Deviņpadsmit gadu laikā Reaton no kooperatīva pārtapis kompānijā, kas attīsta savu biznesu vairākos virzienos, plāno paplašināt delikatešu tirgotavu Gastronome tīklu un kļūt par vadošo interjera priekšmetu tirgotāju Latvijā. Par uzņēmuma biznesa principiem intervijā Db stāsta Reaton, ltd. prezidents Boriss Gluhmans.
Nesen iznākušajā 800 Latvijas miljonāru sarakstā saistībā ar jūsu vārdu minēts, ka gatavojaties tālāk attīstīt deliaketešu tirgus Gastronome koncepciju. Kā tieši?
Tur gan ir minēts arī, ka Reaton gatavojas startēt biržā, bet nezinu, no kurienes šāda informācija, jo es neko tādu neesmu teicis. Nedomāju, ka Latvijā ir pietiekoši atraktīva birža, vismaz priekš Reaton. Savukārt, kas attiecas uz Gastronome paplašināšanu, jā, tas tiek plānots!
Tas nozīmē, ka Rīgā vai citās Latvijas pilsētās plānojat atvērt jaunas delikatešu tirgotavas Gastronome?
Jā! Manuprāt, mēs savā darbībā ievērojam pēctecības principu. Pirms pāris gadiem, kad pēdējo reizi kontaktējos ar presi, es teicu, ka mums ir plānots atvērt vēl vienu Gastronome veikalu. Pērn mēs to atvērām Reval Hotel Latvia un jau toreiz es teicu, ka, atkarībā no tā, cik veiksmīgs šis veikals būs, tiks pieņemti lēmumi par to, kā darbosimies tālāk. Šobrīd, kad veikals jau gadu strādā, ir pamats domāt, ka šis projekts tiks attīstīts tālāk. Pašlaik mēs meklējam vietu veikalam Jūrmalā, jau labu laiku meklējam piemērotu vietu, bet neesam tādu atraduši. Tāpat tiek domāts par vēl kādām tirdzniecības vietām Rīgā.
Uz citām pilsētām, piemēram, Liepāju vai Daugavpili pagaidām neskatieties?
Nē, šis ir diezgan smags projekts pat Rīgai un Jūrmalai, tādēļ mēs esam ļoti piesardzīgi. Citās pilsētās pagaidām mēs neredzam perspektīvu tirgu. Rīgā esošajos veikalos darbs notiek puslīdz tā kā mēs to bijām iedomājušies, bet ierindas pircējam tomēr nav līdz galam skaidrs, ko nozīmē izveidot un uzturēt šādu projektu. Cilvēki redz preci, kas ir letēs, bet ne vienmēr saprot, ko nākas darīt, lai šī prece tur būtu, lai tā būtu labas kvalitātes, svaiga. Tas ir ļoti darbietilpīgs process, vajadzīgs daudz cilvēku, lai šāds veikals strādātu. Pašlaik darbaspēks maksā ļoti dārgi un mums ir vajadzīgs ne tikai vienkāršs darbaspēks, bet ļoti kvalificēts darbaspēks. Tas ir sarežģīti, tāpēc arī citur pasaulē šādi veikalu ir samērā maz. Jāsaprot, ka lielu šādi veikalu ķēdi izveidot nevar. Tas ir nereāli, tomēr vēl pāris veikalus mēs plānojam izveidot.
Jūsuprāt, kas ir jūsu konkurenti? Stockmann, Sky - vai jūs tos uzskatiet par saviem konkurentiem?
