Investīciju piesaiste un eksports ir šī brīža valsts un pašvaldību ekonomikas aksioma un izdzīvošanas jautājums (eksportē vai mirsti), un nedrīkst būt politiskā tirgus maiņas monēta.
Pārskatāmā nākotnē Jūrmalas nekustamo īpašumu tirgum, tā attīstības tempu, pieprasījuma un cenu līmeņa ziņā, Latvijā nebūs konkurējošas alternatīvas, jo daudzu unikālu faktoru kopums: liels kūrortpilsētas statusam atbilstošs dabas īpatsvars - meži, parki, skvēri, Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla, ar brīnišķīgu publiski pieejamu pludmali visā tās ~ 30 km garumā, attālums no Rīgas un lidostas, Jūrmalas kūrorta paaudzēm krātā atpazīstamība, vasaras koncertsezonas pasākumu daudzveidība, patīkama sociālā vide u.c. nosaka Jūrmalas, ne tikai Latvijas mēroga ekskluzivitāti, prestižu un dzīvesvietas pievilcību, piesaistot ne tikai Latvijas iedzīvotāju, bet aizvien vairāk arī nerezidentu (pārsvarā Krievijas un NVS valstu pilsoņu) interesi iegādāties savai (ģimenes) lietošanai «brīvdienu īpašumus» tieši Jūrmalā. Kā nerezidentu interesi izraisošos papildus faktorus varētu minēt: krievu valodas vidi, ne tik pārmērīgi lielo attālumu no Maskavas, ērto vilcienu un lidmašīnu satiksmi, iespēju atbraukt arī ar automašīnu, personīgo drošību, attīstīto banku sistēmu, īpašumtiesību neaizskaramību, un 2010. gada 1. jūlijā spēkā stājušos grozījumus Imigrācijas likumā, kuri paredz iespēju ārvalstniekiem un viņu ģimenes locekļiem saņemt termiņuzturēšanās atļaujas Latvijā (Šengenas zonā), ja Latvijā ir nopirkts noteiktas vērtības nekustamais īpašums. Būtisks izvēles faktors par labu Jūrmalai (Latvijai) ir «mentāli tuva», labvēlīga un nepiespiesta cilvēku savstarpējā komunikācija krievu valodā.
Un privātie investori, reaģējot uz palielinātu un augošu sociālo pieprasījumu, kas izpaužas jaunuzceltu, kvalitatīvu īpašumu (galvenokārt dzīvokļu) šīsdienas deficītā, un Jūrmalas nekustamo īpašumu cenu pat neadekvātā kāpumā, iegulda investīcijas dzīvokļu īpašumu attīstības projektos - pieteikti ~ 40 daudzdzīvokļu dzīvojamo māju projekti, ar ~ 400 dzīvokļiem, kuru realizācija plānota turpmāko divu, trīs gadu laikā, tiem kļūstot par Latvijas mēroga ekonomikas dzinējspēku un eksportpreci, veicinot arī saistītu, Latvijai svarīgu tautsaimniecības nozaru (celtniecība, tūrisms, transports, rekreācija, mēbeles u.c.) attīstību, ar pieaugošu multiplikatora efektu t.i. būtisku un pozitīvu iespaidu uz visas valsts kopproduktu, tautsaimniecību un bezdarba līmeni.
Pat būdams nacionālpatriots, politiski represēta persona, saprotu, ka investīciju piesaiste un eksports ir šī brīža valsts ekonomikas aksioma un izdzīvošanas jautājums, un nedrīkst būt politiskā tirgus «maiņas monēta». Par pozitīvu piemēru jāmin tādas valstis, kā Šveice, Luksemburga vai Monako, kur pilsonības latiņa tiek turēta iespējami augstu, bet naudas piesaistē, arī izmantojot nekustamos īpašumus, priecājas par katru investoru (nodokļu maksātāju). Un tas ir viens no iemesliem, kas būtiski veicina šo valstu labklājību. Ikdienā sastopoties ar pircējiem, kas ir nerezidenti, zinu, ka tie, kas izvēlas Latviju un šeit iegādājas nekustamo īpašumu, lielā vairākumā ir labi situēti, izglītoti, inteliģenti, daudz redzējuši «pasaules pilsoņi». Pats galvenais – ja salīdzina viņu un mūsu nepilsoņu attieksmi pret Latvijas valsti, viņi Latvijas valstij ir ļoti labvēlīgi un lojāli.
