Likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis.

Foto: LETA

Bankas pārvērš valsts iestādēs 

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Sandris Točs, speciāli DB, 2019. gada 16. aprīlis plkst. 6:18

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Tātad šādās publikācijās, jūsuprāt, netiek aprakstīti reāli noziegumi?

Nu ko šie mediji raksta? Tas pārskaitīja tam. Tas pārskaitīja šitam. Tam brālis ir tas. Tur kaut kāds augsts ierēdnis. Bet kur ir noziegums? Ja ir noziegums, ir jābūt kriminālprocesam, kādam par to ir jāatbild. Ja visu laiku par to tiek publicēti raksti, bet pie atbildības neviens nav saukts, tad kas tas ir? Līdzīgā situācijā pirms vairākiem gadiem kā tagad Swedbank bija mūsu nu jau likvidējamā banka. Bija dažādi raksti, materiāli par dažādiem notikumiem. Mēs paši, tos lasot, arī bijām pārsteigti. Lūdzām policiju pārbaudīt. Bet, kad tiek pārbaudīts, izrādās, ka tur nekā nav, ka informācija par to, ka notiek kaut kāda noziedzīga rīcība, ir diezgan apšaubāma.

Vai Swedbank situācija tiešām ir līdzīga, kādā savulaik nonācāt jūs?

Pirmkārt es gribu pateikt to, ka esmu pārliecināts, ka šīs bankas iekšējās kontroles sistēmas un lietas, kas saistītas ar AML procesiem, ir visaugstākās kvalitātes. Man par to šaubu nav. Bet kopumā Swedbank sāga ir ļoti interesanta. Tā labi parāda, ka neviena banka nestrādā izolēti. Bankas pasaulē sadarbojas viena ar otru. Nauda tiek pārskaitīta nepārtraukti. Visu pārbaudīt arī nav iespējams. Bankas nav cietums, kur ir visstingrākais caurlaižu režīms pie ieejas un izejas. Ekonomika pieprasa ātru naudas kustību. Jūs un jūsu klienti taču grib, lai nauda tiek pārskaitīta tūlīt, vai ne? Pieņemsim, ka tagad bankā būs tikai rezidentu klienti. Taču riski paliek, ja klienti rezidenti strādā ar ārzemju partneriem. Ir ofšoru klienti. Tas jau tagad bīstams vārds. Pat pateikt bīstami. Bet vēl pirms pieciem gadiem visur – arī tepat Rīgā – notika konferences, kā pārstrukturēt uzņēmumu darbību, izmantojot ārzonas. Tāpēc tagad ar šodienas skatu mesties virsū tam, kas notika pirms desmit gadiem, un rīkot pārbaudes? Piedodiet, bet te, man šķiet, ir savdabīga interese. Atklāti redzams, ka ir interese, lai skandināvu kapitāls šeit samazinātu savu klātbūtni. Un man ir ļoti žēl, ka Latvijā nav sava finanšu sektora – vietējā kapitāla bankas. Kaut kad valsts to ļoti nožēlos.

Visu pārbaudīt arī nav iespējams. Bankas nav cietums, kur ir visstingrākais caurlaižu režīms pie ieejas un izejas.

To, ka valstij nav savas bankas?

To, ka valstī ir spēcīgas bankas ar vietējo kapitālu. Mēs kādreiz ļoti gribējām par to būt. Plānojām pagājušajā gadā iet uz biržu, sākt kotāciju. Bet esam tur, kur esam. Ja valstij nav sava vietējā kapitāla finanšu sektora dalībnieku, nav runas, ka tā nevar kaut ko kontrolēt. Valsts nevar neatkarīgi attīstīties. Vai vismaz uz pusi neatkarīgi. Jo tad visi stratēģiski lēmumi, kādas nozares attīstīt, kādus uzņēmumus finansēt, kur ieguldīt naudu, ko kreditēt, ko nekreditēt, tiek pieņemti tikai ārpus Latvijas. Un tas, protams, ierobežo jebkuras valdības spējas kaut ko attīstīt. Normālā valstī, ja vajag attīstīt kādu svarīgu sfēru, banku vadītāji tiek pasaukti uz brokastīm vai vakariņām, viņiem tiek izskaidrota valdības politika, un viss sāk darboties. Protams, ņemot vērā biznesa riskus utt. Kā mums ir? Tu vari vietējo ārvalstu banku filiāļu vadītājus saukt, vari nesaukt, bet viņiem nav gandrīz nekādas spējas pieņemt stratēģiskus lēmumus uz vietas.

