gads parāda, ka Latvijā ir izveidojusies aktīva un nobriedusi fintech ekosistēma, kas spēj attīstīties arī augstu atbilstības prasību apstākļos. Uzsāktais virziens — veidojot uz attīstību vērstu vidi un saglabājot ciešu sadarbību ar regulatoru un politikas veidotājiem — ir jāturpina, lai fintech nozare arī turpmāk sniegtu noturīgu pienesumu Latvijas ekonomikas attīstībai.
Šī kontekstā ir jāvērtē arī šobrīd apspriestās izmaiņas uzraudzības sistēmā, paredzot nebanku kreditētāju uzraudzības nodošanu Latvijas Bankai. Fintech Latvija pārstāvēto uzņēmumu vērtējumā piedāvātajai reformai tās pašreizējā redakcijā nav skaidras pievienotās vērtības. Tā rada jautājumus par proporcionalitāti, administratīvo slogu un ietekmi uz kreditēšanas pieejamību, īpaši mazākiem tirgus dalībniekiem. Fintech un nebanku kreditēšanas segments jau šobrīd attīstās stabilos tempos, un šāda reforma nav identificēta kā nepieciešams priekšnoteikums nozares izaugsmei. Vienlaikus arī apgalvojumi par nepietiekamu uzraudzību līdz šim nav pamatoti ar datiem.
Ja runājam par faktoriem, kas veicina izaugsmi un konkurētspēju, parasti varam paļauties, ka nozare pati tos zina vislabāk. Un šeit būtu svarīgi, ka nozares politikas veidotāji ieklausās uzņēmumu pieredzē, ieteikumos un arī bažās, un nevirza reformas, kurām ir risks labi izskatīties tikai “uz papīra”. Savukārt, valsts iejaukšanās, diktējot noteikumus, būtu attaisnojama tikai gadījumos, kas saistīti ar kopējās finanšu stabilitātes nodrošināšanu, vai arī patērētāju interešu aizskārumiem.