Bet lai Jūrmala attīstītos arī kā kūrortpilsēta, un varētu pozitīvi konkurēt globālajā tūristu un investīciju piesaistes sacensībā, ar tādām iecienītām Eiropas kūrortpilsētām, kā Nica, Kannas vai Spānijas un Itālijas piekrastes daudzās kūrortpilsētas, jāapzina un jānovērš gadiem kūrorta attīstībā nokavētais (nepadarītais), jo pašreiz vērtējot Jūrmalas kūrortu konkurētspējas aspektā, skaidri saredzami arī Jūrmalas mīnusi. Tos nenovēršot, iespējami dažādi, arī negatīvi attīstības scenāriji - stagnācija, sociālie un pat politiskie riski...
Pirmkārt, mērķtiecīgi un plānoti, būtu maksimāli iespējami jātušē mūsu klimata sezonalitāte. Viesmīlības un rekreācijas (kūrorta) infrastruktūras pamats ir nekustamie īpašumi. Un ja Jūrmalas sabiedrība nenolemj būt tikai par galvaspilsētas Rīgas guļamrajonu, diemžēl Jūrmalas kūrorta nekustamā infrastruktūra šobrīd var attīstīties tikai veģetējot uz LPSR kompartijas 1-mā sekretāra Augusta Vossa laika «pienesumu», jo atpūtniekiem pievilcīgās vietās, atļauts tikai rekonstruēt - attīstīt tikai to, kas bija «tajos laikos». Piemēram. Baltic Beach Hotel, Hotel Jūrmala SPA, Light House Jurmala (bijušā pludmales nomas punkta rekonstrukcija), rekonstruētā kafejnīca 36. līnijā u.c. Tieši šī iemesla dēļ viesmīlības biznesa vajadzībām nav uzbūvēts neviens (neviens) jauns SPA kūrortviesnīcas komplekss vai sanatorija, nav modernu labiekārtotu kempingu, ja neskaita dažas viesnīcas ar četriem numuriem un burbuļvannu, jo diemžēl 20. gadu laikā «pēc revolūcijas» pilsētas «tēvi» par kūrorta attīstību ir daudz runājuši, bet tā arī nav spējuši saņemties darbam – kā pasūtītāji nav izstrādājuši un apstiprinājuši nevienu (atkārtoju – nevienu), rekreācijas infrastruktūras attīstības detālplānojumu, kurā būtu plānotas tik vajadzīgās jaunās SPA kūrortviesnīcas vai sanatorijas, kas izmantotu tepat Jūrmalā pieejamās izcilās ārstnieciskās dūņas un minerālūdeni, un kas būtu atpūtniekiem pievilcīgās vietās (vēlams kāpu zonā, ar skatu uz jūru). Pilsēta var, un tai noteikti vajadzētu, uz Jūrmalas pašvaldībai piederošās zemes (vai arī zemi pērkot no valsts vai privātpersonām), plānot, pasūtīt, izstrādāt un saskaņot, pilnībā investīciju piesaistei un celtniecībai sagatavotus un apstiprinātus jaunus, pilsētas rekreācijas industrijai vajadzīgus, nekustamo īpašumu attīstības projektus. Tas veicinātu Jūrmalas arī kā ziemas brīvdienu kūrorta attīstību. Plānoto projektu īstenošana būtu veicama, publiskās un privātās partnerības ietvaros izsludinot starptautiskus stratēģisko investoru piesaistes konkursus. Īstenojot plānoto, Jūrmala attīstītos arī kā kūrorts. Šādi četri vai pieci tūristu piesaistes enkurprojekti būtiski neiespaidotu Jūrmalas vairāk nekā 30 km garās kāpu zonas ekosistēmu. Jo atzīsimies, ja paši aizbraucam uz kūrortu, tad pirmais ko gribam redzēt ir, vai no savas viesnīcas istabas loga var redzēt jūru. Piemēram, Latvijas reālās neatkarības devējs un garants Boriss Jeļcins vienmēr ar patiku atcerējās savu atpūtas laiku Jūrmalā un skaisto skatu uz jūru, no sava Baltic Beach Hotel prezidenta numura terases. Vai viņam būtu par pilsētu tik labas atmiņas, ja no viesnīcas loga pavērtos skats uz Jūrmalas Viņķu purvu?