Vispār par konkurentu var uzskatīt jebkuru. Pat benzīntanku, kur cilvēki tērē savu laiku - vai nu viņi tērē savu laiku tur, vai arī nāk pie mums uz veikalu vai restorānu un tērē laiku pie mums. Nekad nedrīkst domāt, ka tev nav konkurentu. Protams, mūsu mērķauditorija atšķiras no Stockmann vai Sky. Atšķirība ir niansēs. To, kur cilvēks iet iepirkties nosaka daudzi faktori - vai tas ir pa ceļam, cik nopietni konkrēts pircējs pievērš uzmanību higiēnai, cik svarīgi viņam ir iegādāties īpašus produktus. Saprotams, ka ne Sky, ne Stockmann nevar atļauties turēt savā sortimentā tādas lietas kā mēs. Tās vienkārši nav vajadzīgas visiem un nav vajadzīgas vienmēr. Protams, mēs esam konkurenti, bet...Mūs tomēr uztver savādāk, ne tā kā vienkāršus pārtikas veikalus. Tas liecina, ka mums ir izdevies ieņemt noteiktu nišu. Ja mēs gribam, lai salāti būtu garšīgi, viss ir jādara ar rokām, nepietiek samest visu lielā blenderī.
Vietējie pārtikas ražotāji ļoti bieži sūdzas par lielveikalu spiedienu. Vai jūs, esot iesaistīti apgādes biznesā, spēlējat visas šīs spēles ar atlaidēm, akcijām?
Neapšaubāmi, pati par sevi šī tendence ir normāla - jebkurš, kurš nodarbojas ar biznesu, grib pirkt lētāk un pārdot dārgāk, lai nopelnītu vairāk. Viss atkarīgs no tā, vai šai pieejai ir kādas robežas. Ja tās nonāk tik tālu, ka vairumtirgotājam jau vairs nav jēgas to darīt...Manuprāt, šobrīd daudzi vairumtirgotāji, kas strādā ar lielveikalu tīkliem ir nonākuši tik tālu, ka vairs nespēj nodrošināt sava biznesa rentabilitāti, bet, ja nepiegādās lielveikaliem, tad būs spiesti vispār no tirgus aiziet, jo tieši šie tirdzniecības tīkli ir viņu galvenais klients. Tāpēc grūti spriest, vai valstij tur ir jāiejaucas, bet situācija šajā jomā ir ļoti saspringta. Es ļoti priecājos, ka bizness ar lielajiem tirdzniecības tīkliem veido tikai 2 % līdz 3 % no mūsu apgrozījuma, ta'pēc strādājot ar lielveikaliem un piedaloties viņu akcijās, tomēr cenšamies neparakstīt diskriminējošus līgumus.
Tomēr jūsu konkurenti bieži vien ir arī jūsu klienti. Kā jūs skatieties uz šo tirgu kopumā?
Ja mēs skatītos uz visu Latvijas tirgu kopumā, tad jāsaka, ka es piederu pie skeptiķiem. Tādā ziņā, ka, manuprāt, tas, kas šobrīd notiek Latvijas ekonomikā ir diezgan slikti, nepareizi. Attīstības temps daudzās nozarēs nevarēs ilgstoši saglabāties tādā līmenī. Šobrīd situācija dažādos tirgos atšķiras, piemēram, pārtikas produktu tirgū un ilgstošas lietošanas preču tirgū. Ja produktu tirgus, spriežot pēc visa, ir izveidojies, vismaz attiecībā uz mazumtirdzniecību, tad vairumtirdzniecībā tirgu tuvāko divu gadu laikā varētu skart lielas pārmaiņas. Pieļauju, ka nebūt ne visi pašreizējie tirgus spēlētāji būs šajā tirgū arī pēc diviem gadiem. Tas saistīts arī ar to, ka pašlaik līdz galam nav skaidra arī lielo tirdzniecības tīklu politika - ko viņi gribēs darīt paši un ko atsās loģistikas firmām. Domāju, ka gaidāmas lielas pārmaiņas, bet mazumtirdzniecībā, iespējams, parādīsies kāds jauns spēlētājs, taču tāda apmēra tīkli kā Rimi un Maxima vairs neienāks, jo jau esošajiem tīkliem šobrīd jāsāk domāt par to, kā apkalpot to tirgus daļu, kuru viņi jau ir paņēmuši, ne tikai tīklu arvien tālāku paplašināšanu. Kas attiecas uz ilgstošas lietošanas priekšmetu - apdares materiālu, interjera priekšmetu - tirgu, tur aina ir pilnīgi cita. Manuprāt, tur gaidāmas ļoti lielas pārmaiņas, bet to ātrums un apmērs ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies kopīgā ekonomiskā situācija - būs vai nebūs ekonomiskā krīze, ja būs, tad cik liela. Pilnīgi skaidrs, ka šajā biznesā ir pietiekoši daudz spēlētāju, kas sarežģītāku tirgus situāciju vienkārši neizturēs. Mēs redzējām kā tirgū ienāca Depo - nopietna struktūra ar savu stratēģiju, normālu veikalu koncepciju ātri ienāca it kā jau izveidotā tirgū. Tas nozīmē, ka šis tirgus nav stabils un ir iespējamas nopietnas izmaiņas, ko noteikti ietekmēs tādu tīklu kā K - Rauta un Depo attīstība. Iespējams, parādīsies ar�� kādas specializētas kompānijas, kas orientēsies uz šaurākām tirgus nišām.