Pēters Putniņš laikrakstam sacīja, ka mērķis ir panākt, lai 2018. gada 13. februāra ASV FinCEN paziņojums tiktu atsaukts, un FKTK padome pie tā strādā. Ja FinCEN paziņojums tiks atsaukts, ko tas nozīmēs?

Ja tas notiks, galvenais, ko tas nozīmēs, ka atjaunojas valsts prestižs. Man šķiet, ka Latvijas valstij tas pienākas, ņemot vērā visu to, kas notika, lai tās reputāciju grautu. Mēs kā bijusī bankas vadība un esošie likvidējamās sabiedrības akcionāri visu to informāciju, kas bija mūsu rīcībā par FinCEN ziņojumā pieminētajiem faktiem, iesniedzām jau pagājušā gada aprīlī. Mums arī šobrīd nav saprotams mums pārmestais. Neskatoties uz milzīgām pūlēm. Mēs pārbaudījām visu banku. Ar savām rokām, ar piesaistītām rokām, ar amerikāņu kompānijām. Un es šodien varu pateikt, ka man nav zināmi fakti, ka ABLV Bank pārkāptu kaut kādas sankcijas. Man nav saprotams tas viss, kas ir tajā paziņojumā. Piemēram, ka mēs ar kaut kādu koruptīvu darbību palīdzību sagaidījām kaut kādus sev labvēlīgus risinājumus. Kas tas ir? Tas man nav saprotams. Pateikšu tā – ABLV jau lielākoties ir daļa no vēstures. Bet es ļoti ceru, ka mēs kaut kad uzzināsim patiesību, kas toreiz notika. Jo neatbildētu jautājumu palika ļoti daudz.

Pēc likuma jūs tieši par to neatbildat, jo bankā strādā likvidatori. Tomēr tīri cilvēciski kreditori šo atbildi sagaida arī no jums – kad varētu sākties bankā iesaldētās naudas izmaksas?

Uz šo jautājumu precīzi tik tiešām ir jāatbild likvidatoram. Es varu tikai novērot procesu kā bijušais bankas valdes priekšsēdētājs. Uzstādījums no regulatora un valsts puses bija, ka izmaksām ir jābūt ar 100% kontroli. Bija jāizdara milzīgs darbs, lai šādas prasības īstenotu dzīvē. Un prasību ir ļoti daudz. Vispār tā būs viena no unikālākajām likvidācijām pasaulē. Tik plašas, tik dziļas pārbaudes, cik es varu saprast no man pieejamās informācijas, vispār nekur nekad nav bijis. Tas, protams, kavē kreditoru izmaksas. Un tas ir precedents pasaules līmenī. Likvidatoriem priekšā ir milzīgs darbs. Likvidējamās sabiedrības darbiniekiem ir milzīgs darbs. No vienas puses, mēs kā akcionāri esam ieinteresēti, lai pārbaude būtu. Jo tikai pārbaude var atbildēt uz jautājumu, kāds patiešām bija lietu stāvoklis mūsu bankā. No otras puses, ar katru dienu pieaug zvanu skaits no bijušajiem klientiem, kreditoriem un neapmierinātība aug. Tāpēc, ka ir pagājis jau vairāk nekā gads un daudzām personām, uzņēmumiem ir nobloķēta nauda. Turklāt nauda ir – likvidējamā sabiedrība ir pārpildīta ar naudu. Negribu izteikt prognozes. Nesen bija akcionāru sapulce. Tur bija daudz jautājumu par darbu ar kreditoriem, par paredzētajiem termiņiem. Likvidatori ziņoja, ka ātrākais ir vasara – parastiem gadījumiem, kad fiziskas personas sāks saņemt naudu. Kaut kad jūlijā, augustā. Es ļoti ceru, ka viss būs sagatavots un tas tiks uzsākts.

Jūs pieminējāt cīņu ar noziedzību, ko valsts uzliek par pienākumu bankām. Taču jādomā, ka lielākā bankas klientu daļa nav noziedznieki, bet uzņēmēji, kuru nauda tagad ir iesaldēta, kaut gan viņi ne pie kā nav vainīgi. Kādam varbūt tas izraisa problēmas biznesā?