Tiešām vienu pilsētas attīstībai ļoti vajadzīgu un aktuālu detālplānojumu atceros. Jūrmalas dome kā pasūtītāja uzsāka plānot nākotni bijušajai Slokas celulozes un papīra kombināta teritorijai, samaksāja plānotājam – arhitektam Edgaram Bērziņam avansu, un tas arī bija viss... Nākotnes redzējums izplēnēja..., šķiet birokrātija pati sapinās savos tīklos un nevarēja izpildīt pašas sadomātus priekšrakstus. Vēl jau gan pagājuši ir tikai kādi 10 gadi – gaidīsim.
Un sen jau ir laiks Latvijas dabas Sarkanajā grāmatā steidzamā kārtā pirmajā vietā ierakstīt dabas daļu Cilvēku, pētīt un aizsargāt viņa dzīves telpu un vajadzības, jo šī (latviešu nācijas) cilvēku populācija Latvijā, esošās, arī pašvaldību līmeņa politikas dēļ, var neizdzīvot. «Tukša» šī teritorija jau arī nepaliks. Kā gan Jūrmalai jau tagad noderētu īstenots starptautisku atzinību guvušais projekts Kāpa, un pastaigu mols (ar jahtu ostu) jūrā, kā Turaidas ielas turpinājums, un arī mols Lielupes grīvā, ar daudzstāvu apbūvi un starptautisku ostu. Un ir nevietā aizbildināties ar naudas trūkumu, jo pašvaldība var ņemt, vai tā ar savu budžetu var garantēt kredītus vismaz detālplānojumu un projektu izstrādei, to īstenošanai starptautiskos konkursos piesaistot stratēģiskos investorus. Kūrortam vajadzīgo nekustamo īpašumu attīstības plānošanai varētu tikt izmantoti arī ES struktūrfondi un valsts garantijas. Ar «baltu skaudību» var vērot investīciju piesaistes meistarību - darbavietu, tūrisma un pilsētvides attīstību, kas rezultējas sociālās labklājības straujā pieaugumā Ventspilī, no kuras pat vēl 90-to gadu sākumā cilvēki bēga piesārņojuma un potenciālo ekoloģisko katastrofu iespējamības dēļ. Vai straujās Ventspils attīstības dēļ daba tur šobrīd ir stipri cietusi? Par Jūrmalu turpinot – daudzus tās viesus izbrīna fakts, ka pilsētā patlaban nav neviena kinoteātra, nemaz jau nerunājot par tādu, kur kūrorta tukšajā sezonā, sadarbojoties piemēram ar Marinu Ļipčenko, ziemas brīvdienās rīkotu starptautisku kinofestivālu Jūrmalas pērle (šāds kinofestivāls noteikti piesaistītu publiku). Jūrmalā nav ziemas koncertzāles (Dubultu jau divdesmit gadu tukšais laukums), kur ziemā notiktu koncerti vai, piemēram sadarbībā ar džeza (ritmiskās mūzikas) entuziastu Māri Briežkalnu notiktu starptautisks festivāls Jūrmalas ziemas ritmi. Pilsētai tik vajadzīgajā Jūrmalas Dubultu festivālu pilī, varētu regulāri notikt arī jauniešu kultūras un atpūtas pasākumi, piemēram, uzaicinot darbā izcilo festivālu rīkotāju «Bilžu māti» Tiju Auziņu, varētu, ja būtu...
