Novecošana kā Ķīnā tā Latvijā ir pārāk apjomīga, lai to «paslaucītu zem tepiķa». Ar šausmu žanram piederīgajām ragaviņām, kurās saskaņā ar dažu folkloras artefaktu vecie aizlaikos tikuši aizvesti uz mežu, arī neies cauri – pensionāri ir spēcīga elektorāta daļa. Tāpēc jautājums ir – kā un kur dzīvosim, kad novecosim? Un kā to laikus plānot, lai neiznāk kā Ķīnā.

Šīs pārdomas veicināja biznesa žurnāla Bloomberg Businessweek publikācija par dramatisko situāciju Ķīnā, kur sabiedrības novecošana ir tikpat liela kā Japānā 1990. gados. Tikai, kā raksta autors, ar to lielo atšķirību, ka Ķīna kļūs veca pirms pagūs kļūt bagāta.

Latvijas ķīnieši apstiprina tendenci

Novecošana pati būtu pusbēda, bet Hārvarda universitātes pētnieks Džozefs Dž. Kristians, kas specializējas Ķīnas senioru mājokļu jautājumos, saka senajā Viduszemē mūsdienās praktiski ir izzudusi tai tradicionālā daudzu paaudžu kopdzīve, mainot pilsētu un apdzīvoto vietu «sejas» un dzīves telpas plānojumu. Pierēķinot klāt visai neattīstīto pensiju sistēmu un viena bērna politikas un oficiālās izaugsmes (lasi – peļņas) ideoloģijas dēļ aizvien skaudrāk redzamo paaudžu atsvešināšanos un bezcerīgi briestošo veco ļaužu īpatsvaru, iegūstam sociālo katastrofu.

Tās tapšanas kļūmīgajam ceļam ļauj izsekot arī Ķīnas Tautas Republikas vēstnieka Latvijā padomnieka Li Bidzjaņa un viņa kundzes Haņas Dunmejas pieredze. Viņi precējušies 16 gadus, un viņu dēls, skolnieks, vecākiem ilgus gadus strādājot otrā pasaules malā, dzīvo Pekinā pie sievas Haņas Dunmejas vecākiem.

Sieva saka, ka pirmām kārtām viņiem jāseko valdības viena bērna politikai, tāpēc bērns viņiem ir tikai viens. Turklāt lielpilsētā vairāk bērnus uzturēt būtu dārgi un sarežģīti. Pāris gan galu galā vienojas, ka ar diviem bērniem tomēr būtu ideālais ģimenes lielums.

Neliela ģimene, kurā ir tikai vecākais brālis, bijusi pašai D. Haņai – Pekinas universitātes mācībspēku atvasei. Savukārt Sičuaņas provincē dzimušais vīrs ir vecākais dēls sešu bērnu ģimenē. Reģionālas atšķirības vidējam ģimenes lielumam pastāv aizvien, un pat ar visu oficiālo viena bērna politiku centrālajai varai dažādās valsts vietās mēdz būt atšķirīga politika.

B. Li skaidro, ka par viena bērna politikas pārkāpumu tūlītējs sods soda naudas veidā visdrīzāk tiktu piemērots valsts darbiniekam. Citiem pilsoņiem soda piemērošana varētu būt atkarīga no katra individuālā gadījuma, un sevišķi relaksēta tā ir lauku apvidos. Tur aizvien tiek respektēta vecāku vēlme pēc dēla, tāpēc par katru nākamo bērnu, ja vien tas nav jau otrais zēns, sods visdrīzāk netiktu uzlikts.

Nācijas straujo novecošanu pāris neuzskata ne par draudu, ne problēmu, bet gan par faktu, ar ko nākas rēķināties. Viņu abu vecākiem ir virs 70 gadiem. Atgriežoties Pekinā, viņi visdrīzāk kādu laiku ar dēlu mājos pie sievas vecākiem, tomēr pie pirmās izdevības dzīvos atsevišķi. Haņas vecākiem tas gan nebūtu iztikšanas jautājums, jo kā valsts darbinieki viņi saņem labu pensiju – lielāku par vidējo algu valstī – un 90% apmaksātu veselības aprūpi. Turklāt pilsētas dzīvoklis ir viņu īpašums.

Lī vecāku situācija ir atšķirīga. Laukos pensiju sistēma ir ieviesta tikai pirms pieciem gadiem. Pirms tam viņu vecumdienas bija pilnīgi atkarīgas no bērnu ikmēneša naudas pārvedumiem, kuru dēļ viņi varēja atļauties dzīvot savā zemnieku saimniecībā.

Līdz ar atvērtības politiku 1978. gadā, kas nozīmēja brīvas pārvietošanās tiesības un «zemo startu» virzienā uz ekonomisko izaugsmi, jaunie masveidā ir pārcēlušies uz pilsētām. Laukos pie vecākiem, kas tiek atbalstīti ar naudas sūtījumiem, skolas brīvdienās dzīvo viņu bērni (pareizāk sakot, bērns). Li saka, ka līdz ar to vairs nedarbojas vecais princips, ka vairāk bērnu nozīmē laimīgākas vecumdienas – viņi jebkurā gadījumā pārceļas dzīvot citur. Viņš pats savus vecākus drīz nebūs saticis septiņus gadus.