Pašreizējā situācijā, kad visi nogaida un nesaprot, kas notiks tālāk, liecina, ka tās atrisinājums ietekmēs ļoti daudzus procesus. Manuprāt, Latvijas ekonomikai ir nepieciešama krīze.
Cik liela krīze?
Ir jautājumi, kas ir svarīgāki par augstu inflāciju vai tekošā konta deficītu. Pašlaik Latvijas sabiedrībā ir vērojams tas, ka cilvēki ļoti pārvērtē paši sevi. Mēs domājam, ka esam labāki nekā patiesībā esam, nekā strādājam. Tā ir liela problēma, ar kuru sastopas ikviens darba devējs, valsts iestāde. Šobrīd cilvēki Latvijā grib dzīvot daudz labāk nekā ir iemācījušies strādāt. Manuprāt, kad sabiedrībā sāk valdīt tāds noskaņojums, tas slikti ietekmē valsts ekonomisko perspektīvu. Saprotiet, ar runāšanu vien nevienu pārliecināt par to neizdosies, to valstij un presei vajadzēja darīt ātrāk, tā vietā lai rakstītu, ka Eiropā cilvēki saņem vairāk vajadzēja rakstīt par to, ka cilvēki strādā labāk, efektīvāk. Es pieļauju, ka šobrīd zemā darba produktivitāte tiešām negatīvi ietekmē ekonomiku un ar runām vien te nekas nemainīsies, ir vajadzīgi satricinājumi. Pēc tādiem satricinājumiem sabiedrība bieži vien kļūst veselīgāka, jo no spēles izstājas tie, kas patiešām nav spējīgi normāli vadīt savu biznesu, bet paliek tie, kas ir iemācījušies to normāli darīt.
Apmēram tajā pašā laikā, kad sāka darboties Reaton, parādījās tādi uzņēmumi kā Skonto impērija, Mono, kas 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā ļoti aktīvi attīstīja jaunus biznesus, piemēram, Mono pat bija prāmju līnija ar Stokholmu. Kāpēc tagad ir kļuvis mazāk tik ambiciozu projektu?
Kāpēc Reaton netaisa tādus projektus? Es negribētu komentēt Mono vai Skonto biznesu, nekad neesmu tajā iedziļinājies. Kas attiecas uz mums, Reaton, šogad kompānijai būs deviņpadsmit gadi un mēs esam vecāki par vairumu Latvijas uzņēmumu. Maz ir tādu kompāniju, kas ir spējušas izdzīvot ilgi un nezaudēt nevienu no saviem biznesiem. Mēs neesam zaudējuši nevienu, jo no paša sākuma izveidojām, kā mums pašiem šķiet, tādu diezgan pamatotu konstrukciju. Mums bija skaidrs, kādi mums ir biznesi un ko mēs ar tiem darīsim, neplānojām taisīt vēl 20 dažādus biznesa novirzienus. Lai šodien izdzīvotu, jebkuram no mūsu biznesiem ir nepieciešama gan finanšu, gan resursu koncentrēšana. Mums ir četri biznesa virzieni, tas ir pilnīgi pietiekoši, lai būtu, kur attīstīties. Pēdējos gados tikai slinkie neiesaistījās nekustamā īpašuma projektu attīstīšanā, bet Reaton to nedarīja. Varētu domāt, kāpēc ne? Reaton ir savi celtnieki, savi būvmateriāli, sava kokapstrāde, savi arhitekti, bet mēs netaisījām biznesu ar nekustamo īpašumu, jo tas vienkārši nav mūsu bizness. Mēs nevēlamies ķerties pie visa, kas sola peļņu. Citi varbūt domā savādāk. Šobrīd mums saistošāks šķiet strauji augošais Latvijas interjera tirgus, kur aktīvi darbojas mc 2 un Decorum, šobrīd strauji aug. Pašreizējā situācijā pieņemam, ka esam vieni no vadošajiem tirgus spēlētājiem. mc 2 attīstības dinamika ļauj domāt, ka pie plašākiem mērogiem un straujākiem apgriezieniem, ieņemsim stabilas līdera pozīcijas.