Būt proaktīviem darītājiem ir grūti, un dažreiz pat politiski pašnāvnieciski, taču radīt un plānot priekšnosacījumus attīstībai ir pašvaldības vadības darba tiešais pienākums un padarītā mēraukla. Diemžēl pilsētas birokrātijas dzīlēs dominē «nē» biznesa pamatprincips, kuram raksturīga iezīme ir «klusa» iekšēji nesatricināma pārliecība - attīstībai durvis jātur cieši ciet, jo vienmēr Jūrmalā būs kāds ieinteresēts investors, kas neatlaidīgi «caur skursteni» tomēr nonāks līdz mums – un tad arī runāsim...... Un klāt vēl Jūrmalas iedzīvotāju mazākuma daļas domu «skaļā paudēja» – Jūrmalas aizsardzības biedrība ar latvisko nenovīdības sindromu, kā arī Sūnu ciema cienīga, skaļi pausta pārliecība: «Lai viss taču te paliek pa vecam, un lai svešie te nenāk». Šīs biedrības «pelēkie kardināli» arī zin «nē» biznesa iespējamību, un var izvēlēties vai nu skaļi izkliegt «nē», vai kādreiz, ja tā ir izdevīgāk, - paklusēt. Un šīs biedrības «plintnieces» cienījamās, bet zombētās Jūrmalas tantes - nesaprot vienkāršo patiesību: ja Jūrmala nerūpēsies par savu attīstību (naudas piesaisti) ieliņa pie mājas tā arī paliks neasfaltēta, jo pilsētas kasē naudas nebūs.
Un simptomātiski, ka topošais jaunais pilsētas ģenerālais plāns ir nosaukts par Jūrmalas teritorijas plānojums 2009.-2020.gadam, - tas vairs pat ar nosaukumu neatspoguļo, ka tas ir Attīstības plāns. Jaunajā Jūrmalas teritorijas plānojumā 2009.-2020. gadam ir nožēlojami maz teritoriju, kas ir atvēlētas attīstībai (jaunai būvniecībai). Pilsētas plašajā salīdzinoši ļoti tukšajā teritorijā varētu un vajadzētu plānot arī lielas jaunas privātmāju apbūves teritorijas, lai apmierinātu sociālo pieprasījumu, un ja tā būtu pašvaldības zeme, to varētu parcelēt un pārdot izsolēs. Vēl negaidītāk. No plāna izstrādātāju - arhitektu Grupas 93 labajām un vajadzīgajām, pasaules kūrortu pieredzē sakņotajām iecerēm, tiek burtiski ravētas ārā jebkādas Jūrmalai kā kūrortpilsētai absolūti nepieciešamas tūrisma infrastruktūras attīstības iespējas. Piemēram, atklājas, ka Jūrmalai nav vajadzīga promenāde gar jūru (tā kalpotu arī krasta aizsardzībai pret eroziju un galvenais piedāvātu iespēju jebkurā gadalaikā sēžot pie kafijas tases, stiklotā kafejnīcā vērot jūru un skaisto saulrietu). Vasarā vēl ir iespēja to darīt sēžot pludmales «plēves būdas» priekšā, bet ziemā? Ja rīdziniekiem, kas ir atbraukuši uz kūrortu, to piedāvā tikai Jomas ielā, vai ir vērts braukt uz Jūrmalu? Visās pasaules jūras kūrortpilsētās ir promenāde, kas piesaista ar sīku suvenīru biznesu, un pastaigām gar jūru, arī tajās kūrortpilsētās, kur ir smilšainas pludmales. Bet mums nevajag! Vai tiešām „aizstāvji” mūsu kolektīvajās smadzenēs tik dziļi ieskrūvējuši skrūvi ar «kreiso vītni»? Biju klāt vienā Jūrmalas jaunā pilsētas plāna publiskās apspriešanas reizē, kur tantes cienījamās rakstnieces Annas Žīgures vadībā aizrunājās tiktāl, ka Jūrmalai Dubultu rajonā nevajag otru tiltu pār Lielupi!? Mans jautājums «neierobežotā saprāta» paudējām: «Ja, nedod Dievs, atkal kaut kas slikts notiks ar vienīgo Lielupes tiltu, kā ir jau bijis, ko tad»? Un turpinot izteica vēl lielāku bezjēdzību un neprātību: «Jūrmalā vajag atgriezties pie vēsturiskās patiesības un saknēm». Tik tiešām, kādreiz Jūrmalas teritorija bija mežs. Vai varbūt tantes simpatizē Kambodžas Sarkanajiem Khmeriem – Polam Potam un Jengam Sari, kas pateica: «Atgriezīsimies pie saknēm!», un pavēlēja pilsētās uzrakt ielas un likvidēt naudu. Briesmīgs, bet jau dzirdēts nākotnes redzējums – «latvieši ir maza, kašķīga tautiņa pie Baltijas jūras, kas dzīvo kokos un ēd sēnes».
