«Nevar gribēt visu: absolūtu drošību, enerģētisko neatkarību un vēl tirgu, ir jāizdara izvēle.» Tā intervijā Dienas biznesam norāda Kārlis Miķelsons, a/s Latvenergo valdes priekšsēdētājs.
Enerģētikas sektors Latvijā ir pietiekami aktīvs, gan skatot jaunus bāzes jaudas stacijas projektus, gan energoresursu pieejamību un nemitīgi augošās cenas. Jautājums ir arī politiski jutīgs gan attiecībā pret Krieviju, jo īpaši sakarā ar Krievijas pēdējo militāro konfliktu Gruzijā, gan arī saistībā ar Eiropas Savienības vides, modernizācijas un vienotā enerģētiskā tirgus prasībām. To, kā aktuālo enerģētikas situāciju un Latvijas elektroenerģijas tirgus attīstību vērtēt, kādus soļus spert, Db jautāja lielākā un ilgu laiku arī vienīgā Latvijas elektroenerģijas uzņēmuma a/s Latvenergo valdes priekšsēdētājam Kārlim Miķelsonam.
Ņemot vērā straujo dabasgāzes cenu pieaugumu un ministru prezidenta šīs vasaras paziņojumu, ka jaunas gāzes bāzes stacijas būvniecības iespēja ir sarukusi līdz minimumam, kādi tagad ir Latvenergo varianti par tuvāko un tālāko Latvijas enerģētikas attīstību, kas līdz šim tomēr ievērojamā mērā tika saistīta ar jaunu dabasgāzes projektu attīstību?
Latvijas variantus var malt šurpu turpu, taču lielas izvēles mums nav. Kas attiecas uz Latvenergo plāniem, mūsu prioritāte vēl arvien ir TEC2 rekonstrukcija. Nomainot vecās iekārtas, mēs ar līdzīgu daudzumu gāzes varētu saražot ievērojami vairāk elektrības un siltuma, respektīvi, būt efektīvāki. Attiecībā uz premjera paziņojumu, gāzes stacijai - nē, mēs viņu saprotam un tulkojam šādi: runa ir par valsts atbalstu, un tas, ko ir pateikusi valdība, parāda, ka acīmredzot šim projektam valdības atbalsta nebūs. Premjers jau arī ir pateicis: ja komersanti, arī Latvenergo, tomēr šādu projektu vēlas, ja viņiem tas ir izdevīgi, tad gāzes stacija var tapt un darboties, bet ar saražoto enerģiju būs jāstartē tirgū, un tikai tirgus parādīs, vai šādi saražotās enerģijas cena ir konkurētspējīga, vai nav. Savādāk uz šo jautājumu nevar skatīties.
Vai tas jāsaprot tā, ka savu TEC 2 projektu tomēr realizēsiet iepriekš nolemtajā kārtībā un dabasgāzes cenas pieaugums jūsu plānus neietekmē?
To es neesmu teicis. Runājot par tālāko investīciju programmu TEC 2, ja mēs redzēsim, ka šīs investīcijas mums neatmaksājas, mēs šādu soli nespersim. Tāds ir bizness. Mēs nevaram uzbūvēt kaut ko tikai tāpēc, ka mums tā gribas, bet es bieži vien minu elektrību kā preci, un tā tāda ir gan Igaunijai, gan Lietuvai, bet mums nav. Mēs elektroenerģiju mūždien esam iepirkuši, izņemot pavasarus, kad mēs varam pārdot savu HES saražoto elektroenerģiju. Bet uz elektrību kā preci jāskatās ar skaidru saprātu. Ja mēs ar to Baltijas un Eiropas tirgū varam piedalīties, tad kāpēc mums to nedarīt? Paskatoties, kā saražotā elektrība izskatās Lietuvas un Igaunijas importa-eksporta bilancēs, varam secināt, ka Latvijas ekonomikai elektroenerģijas ražošana lielākos apjomos nāktu tikai par labu.
Un tomēr, kādi tad būtu Latvijai izdevīgākie un tuvākajā nākotnē speramie soļi, lai veiksmīgi startētu elektroenerģijas ražošanā un tirdzniecībā?
