Atrodoties bērna kopšanas atvaļinājumā, kļuva skaidrs, ka jāveido savs bizness.
Līdzīgi uzņēmējdarbības starta stāsts droši vien sākas daudzām dāmām Latvijā, un tāds tas bijis arī Ivetai Zāģerei – šobrīd jau M. Pūres beķerejas īpašniecei, vadītājai un arī bufetniecei vienā personā. Drīz vien pēc apjausmas par nevēlēšanos strādāt citu labā radusies ideja, ka Ogrē vajag atvērt kafejnīcu, turklāt nevis tādu, kur apēst karbonādi ar skābiem kāpostiem un ceptiem kartupeļiem, bet gan tādu, kurā ienākt, iedzert kafiju un uzkost kādu smalkmaizīti, pavadīt brīvo laiku. Bijis vēl kāds priekšnosacījums – šāda vieta noteikti nevarētu atrasties dzīvojamu māju masīvā kādā no deviņu stāvu namiem, tāpēc bija jāmeklē vieta pilsētas vēsturiskajā centrā. Un tāda atradās ēkā ar savu stāstu.
Pirmās brīvvalsts laikā namu, kuru izvēlējās Iveta, uzbūvēja maiznieks Mārtiņš Pūre, atvēra tur savu beķereju, un viņam ar maizes un bulciņu pārdošanu klājies tik labi, ka līdzās uzbūvēts neliels dzīvojamais nams. Arī padomju varas gados šī vieta bija labi zināma – tur atradās vienīgais pilsētas juvelieru veikals, kura piedāvājumā ietilpa astoņdesmito gadu stila zelta gredzeni, sudraba karotīte, pulksteņi.
Kafetērijas iekārtošanai palīdzējuši pāris būtiski faktori – Iveta ir māksliniece un viņas ģimenei allaž ir paticis vākt dažādas senas lietas. Tās izmantotas kafetērijas iekārtošanā – jauns šeit ir kases aparāts, saldējamās iekārtas un cepeškrāsnis, bet pārējais ir piedzīvojis vairākus gadu desmitus ilgu mūžu. Tas attiecas gan uz galdiem un krēsliem, gan arī klavierēm, kuras ir darba kārtībā, un apmeklētāju apskatei paredzētajiem žurnāliem.
Savukārt cilvēki te pārsvarā iegriežas nedēļas nogalēs, bet pirmdienu, gluži kā muzejos, jau ir paspēts pasludināt par brīvdienu, jo tad pircēju tā īsti nav. Kā šeit nekad nebūs? Nekad jau nevar teikt «nekad», saka Iveta, bet tad piebilst – tradicionālās virtuves ar siltajiem otrajiem ēdieniem nebūs!