Milzīgas problēmas. Piemēram, manām kompānijām bankā ir lieli resursi. Un mēs neko ar tiem nevaram darīt. Nauda bankā ir bankas meitas uzņēmumiem. Arī ar to neko nevar darīt – ne ieguldīt celtniecībā, ne kur citur. Mums ir jāatliek projekti. Jāmeklē nauda citur. Protams, ka tas atspoguļojas biznesa rādītājos. Neskatoties uz to, mēs esam ieinteresēti, lai pārbaudes notiek, dažreiz gan liekas, ka tās ir kaut kādas pārliekas prasības, kas tur ir uzstādītas. Redzēsim, kā būs. Jāsaprot, ka likvidācija, tā sauktās metodoloģijas radīšana, tās ieviešana dzīvē – tas viss notiek par akcionāru naudu. Tas ir, par mūsu naudu. Mēs to principā atbalstām, bet likvidācija mums izmaksās desmitiem, ja pat ne simtiem miljonu eiro. Bet ko darīt? Jāstrādā tālāk!

Līdz Māra Kučinska valdības laikam mēs visos valsts plānošanas dokumentos sevi pozicionējām kā reģionālais finanšu centrs. Tad pēkšņi – ņemot vērā, ka vairāk nekā divdesmit gadus mēs tāds bijām, – valdība to no valsts dokumentiem izsvītroja. Tomēr biznesa sakari un zināšanas ir palikušas. Arī bankas vēl ir. Vai ārvalstu finanšu pakalpojumu sektors pēc kāda laika Latvijā var atjaunoties?

Es nedomāju. Domāju, ka šeit būs tikai atlūzas no tā biznesa, kas te bija. Tas diemžēl skar ne tikai finanšu jomu. Bet galvenais nav tas, ka kaut kādas bankas šeit kaut ko grib vai negrib darīt. Galvenais ir tas, ka tomēr katra valsts formulē savu politiku. Latvijas valdība pagājušajā gadā un šogad arī ļoti precīzi noformulēja, ka reģionālais finanšu centrs, finanšu pakalpojumu centrs Latvijai nav nepieciešams. Tas automātiski skar arī tā saukto finanšu eksportu. Taču līdz ar to mēs katru dienu varam dzirdēt, ar kādām grūtībām saskaras tie investori, kurus varētu nosaukt par «nepareizajiem» investoriem, jo viņi vienkārši ir gadījušies no austrumiem, nevis no citām pasaules malām. Mēs dzirdam, kādas problēmas viņiem tagad ir ar investīcijām šeit, Latvijā. Grūti prognozēt, kādā veidā un cik veiksmīgi beigsies izmaksas, piemēram, ABLV kreditoriem, no kuriem daudzi šeit ir investori. Latvija ir deklarējusi – nu tas ir Danas Reiznieces-Ozolas lozungs – par 5% nerezidentu īpatsvaru. Es domāju, ka tie investori, kas šeit ir ieguldījuši, ļoti uzmanīgi monitorē situāciju. Un viņi ļoti labi saprot, ka vienā brīdī ir kļuvuši par šeit nevēlamām personām. Ja kāds domā, ka kādreiz bija ļoti viegli šo nerezidentu biznesu attīstīt, piesaistīt visus šos ārvalstu klientus un uzņēmumus, es labāk tad to nekomentēšu. Finanšu centra izveide šeit, Latvijā, bija desmitiem gadu darbs. Tajā ir ieguldīti pat ne simti miljonu, bet miljardi eiro. Un šis sektors nebija slikts. Protams, bija daudz kļūdu un valsts netika līdzi attīstībai, kontrolei. Protams, dažreiz bija maz saprotami spēles noteikumi. Bet to varēja transformēt.

Ārvalstu klientu banku sektora nebūs nekad. Protams, kaut kādas nelielas intereses, kaut kādas biznesa atlūzas būs, bet šeit nekad nebūs lielu klientu.

Tomēr, ņemot vērā visu notiekošo, valdība pieņēma lēmumu atteikties no šī sektora vispār. Kariņa valdība šo visu tagad pabeidz. Es domāju, ka šeit vairs ārvalstu klientu banku sektora nebūs nekad. Protams, kaut kādas nelielas intereses, kaut kādas biznesa atlūzas būs, bet šeit nekad nebūs lielu klientu. Tas atstās ietekmi ne tikai uz banku sektoru. Tas atstās ietekmi uz visu. Pavisam neliels piemērs. Mūsu banku gada laikā apmeklēja 9 līdz 10 tūkstoši ārvalstu klientu. Ļoti turīgi klienti. Viņi nakšņoja viesnīcās, turklāt labās. Mūsu aviokompānijās lidoja biznesa klasē. Ļoti daudzi no viņiem sāka investēt Latvijā. Izveidoja kopuzņēmumus, veica investīcijas, pirka vasarnīcas un dzīvokļus. Viņi gribēja būt šeit, strādāt un dzīvot šeit. Bija mums klienti no Ukrainas, kuri šeit bērnus sūtīja mācīties latviešu skolās. Formēja dokumentus, gribēja šeit pavadīt pensijas gadus. Tas viss tagad ir beidzies. Tāpēc, ka izmainījās valsts attieksme. Nu, ko var pateikt – tāda biznesa šeit vairāk nebūs. Valsts savu vārdu ir pateikusi. Biznesa sakari paliks, bet tie paliks vairāk atmiņās, nevis reālajā dzīvē. Ko tas nozīmēs valstij, laiks rādīs. Šobrīd politiķi lozungos tikai runā par pozitīvajiem ieguvumiem, taču valsts budžets arī kaut kā ir un būs jāpapildina, jo cilvēku prasības pieaug, savukārt nodokļus paaugstināt neviens negrib.