Nav vienas konkrētas receptes vai viena soļa, ir soļu kopums. Mums jābūt izlēmīgiem, un laiks nav mūsu sabiedrotais. Tuvāko nākotni vispār ir ārkārtīgi grūti prognozēt. Kā rāda pēdējie notikumi Kaukāzā, Baltijas enerģētikas jomā daudz kas varētu mainīties.
Vai varētu paskaidrot sīkāk, tieši kādas pārmaiņas sagaidāt?
Nav ko noliegt, ka mēs visu laiku strādājam vienotā energosistēmā ar Krieviju. Negatīvas pieredzes līdz šim mums šajā sakarā nav bijis, arī bēdīgajos 90. gados, un es negribu izteikt biedinājumus arī tagad, tomēr energosistēmas drošums ir viena no būtiskākajām lietām, par ko jādomā, un mums ir jābūt gataviem strādāt dažādos apstākļos. Izdarot secinājumus, ceļi mums ir tikai divi: bāzes staciju būvniecība vai pavisam savādāka veida kooperācija ar kaimiņiem Igauniju un Lietuvu, - tāda kooperācija, kas pēc savas būtības izslēgtu tirgus faktoru. Un tas ir ļoti būtiski. Nevar gribēt visu: absolūtu drošību, neatkarību no lielā kaimiņa un vēl tirgu. Izvēle ir jāizdara.
Runājot par bāzes stacijām, ja dabasgāzi atmetam, kas tad vēl paliek? Ogles, atjaunojamie energoresursi, Daugavas hidroelektrostaciju (HES) modernizācija?
HES modernizācijas procesu uzsākām jau 1996. gadā, ejam soli pa solim, viss vēl nav pabeigts, bet tikai ar šādu efektivitātes soli vien mēs nevaram sasniegt tik daudz papildu elektroenerģijas kā ar gāzes staciju. Tas pats attiecas arī uz atjaunojamajiem resursiem. Es nevienā brīdī neesmu teicis, ka tie ir slikti, ka Latvijai šādus projektus nevajag, tomēr tā nav panaceja. Īstermiņā risinājums varētu būt ogles, bet ilgtermiņā noteikti atomenerģija.
Sava atomelektrostacija tieši Latvijā, nevis sadarbībā ar lietuviešiem?
Nu, te der palūkoties, kāda ir starpība,- vai jauna atomelektrostacija top Lietuvā vai Latvijā? Lietuvas variantā tā tāpat būtu tuvu Latvijas robežai, krietni tuvāk Daugavpilij, nevis, piemēram, Kauņai vai Viļņai. Neredzu argumentus, ar ko lietuviešu projekts būtu labāks. Tur ir gatavāka infrastruktūra, pieredze, bet jaunai atomelektrostacijai ir vajadzīgs pietiekami ilgs laiks. Pa to laiku mēs varam šo pieredzi nopirkt pasaulē, varam mācīt savus cilvēkus. Nevajadzētu baidīties par šādu projektu Latvijā sākt runāt, un problēmas ir jārisina.
Un ja mainītu mūsu kooperāciju ar kaimiņvalstīm, ko tas praktiski nozīmētu?
Patlaban varētu vien vēlēties, lai mums kopējā Baltijas tirgū būtu visām valstīm vienādi nosacījumi, lai arī mēs varētu strādāt Lietuvā un Igaunijā brīvas konkurences apstākļos. Patlaban Latvijas tirgu var dalīt visi, kam nav slinkums, kamēr mūsu uzņēmumam šādas iespējas kaimiņvalstīs ir liegtas, un tas ir negodīgi.
Kā vērtējat citu energouzņēmumu konkurenci Latvijas tirgū?
Tikai pozitīvi. Jā, mēs esam zaudējuši dažus klientus, mēs no tā mācāmies un izdarām secinājumus. Tā kā nekas labāks par konkurenci tirgū nav izdomāts, mēs par to priecājamies, īpaši, ja varam iepirkt vienu otru mums nepieciešamu resursu konkurences apstākļos. Bet es vēlreiz uzsveru, ka par vienoto Baltijas un Eiropas elektroenerģijas tirgu mēs varēsim runāt tikai tad, kad visiem tirgus dalībniekiem būs dotas vienādas iespējas, un šobrīd tas tā nav.
