Analizējot DNB Latvijas barometra pētījuma datus un vērojot, kā pēdējo četru mēnešu laikā iedzīvotāju noskaņojuma indeksi svārstās vien trīs līdz četru punktu robežās, pirmais secinājums ir – nekas nemainās. Salīdzinot, piemēram, ar situāciju pirms gada, iedzīvotāju attieksme ir kļuvusi pozitīvāka, taču atšķirības indeksu dinamikā pa mēnešiem ir niecīgas.
Domājot par šiem pētījumu rezultātiem un atceroties arī nesenās diskusijas masu medijos par nevienlīdzību Latvijā, kurās tika spriests par «kritušajiem» krīzes pārvarēšanas cīņā un viņu (vismaz daļas) bezpalīdzīgumu un šķietamo nespēju ietekmēt savu likteni, pašas no sevis rodas asociācijas ar «Rietumu frontē bez pārmaiņām».
Tas, protams, atgādina, ka nesen piedzīvotās krīzes rezultāts – kāda sabiedrība un ar kādām vērtībām no tās «iznāks»– top tieši tagad. Ja iepriekšējos gados sociālās apdrošināšanas sistēma balstījās uz solidaritātes principu, atgādinot - lai saņemtu lielākus pabalstus un lielāku pensiju, ir vairāk jāstrādā, jācenšas saņemt lielāku algu un arī jāmaksā lielāki nodokļi, tad tagad daļēji krīzes iespaidā šis princips tiek jaukts, piemēram, nodokļu maksāšanu no mazas algas pielīdzinot nodokļu nemaksāšanai vispār. Kādas būs sekas - nezinu. Jācer, ka tas tiešām palīdzēs atrisināt patlaban neatrisināmās situācijas (tās, kuras nevar atrisināt ar sociālās palīdzības mehānismiem), bet varbūt tikai apstiprinās sajūtu «ko tad es kā muļķis maksāju tos nodokļus?!», radot vēl vienu papildu argumentu jau tā samērā izplatītajai nodokļu nemaksāšanai.
Neviens pētījums gan nedos viennozīmīgu atbildi, kādi atbalsta pasākumi tiks atzinīgi novērtēti sabiedrībā kopumā, jo iedzīvotāju vidū pastāv gan nosodījums pret cilvēkiem, kuru galvenais ienākumu avots jau ilgstoši ir pabalsti, gan uzskats, ka valsts pienākums ir nodrošināt ne tikai sociālos pabalstus, bet arī «darbu ar labu algu». Turklāt runa nereti ir nevis par uzņēmējdarbību atbalstošu nodokļu politiku, bet vārda tiešā nozīmē – par valsts uzņēmumiem un iestādēm, kurās ikviens varētu iegūt darba vietu ar labu algu.
Vērtību maiņu ietekmē ne tikai valsts pārstāvju darbi, bet arī vārdi. Noskaņa, kādā tiek runāts par dzimstības veicināšanu, un vēlme daudz tiešāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā un kontrolēt cilvēku izvēli (piemēram, aizliedzot vai būtiski ierobežojot abortus), nosodot vai ar nodokļu sistēmas starpniecību sodot cilvēkus, kuriem bērnu nav, sabiedrībā rada sajūtu, ka tieši valsts ir galvenā «labuma guvēja». Tad gan nav arī brīnums, ka dažādās aptaujās parādās atbilde «kam tad tos bērnus vajag: man vai valstij?» un prasība «nu tad, valsts, uzturi savus bērnus!».