Redziet, līdz šim mums bija līdzsvars starp Eiropas, Amerikas un austrumu puses valstu investīcijām. Tagad vairs tāda līdzsvara bilancē nebūs. Ne ar rītdienu, bet ilgtermiņā. Tas nozīmē, ka tiklīdz iestāsies kāda krīze attiecīgajās pasaules malās, un tādas neizbēgami būs, tas var stipri atspoguļoties Latvijā. Investīciju plūsma var sarukt. Tāpēc, ka tā vairs nebūs tik diversificēta kā bija līdz šim.

Valsts politika izraisa ne tikai finanšu darījumu, bet biznesa pārtraukšanu vispār?

Jā. Jūsu pašu avīzē ir daudzi raksti par uzņēmējiem, kuriem tiek slēgti banku konti, un viņi tos Latvijā nevar atvērt. Tādu gadījumu ir daudz. Man šķiet, ka tā ir apzināta rīcība, lai panāktu, lai tādu investoru šeit nebūtu. Kurš grib investēt valstī, kur viņam jāstāv rindā, lai atvērtu kontu? Un jāgaida mēnešiem. Vai mēs domājam, ka mēs dzīvojam kādā izolētā pasaulē? Es dažreiz nevaru saprast tos izteicienus, kas nāk no valsts amatpersonu puses. Kas varētu būt labāks, kā investīcijas no citas pasaules malas? Atbrauc cilvēki, iegulda savu naudu, izveido ražošanu, uzbūvē noliktavu. Bet «reputācijas» dēļ – nevis tāpēc, ka ir kaut kādi reāli likumpārkāpumi – viņam slēdz kontus! Turklāt, no kā sastāv šī «reputācija»? Viņš kaut ko sliktu ir izdarījis? Nē, viņam ir kaut kāds ne tāds radinieks, bilde varbūt kaut kur kopā ar kādu «ne tādu» valsts amatpersonu. Un viss, pietiek – viņš ir «sliktais». Un ko tad mēs domājam, ka šie cilvēki kādreiz atkal investēs Latvijā? Es domāju, ka viņi vairāk domā par savu investīciju pārdošanu un došanos kaut kur citur. Godīgi pateikšu – man reāli žēl. Tāpēc, ka divdesmit piecus gadus es strādāju, lai piesaistītu Latvijai investorus, lai piesaistītu šeit biznesu no visām pasaules malām. Bet izrādās, ka valstij tas nebija nepieciešams.

Jums bija banka Latvijā un Luksemburgā, un šīs bankas vienlaikus saskārās ar problēmām. Vai varat salīdzināt Latvijas un Luksemburgas valsts varas attieksmi?

Luksemburgā valsts attieksme bija vairāk profesionāla. Bet vienlaikus mēs tur nebijām liels spēlētājs. Mūsu Luksemburgas banka pavisam neliela. Patreiz tur notiek pārdošanas process, domāju, ka tas beigsies veiksmīgi. Nevis piespiedu likvidācija. Vismaz kādi mūsu darbinieki saglabās darbavietas un ar jauno saimnieku varēs dzīvot tālāk. Man būs vismaz kāds morāls gandarījums par to. Latvijā mēs bijām otra, trešā lielākā banka. Liels spēlētājs ar milzīgu biznesu. Ko varu pateikt? Varu priecāties, ka mums vismaz tiek turpināta pašlikvidācija, nevis kaut kāda bankas izlaupīšana.

Tomēr publiskajā vidē arī no valsts amatpersonu puses joprojām parādās paziņojumi, ka ABLV Bank pašlikivdācija, iespējams, ir bijusi kļūda. Valdība uz Saeimu ir nosūtījusi likuma grozījumus, kuru mērķis ir politiski pirms termiņa nomainīt FKTK padomi. Joprojām kāds no malas cenšas piekļūt pie ABLV bankā esošās naudas? Vai tie ir maksātnespējas administratori?