Cik lielu daļu no Reaton biznesa veido delikatešu tirdzniecība, cik durvju ražošana un cik būvmateriāli?
To visi vienmēr grib uzzināt, bet nekad neuzzinās! Mēs uzskatām, ka tā ir iekšējās lietošanas informācija un tā nav jāizplata publiski. Informācija ir oficiāla un statistikas apkopotājiem tā ir pieejama, bet neuzskatu, ka tai jābūt publiski pieejamai. Droši varu pateikt tikai to, ka Reaton apgrozījumu ne tuvu neveido tikai delikatešu tirdzniecība. Biznesu veido arī restorānu un tirdzniecības tīklu apgāde. Šis biznesa novirziens attīstās diezgan intensīvi, pie kam ne tikai Latvijā. Tas tiek attīstīts arī Lietuvā un pagājušajā gadā mēs sākām strādāt arī Igaunijā. Strādāt šajās valstīs mums ir svarīgi, principā plāni ir diezgan ambiciozi - kļūt par vadošo restorānu apgādātāju gan Lietuvā, gan Igaunijā. Klienti ir arī veikali, bet tas mums nekad nav bijis svarīgākais biznesa novirziens. Tieši restorāni ir galvenā niša šajā apgādes biznesā un tā attīstās pietiekami labi.Šī gada pirmajā pusgadā mūsu apgrozījums varētu sasniegt kādus 15 milj. Ls, bet gadā kopumā - ap 33 milj. Ls.
Reaton vārds tiek minēts arī saistībā ar dažiem nekustamo īpašumu projektiem, piemēram, Panorama Plaza un citiem prestižiem objektiem. Tas nozīmē, ka arī jūsu biznesu ietekmē nekustamā īpašuma bums?
Kas attiecas uz būvmateriāliem, mēs, protams, esam šajā tirgū un, ja tas aug, mēs cenšamies augt tirgum līdzi. Ir dažas nianses, celtniecības projektos mēs cenšamies ieņemt noteiktas nišas. Arī mūsu celtniecības materāli daļās vairākās grupās, strādājam lielajos projektos, piemēram, jau pieminētajā Panorama Plaza, kur nesen uzvarējām konkursā. Nesen pabeidzām lielu projektu Purvciemā - Astra Lux fasāžu montāžu un iekšējo apdari. Esam uzvarējuši konkursā arī par fasāžu montāžu jaunajam policijas kompleksam Gaujas ielā. Vairāk specializējamies uz fasāžu montāžu un sporta objektiem. Pabeigts darbs pie multifunkcionālā sporta laukuma Kauguros un rit pēdējie darbi pie Slokas stadiona. Aktīvi strādājam arī dzīvojamo māju un ēku projektos iekšējās apdares jomā ar savām tradicionālajām preču grup\am - flīzes, vannas istabas, grīdas segumi.
Kā jūs to izskaidrojat - četru gadu laikā kļūt par vadošo uzņēmumu šajā nišā?
Manuprāt, tas liecina, ka izvēlējāmies pareizu koncepciju. mc 2 ir ļoti liels projekts, kas prasīja lielas investīcijas. Vairums konkurentu neveido tik lielus projektus, nesper tik riskantus soļus.
mc 2 jūs tirgojat tādus ražotājus, ko citi tirgotāji nepiedāvā, piemēram, Frette. Vai pieļaujat domu paplašināt sortimentu vēl vairāk?