Pensiju sistēmu valdība sāka veidot tikai 1980. gados. Solidāro pensiju fondu veido valsts iemaksa katra pensionāra pensijas kontā kā arī valsts kompāniju un uzņēmumu iemaksa, vietējās kopienas un galu galā privāto biznesu iemaksa. Valdības pienesums valsts pensijā ir ap 20%.

Visproblemātiskāk ir apmēram 100 miljoniem zemnieku, kas devušies strādāt uz pilsētu un «izkrituši» no pensiju sistēmas. Li skaidro, ka centrālā valdība kopā ar viņu izcelsmes vietu pašvaldībām kopš pieciem gadiem viņu kontos ieskaitot «zināmu apjomu». Salīdzinoši jaunā sociālās apdrošināšanas sistēma gan nav spējusi palīdzēt apmēram 150 miljoniem, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

Trūkst iespējas skaisti novecot

Pēc Pasaules Bankas aplēsēm Latvijā vecāki par 65 gadiem ir 16,9% iedzīvotāju. Kopumā pensionāri ir ceturtā daļa iedzīvotāju, turpretī darbaspējīgo – tikai 43%. No Ķīnas tipa sociālās kataklizmas, kur cilvēku miljoni paliek bez aprūpes un kaut jel kādām garantijām, mūs glābj šāda vai tāda, tomēr jau iegājusies sociālā aprūpe, sociālās garantijas un uz plašās pasaules fona salīdzinoši ne tā sliktākā infrastruktūra, kas nepieciešana dzīves kvalitātei jebkurā vecumā.

Aptaujātie plānošanas speciālisti ir vienisprātis, ka tieši pārdomāta infrastruktūras attīstīšana un dzīves telpas plānošana kā pilsētās tā laukos noteiks, vai Latvija nākotnē būs dzīvošanai labvēlīga zeme neatkarīgi no demogrāfijas situācijas. Tā arhitekts Jānis Dripe saka, ka pilsētplānošanā ir jārēķinās, ka mūsu pilsētas, sākot ar Rīgu, saraujas – tās iedzīvotāju kļūst mazāk. Attiecīgi neprātīga ir bijusi «trekno gadu» tendence būvēt mājokļus Pierīgas pļavās nevis attīstīt pilsētas tukšās un nolaistās vietas, kur infrastruktūras radīšana būtu daudz vienkāršāka.

Arhitekts norāda arī uz citviet Eiropā attīstīto sociālo māju trūkumu Latvijā. «Ir divas atšķirīgas lietas – veco ļaužu pansionāts un sociālās mājas, ko pilsēta būvē un piedāvā noteiktam sabiedrības slānim ar attiecīgu maksātspēju. Diemžēl mums nav attīstītas sistēmas sociālajām mājām, kurās vecie cilvēki ar zināmu piepalīdzēšanu un servisu var dzīvot patstāvīgi. Veselības problēmas un pastāvīga aprūpe ir cits gadījums, bet trūkst iespējas vienkārši skaisti novecot, socializējoties ar līdzīga gadagājuma cilvēkiem, kas viņam ir riņķī.»

«Kokrūpnieks Jānis Ķirsis attīstīja interesantu ideju. Viņaprāt, gan šejienes cilvēki, gan trimdas latviešu daļa, kas guvusi zināmu pārticību, labprāt pavadītu vecumdienas kopā ar citiem latviešiem Latvijā komfortablā ciematā netālu no Rīgas viņam piederošā teritorijā Jaunciemā,» pieredzē dalās J. Dripe. «Viņš vērsās pēc partnerības pie pilsētas un valsts, lai nodrošinātu savas investīcijas, bet diemžēl tas nenotika. Šī joma noteikti ir attīstāma, kaut gan var būt, ka esam jau dažu iespēju palaiduši garām.»

Jautājums, protams, paliek atklāts, vai spēsim mācīsimies no nesenajām kļūdām, vai arī krīze tikai pazibēs gar acīm un gaisa piļu iedomas, kurās nav vietiņas ne vecmammai, ne pašam novecojušajam sapņotājam nemaz ne tik tālā nākotnē, ieņems savu pirmītējo vietu. J. Dripe, atsaucoties uz Somijas racionālās arhitektūras un plānošanas piemēru, saka, ka tas gūst piekrišanu arī Latvijā un ir mums ejamais ceļš. Vismaz tam vairumam, kas nedzīvos tradicionālo lauku saimes dzīvi.

«Būs laukos ģimenes ar vairākiem simtiem hektāru zemes, un viņiem darbosies vecais paaudžu dzīves modelis,» vērtē J. Dripe, «bet tie būs četri līdz septiņi procenti. Nāciju tas neglābs, bet pareizu priekšstatu par lauku kultūrvidi radīs.»

