Ekonomiskā krīze, par kuras beigām ir svēti pārliecināta Latvijas politiskā elite, ir skārusi pilnīgi visas nozares - arī lauksaimniecību. Proti, ir kļuvis zināms, ka mūsu valstī pietiekami īsā periodā darbi beiguši nepilni 40% sīkzemnieku saimniecību. Izklausās skarbi, un katrā konkrētajā gadījumā droši vien runa ir par cilvēku, saimniecību īpašnieku personīgo traģēdiju.
Tomēr šis jautājums nebūt nav tik viennozīmīgs, kā sākotnēji varētu šķist. Protams, var piekrist zemnieku apgalvojumiem, ka valsts līmenī tā arī nav kaut cik normālas ekonomiskās attīstības stratēģijas, kuras ietvaros būtu noteikts, kāda produkcija un cik lielā apmērā mums ir vajadzīga. Un, pat, ja šāds dokuments būtu - Latvijas tradīcijas liecina, ka dažādas koncepcijas, stratēģijas, vīzijas un plāni, kas radīti kādā no ministrijām, pārsvarā gadījumu ir domāti tāpēc, lai attiecīgās valsts iestādes attaisnotu savu eksistenci. Tādējādi zemniekiem nekas cits neatliek, kā paļauties pašiem uz saviem spēkiem un domāt, kā izdzīvot. Nav šaubu, ka liela daļa saimniecību ir daudz par mazu, lai spētu eksistēt mūsdienu ekonomiskajos apstākļos. Nu, nevar normāli attīstīties, ja saimniecībā ir, piemēram, trīs četras govis.
Tāpēc mazajām saimniecībām ir jāapvienojas, startējot tirgū nevis kā daudziem sīkiem, bet gan dažiem kaut cik ievērojamiem spēlētājiem. Latvietis grib būt saimnieks pats uz savas zemes, tāpēc ir maz ticams, ka, piemēram, desmit zemnieku saimniecības ir spējīgas apvienoties tādā, kas strādā kā viens uzņēmums. Taisnību sakot, tas arī nav vaajadzīgs - gan pasaulē, gan arī tepat Latvijā kā veiksmīgu uzņēmējdarbības formu sevi ir pierādījuši kooperatīvi. Daļai no tiem jau ir ļoti pieklājīgi finansiālās darbības rādītāji, turklāt tieši kooperatīvi jau gatavojas būvēt paši savu piena pārstrādes rūpnīcu, tādējādi sagādājot sava veida galvassāpes Latvijas tirgū strādājošajiem šīs nozares veterāniem. Te ir jāņem vērā viens otrs būtisks faktors. Pirmkārt, ir skaidrs, ka katra mazā saimniecība nevar atļauties iegādāties visu nepieciešamo tehniku, un patiesībā tas nav arī vajadzīgs. Šeit var vilkt paralēles ar veselības aprūpes sistēmu.
Nu, nav vajadzības katrā mazajā slimnīcā pirkt savu datortomogrāfu - pilnīgi pietiek ar vienu uz vairākām ārstniecības iestādēm. Otrkārt, kooperatīviem ir arī vieglāk runāt ar pārstrādātājiem un arī tirgotājiem, spējot piedāvāt pietiekami lielus produkcijas apjomus un tādējādi esot līdzvērtīgākiem sarunu partneriem. Proti, ir tikai saprotami, ka, piemēram, tirdzniecības tīklam ir parocīgāk sadarboties ar vienu lielu, nevis 30 maziem piegādātājiem. Laiks, kad varēja kaut cik veiksmīgi darboties mazas saimniecības, nesadarbojoties ar citām, jau pietiekami sen ir pagājis. Pasaules kontekstā, lai spētu veiksmīgāk konkurēt, bijušas spiestas apvienoties pat lielas korporācijas ar daudzmiljonu eiro apgrozījumu, saprotot, ka pretējā gadījumā var nonākt uz maksātnespējas sliekšņa. Nevajag izlikties, ka mazos Latvijas lauksaimniekus šis process neskar.