Cik tālu ir pavirzījies progress ar Latvijas piesaisti Rietumeiropas elektroenerģijas tīklam?
Politisks lēmums ir bijis. Baltijas valstu sistēmu operatori savu gribu ir pauduši, bet tas ir ilgs process, kuram nepieciešamas arī investīcijas, un šeit nav runa par dažiem miljoniem. Minēšu cenu robežās 500 milj. latu un uz augšu. Griba no Baltijas puses ir pietiekama, jautājums ir par laika perspektīvu un tehniskiem savienojumiem. Risinot šo problēmu, gribētu teikt, ka bumba patlaban vairāk ir Polijas pusē. Jautājums, vai Polija ir gatava šādām investīcijām, kas gulsies uz Polijas patērētājiem. Kamēr šādu savienojumu nav, mēs jau varam pasludināt, ka negribam darboties sinhroni ar Krievijas sistēmu, bet mums nav alternatīvas.
Kādas ir jūsu prognozes par elektroenerģijas patēriņa pieaugumu Latvijā tuvākajos gados? Kā Ignalinas atomelektrostacijas slēgšana ietekmēs elektroenerģijas cenu Baltijas tirgū?
Tas ir brīnumaini, bet elektroenerģijas patēriņš, salīdzinot ar 2007. gadu, Latvijā ir pieaudzis. Vērojot šī gada pirmo 7 mēnešu statistiku, Latvijā ir patērēts par 2% elektroenerģijas vairāk nekā iepriekšējā gadā. Eiropas Savienībā normāls gada pieaugums skaitās 1.5%. Protams, salīdzinot ar 5% vai 6% pieaugumu iepriekšējos gados, pieaugums Latvijā nav liels, bet tas parāda reālo situāciju. Ignalinas slēgšana gan neradīs Latvijai elektroenerģijas deficītu, elektrības pietiks, bet jautājums ir par cenu, ko par šo elektrību maksāsim, un iemesls cenu pieaugumam ir vienkāršs. Patlaban mums vēl ir Ignalinas jaudas - 1300 megavatu (MW) Baltijas reģionā, kuru cena nav atkarīga no dažādiem tirgus faktoriem, piemēram, gāzes un naftas cenas. Aizverot Ignalinu, viss būs atkarīgs no tā, cik maksās gāze, plus elektroenerģijas cenai jāpievieno arī tā sviesta kārtiņa, ko radīs CO2 izmešu izmaksas. Pašlaik, saskaņā ar nacionālo plānu, piešķirto CO2 kvotu mums pietrūkst, un mēs tās esam spiesti piepirkt. Līdzīgi tas būs arī Lietuvā, tāpēc secinājumi ir skaidri.
Secinājumi, ka elektroenerģijas cena tikai kāps un kāps?
Kopējā tendence ir uz augšu, tomēr iespējama arī cenas krišanās. Tas ir līdzīgi kā ar naftas cenu, kad tā sasniedza 140 dolārus par barelu, tūlīt runāja, ka tā kāps līdz 200 dolāriem, šobrīd cena krītas; kāpēc tā krītas, neviens nezina, tas ir tirgus, un ar to ir jāsamierinās. Arī par elektroenerģiju maksāsim vienubrīd nedaudz dārgāk, citreiz mazliet lētāk. Būs jāpierod.
Un kā jūs ieteiktu patērētājiem pie tā pierast?
Mēs esam aizmirsuši vienu fundamentālu lietu - taupīšanu. No tās nevajag kaunēties. Vēl no savas bērnības es atceros 2 tipiskus brīdinājumus: vienu sita ar nagliņām pie staba Nekāp nositīs, otra bija iestādēs pie visiem slēdžiem Aizejot nodzēs gaismu. Protams, tā nav panaceja, bet tas var palīdzēt. Par energoefektivitāti jārunā ne tikai attiecībā uz siltumu, bet arī uz elektroenerģiju. Jābūt prasīgākiem, izvēloties ledusskapi, veļas mazgājamo mašīnu, varbūt neekonomējot uz cenu, bet skatoties, cik konkrētais agregāts patērē elektroenerģiju. Tie ir soļi, kas jāsper gan mums - ražotājiem, gan sabiedrībai.