Pārējiem nāksies kļūt prātīgākiem. «Arī tagad man kāds paziņa saka, ka attīstot Pierīgā ciematiņu ar «somu mājām». Tas ir jau jēdziens, tas nozīmē, ka cilvēkiem tiek piedāvāts kaut kas samērīgs un ekonomisks,» viņš saka. «Šai virzienā vajadzētu iet arī lielajai plānošanai un atzīt, ka Rīga pati nemaz nav tik slikta, tur ir attīstāmas vietas, pirms plešamies uz āru. Vajag arī to, bet saprātīgos lielumos.»

Kantainā domāšana bojā dzīves kvalitāti vecajiem

Socioloģes Līgas Rasnačas dažādās pārdomas vai, pareizāk sakot, fakti apstiprina J. Dripes teikto par infrastruktūras un dzīves kvalitātes attiecībām. Socioloģe vēl papildina, ka pirmā kārtām tas gan nozīmē elastību domāšanā.

«Latvijā vecie cilvēki iztiek paši, cik nu vien ilgi spēj, un tad, ja vairs nevar labāk vēlas dzīvot ar bērniem, radiem, aprūpētāju vai pansionātā,» viņa saka. «Bet, piemēram, Nīderlandē vecie cilvēki pārsvarā izvēlas tā sauktos servisa dzīvokļus, kur viņi ir patstāvīgi, bet ar dažiem sniegtajiem pakalpojumiem – izmazgātu veļu, atnestiem pirkumiem, nodrošinātu transportu, lai tiktu uz teātri vai apciemot bērnus un tamlīdzīgi.»

Latvijas problēma šai ziņā ir elastības trūkums. «Sakām, ka Latvijā trūkst darba vietu, bet tai pašā laikā mērķtiecīgas politikas nav,» vērtē L. Rasnača. «Piemēram, Lielbritānijā ir mazie busiņi, kas pēc pašvaldības pasūtījuma apkalpo cilvēkus. Tā ir sociālā uzņēmējdarbība – bez peļņas, bet labums ir daudzkārtējs. Mūsu uzskats ir – ja uzņēmējs, tad jāpelna. Nē, galvenais ir labums. Viņi nopelna sev, sniedz pakalpojumu sabiedrībai, atrisina pašvaldības problēmu, un tā viņiem dod kaut kādus atvieglojumus nodokļu vai īres lietās.»

L. Rasnača arī min ļoti konkrētu piemēru neelastīgas domāšanas un dzīves kvalitātes sakaram – kādu pašvaldību, kas tagad ir Rēzeknes novadā. «Pirms tam viņi bija ļoti aktīvi, par pašvaldības naudu palīdzēja izveidot stādaudzētavu, par ko dabūja trūkties. Bet pašiem cilvēkiem tādas naudas nebija, un šādi radās darbavietas,» viņa stāsta.

Tāpat šai pašvaldībā bija sociālā māja, kas faktiski bija servisa dzīvokļu māja. Tās vecie ļaudis bija ļoti priecīgi, jo viņi bija savā vidē, apkārt bija pazīstami cilvēki. Un viņus aprūpēja pat ne darba pienākumu dēļ vien, bet tāpēc, ka tie vienkārši bija savējie. Cilvēki ienāca, parunājās, kaut ko atnesa vai nedaudz piepalīdzēja sadzīvē no laba prāta.

«Tagad viņi ir nez kur svešā vietā reģionālajā aprūpes namā,» par šā brīža situāciju saka socioloģe. «Centralizācija nozīmē, ka remonts tur varbūt ir iztaisīts labāks, vēl šis tas ir it kā racionālāk, bet tas vecais cilvēks tai vidē, piedodiet, ilgi nenodzīvos. Vecais variants bija ērtāks un lētāks, bet tas neatbilda formālajiem mērķiem.»

Cita Latvijas mājokļu politikas nebūšana ir privātā sektora lielums – apmēram 89% mājokļu ir privāti. «Tas ir daudz vairāk nekā citās kapitālisma valstīs – kā liberālās, tā konservatīvās. Sociāldemokrātiskās mājokļu politikas valstīs vēl vairāk sabiedriskā sektora dzīvokļu: Ziemeļvalstīs un Vācijā sabiedriskajā jomā ir ap 40% mājokļu. Tas ir apmēram tik, cik mums pašvaldību dzīvokļos dzīvoja pirms privatizācijas. Tagad pašvaldībām ir problēmas, jo nav piešķiramo dzīvokļu,» diagnozi uzstāda L. Rasnača.

Šīs «medaļas» otra puse ir sociālie dzīvokļi, kas Latvijā 2009. gadā bija 0,1% no visiem mājokļiem. Vēl zemāks rādītājs Eiropā ir tikai Grieķijā, kur kā sociālie dzīvokļi ir tikai ļoti nedaudzas arodbiedrību mājas. Bet tur ir pilnīgi cita situācija ar paaudžu kopdzīvi. Grieķijā 4% mājokļu ir «izīrēti» bez naudas. Proti, ir ielaisti radi, kas veic arī sociālo aprūpi.