Vēl Jūrmalas pilsētas attīstības aktuālo problēmu lokā ir jautājums par kultūras (arhitektūras) pieminekļu manuprāt, pārlieku milzīgo skaitu (kas noteikti būtu jārevidē). Jo vairumā gadījumu tie ir ar neizprotamu arhitektonisku vērtību un saglabāšanas lietderību. Un problēma šai sakarā ir tā, ka jebkura 50 un vairāk gadu veca, tā laika amatnieka bez projekta kokā cirsta ēka, ja tā kaut daļēji ir saglabājusies līdz mūsdienām, nonāk Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas interešu jurisdikcijā, un VKPAI ir «veto» tiesības jebkurai darbībai. Un šādas koka ēkas, kas daudzviet redzamas braucot cauri pilsētai, šodien ir izmantošanai nepiemērojami pussagruvuši pilsētvidi degradējoši grausti, un īpašnieki neredzot atjaunošanas (restaurācijas) ekonomisko pamatojumu un izmantošanas pielietojumu, ir ar VKPAI nonākuši naidīgās «pata» konflikta situācijas attiecībās. Vai šie «graustu pieminekļi» pilsētu rotās mūžīgi? Protams, ir vēsturiskas pilsētbūvniecības kultūras pieminekļu vērtības, kas obligāti jāsaglabā, un ir jānodod nākamajām paaudzēm labā un autentiskā stāvoklī. Bet lai to īpašniekiem būtu lepnums par savu pilsētu, un par sava īpašuma piederību nacionālajām vērtībām, šo pieminekļu uzturēšanas izdevumi, kaut daļēji būtu jāintegrē pilsētas budžeta izdevumos, t.i. jādod to īpašniekiem pilnīga nekustamo nodokļu atlaide, un par pašvaldības līdzekļiem jāveic vismaz fasādes zinātniski pareiza restaurācija. Un te nu mēs atkal atgriežamies pie sapņa «Par bagātu Jūrmalu».
Un Jūrmalas «pieminekļu sakarā» īpaši smeldzīgi atcerēties, ka viens no Jūrmalas aizsardzības biedrības pīlāriem, visa kritizētājs un fanātisks visu sapelējušo Jūrmalas koka šķūnīšu aizstāvis - Rihards Pētersons, kas 90-to gadu sākumā tika ievēlēts par Jūrmalas domes priekšsēdētāju laikā, kad notika vienas no izcilākajām nacionāla mēroga autentiski restaurējamas un saglabājamas arhitektūras vērtības - Eižena Laubes projektētās Ķemeru viesnīcas (iespējami nelikumīgā un salīdzinoši lētā - 900 000 USD) privatizācija, neko nedarīja, lai to nopirktu Jūrmalas pilsēta, kas bija reāli iespējams, pilsētai paņemot kredītu. Vēl Jūrmalas pašvaldība viesnīcu varēja privatizēt (nopirkt) izveidojot akciju sabiedrību, izlaižot tirgū pietiekami lielu skaitu maza nomināla akcijas. Tauta, arī es, šādu Domes rīcību noteikti atbalstītu. Bet «sirdī» būdams nevis darītājs, bet visa noliedzējs un kritizētājs, pēc neilga laika R. Pētersons pats atkāpās no sava amata.
Pilsēta nedrīkst palikt tikai par vecās apbūves rezervātu – par pilsētu bez jaunas būvniecības iespējām jaunās apbūves teritorijās. Ja tas notiks, nebrīnīsimies par Jūrmalas nekustamo īpašumu tirgus cenām un kadastrālajām vērtībām.
Paužot savu viedokli, nepretendēju uz absolūtas patiesības «orākula» statusu, rosinu kopīgā dialogā un diskusijā apzināt, izvērtēt un izvēlēties pareizu Jūrmalas turpmākās attīstības stratēģiju. Tās galīgo izvēli demokrātiski varētu izšķirt Jūrmalas pašvaldības rīkotajā referendumā.