Vēl kādus zīmolus? Tā ir normāla situācija, ja ir kādi interesanti zīmoli, kas, mūsuprāt, varētu nest peļņu, mēs, protams, cenšamies. Bet par zīmoliem cīnās visi. Otrkārt, biznesā ir svarīgi diezgan svarīgi, lai būtu pietiekami ilgtspējīga stratēģija un pakāpeniski to ir jāīsteno. Ja nav mērķa tieši konkrētā gadā nopelnīt vājprātīgi lielu naudu, principā ir labāk īstenot ilgtermiņa politiku. Mēs cenšamies īstenot projektus, kas par pāris gadiem apsteidz pārējo tirgu. Kad tirgus jau ir nobriedis, būs daudz cilvēku, kas vēlēsies pelnīt. Ja jūs cerat, ka es pārsteigušu ar daudzmiljonu projektiem, tad būsiet vīlušies. Attīstība katru gadu prasa miljonos mērāmas investīcijas, pagājušajā gadā mēs investējām aptuveni 4 milj. Ls durvju ražotnes rekonstrukcijā. Šogad arī tiks investēti pāris miljoni, ne gluži četri, bet tomēr. Arī nākamgad plānojam lielas investīcijas, bet tas nenozīmē, ka būs jauni biznesa virzieni. Mēs vienkārši attīstām to, ar ko nodarbojamies. Vēl ir daudz jāiegulda.
Jūs pieļaujat iespēju, ka varētu parādīties kāds labs investors un daļa no biznesa vai viss bizness vienkārši tiek pārdots? Pēdējos gados šāda tendence ir vērojama.
Man tīri cilvēciski ir žēl, ka tā notiek. Manuprāt, tas nozīmē, ka Latvijas bizness zaudē konkrētas sejas, uzvārdus, kļūst tāds, ka grūti saprast, kam tas pieder. Ja agrāk mēs diezgan skaidri zinājām, kas stāv aiz katras firmas, tad šobrīd tie ir kaut kādi fondi, nesaprotamas firmas. Tas nav labi, lai gan tam nevar pretoties. Ir diezgan svarīgi, lai katram biznesam būtu sava seja, bet šobrīd Latvijā arvien vairāk kompāniju pārdodas un tām vairs nav savas sejas. Iemeslus saprast nav grūti, vairums Latvijas uzņēmumu, pat lielas kompānijas turas uz viena vai diviem cilvēkiem, kas kādreiz šo biznesu ir sākuši un turpinājuši, vai vēl turpina pārvaldīt. Šīs sacensības daudzu gadu garumā, neapšaubāmi, izmoka jebkuru cilvēku un, kad rodas iespēja biznesu pārdot, situācijā, kad cilvēkam pašam vairs nav spēka to turpināt, ir loģiski, ka bizness tiek pārdots. Bet šādā veidā Latvijas bizness zaudē starptautiskajam biznesam, jo jautājums nav tikai lielā naudā. Nauda arī šeit pēdējos gados ir pieejama, bet menedžments ir daudz sarežģītāka lieta un šajā jomā mēs zaudējam. Es melotu, ja teiktu, ka Reaton tādu problēmu nav, vienkārši mēs jau pirms diezgan ilga laika sapratām, ka tāda problēma būs un ir jācenšas uzņēmuma pārvaldi veidot, lai tā nebūtu atkarīga tikai no viena vai diviem cilvēkiem. Šobrīd nevarētu teikt, ka mums ir plāns pārdot biznesu, bet, kas attiecas uz tālāku laika periodu, tad, kā saka: nekad nesaki nekad.
Katrā ziņā mēs pašlaik nesperam nekādus soļus saistībā ar uzņēmuma pārdošanu, bet speram ļoti konkrētus soļus, lai to attīstītu un tā pastāvētu tirgū. Loģika ir vienkārša - ja mēs būsim veiksmīgi, kompāniju vienmēr varēs pārdot.
