Daudzu mežsaimnieku ilgstoši nīdētās «nezāles» – baltalkšņa – audzēšana ar nelieliem izdevumiem un mazu risku, spēj ģenerēt salīdzooši augstus ienākumus mežu īpašniekiem.
Baltalksnis salīdzinājumā ar bērzu – un, vēl jo vairāk egli un priedi – tiek uzskatīts par nevērtīgu koksni, kuru nav vērts audzēt, jo no tā neko vairāk par malku un dažiem taras klučiem nevarot iegūt, tomēr vairāki mežu īpašnieki šo stereotipu ir apgāzuši un pierāda pretējo.
«Jā, Latvijā šobrīd, izņemot taras materiālu ražošanu, cita baltalkšņu kokapstrāde nepastāv, tomēr ik gadu arvien vairāk pieaug pieprasījums pēc enerģētiskās koksnes, un līdz ar to aug arī tās cena,» situāciju skaidro viens no mežu īpašniekiem, Madars Kalniņš, kurš alkšņus kopā ar bērziem un eglēm audzē jau vairāku simtu ha platībā. Viņš atzīst, ka ik gadu ekspluatācijā tiek nodoti uzņēmumi, kuri patērē dedzināmo koksni un līdz ar to mežu īpašniekiem pieaug pieprasījums pēc šī produkta.
«Neaudzēju baltalksni kā vienīgo kultūru, un tā nebūt nav koku suga, kuru audzēju speciāli. Baltalkšņi labi aug bijušajās lauksaimniecības zemēs, kuras šobrīd nav izmantotas, un šīs zemes ir dabīgi apmežojušas ar šo koku pioniersugu. Ir arī vietas, kurās pati daba rāda, ka baltalksnis tur aug: tur, lai ieaudzētu egli vai bērzu, ir jāpieliek ne vien ļoti daudz pūļu, bet arī jāiztērē ļoti daudz naudas,» savu pieredzi rāda M. Kalniņš. Savulaik viņš, iegūstot baltalkšņu audzes, tās īpaši augstu nevērtējis un centies tās aizstāt ar vērtīgākām egļu un vēlāk arī bērzu audzēm, tomēr vēlamās koku sugas stādiņi nav īsti gribējuši augt. Tiesa gan, meža īpašnieka mērķis ir tā dēvētās mistraudzes, kur baltalkņi aug kopā ar eglēm vai bērziem.
M. Kalniņš atceras, ka savulaik, nocērtot kolhoza laikos izkopto baltalkšņu audzi, secinājis – teju 70% ir bijuši taras kluči un salīdzinoši maz malkas. Šis fakts, kā arī šīs koku sugas ātraudzīgums, jo no tās ražu var iegūt jau pēc 25 gadiem, turklāt ar ļoti minimāliem ieguldījumiem un mazu postījumu risku, kā arī pieaugošais pieprasījums pēc dedzināmās koksnes baltalkšņu audzēšanu padarot par rentablu pasākumu.
«Ražu no baltalkšņu audzes var iegūt pēc 25 gadiem, – bērzam pēc divreiz ilgāka laika, eglei pēc trīsreiz garāka termiņa, tatad, lai arī ienākums (Ls/ha) no baltalkšņiem būs mazāks nekā no bērza vai egles, tomēr tas būs ievērojami ātrāk, un es vēl pagūstu baudīt sava darba augļus,» skaidro M. Kalniņš. Viņš uzsver, ka ātrāka aprite ļauj kompensēt mazākus ienākumus. Svarīgs ir arī fakts, ka atjaunošanās ar baltalksni notiek dabiski (bez mākslīgās atjaunošanas) un meža īpašnieka izdevumi ir tikai kopšana. «Baltalksni īpaši «nemīl» kukaiņi un grauzēji, kā arī citi meža dzīvnieki, tāpēc šī koku suga nav jāapstrādā ar aizsarglīdzekļiem,» vēl vienu šīs sugas priekšrocību min M. Kalniņš. Jāņem vērā arī nelielās izmaksas.