Es daudz esmu dzirdējis par maksātnespējas administratoru ietekmi. Ir maksātnespējas gadījumi – kā Trasta komerc- banka vai Latvijas Krājbanka –, kur nepārtraukti notiek kaut kādi kriminālprocesi. Tāpēc mūsu gadījumā bankas pašlikvidācija stingrā FKTK uzraudzībā pār kreditoru izmaksām ir, manuprāt, labākais risinājums. Man grūti komentēt Znotiņas kundzes izteicienus, domāju, viņai būs visas iespējas pierādīt, cik profesionāli viņa vada savu iestādi. ABLV bankas likvidācija būs daudziem izaicinājums mūsu valstī. Nekur nav rakstīts, cik gadus var likvidēt – piecus gadus, divdesmit piecus gadus? Runājot par likuma grozījumiem un FKTK padomi – manuprāt, un atkal sanāk atsaukties uz Swedbank, bet tās vadītājs Latvijā šo jau ļoti labi nokomentēja. Es stingrāku regulatora darbu, kāds tas bija pēdējos trijos gados, nekad nebiju pieredzējis. Nekad. Varbūt tas kādam traucēja, nezinu, bet tas jau ir politiķu dienaskārtības jautājums un lēmums.

Jums ir milzīga pieredze banku jomā. Vai pieļaujat, ka varētu kādreiz atgriezties banku biznesā?

Es domāju, ka nē. Esmu jau pārgājis pāri tam punktam. Faktiski esmu pavilcis svītru, un emocijas tagad jāatstāj vēsturei. Pirmkārt, es apzinos, ka man vienkārši ir atņemta iespēja strādāt. Var teikt, ka man ir uzlikts «profesionālais aizliegums» uz nezināmu laiku. Bez pierādījumiem. Bez faktiem. Bez kaut kāda tiesas lēmuma. Bet de facto tāds aizliegums ir. Es nedrīkstu būt ne bankas vadītājs, ne īpašnieks. Bet galvenā lieta ir tāda, ka pats vairs negribu. Es divdesmit piecus gadus strādāju kā banku vadītājs un izdarīju visu, kas ir iespējams. Kopā ar Oļegu (Fiļu) izveidojām tādu spēcīgu spēlētāju banku vidē kā ABLV Bank. Tehnoloģiju, aktīvu kvalitātes, darbinieku motivācijas ziņā mēs bijām līderi. Jā, bija kļūdas. Bet, kā mēs tagad lasām avīzēs, kļūdas, izrādās, ir visiem. Diemžēl notiek kaut kāda spēle, un tajā mums ir iedalīta loma tikt likvidētiem. Jā, man bija emocionāli grūti pārdzīvot notikušo. Es nevaru samierināties, ka mans vārds šādā veidā tiek nolaupīts, ka mana reputācija tiek sabojāta. Ļoti gaidu pārbaudes rezultātus bankā, kas atklāsies likvidācijas gaitā, tur būs atbilde uz tiem jautājumiem, kurus uzdeva FinCEN. Taču no jauna sākt veidot kādu banku? Nē. Šajā laukā es jau esmu sasniedzis visu, ko nevarēju pat iedomāties divdesmit gadus atpakaļ.

Un jūs nemaz «nevilks» atpakaļ pie bankām?

Visā pasaulē patreiz finanšu nozare ir visvairāk no valsts puses regulētā nozare. Bet to, kas notiek Latvijā, piedodiet, bez rupja vārda es vispār nevaru pateikt. Tāpēc, ka tas jau vairs nav privāts bizness. Tā ir nepārtraukta valsts jaukšanās privātās lietās. Ja pirms pagājušā gada notikumiem man kā banku vadītājam skaidrošanās ar valsti, AML riski un visas tās lietas aizņēma 80% laika, tad tagad, runājot ar esošajiem banku vadītājiem, es dzirdu, ka tas viņiem aizņemot, jau «vairāk nekā 100% laika» (smejas). Es to vienkārši negribu! Kāpēc man tērēt savas dzīves laiku visu šo prasību īstenošanai. Es saprotu, ka ir profesionāļi, kuriem tas var šķist aizraujoši, bet ne man. Un es saprotu, ka prasības tikai pieaugs.

To, kas notiek Latvijā, piedodiet, bez rupja vārda es vispār nevaru pateikt. Tāpēc, ka tas jau vairs nav privāts bizness. Tā ir nepārtraukta valsts jaukšanās privātās lietās.

Kopumā, jā, gribu nodarboties ar kaut ko jaunu. Tomēr pieredze ir. Mūsu banka finansēja ļoti daudzus uzņēmumus, ļoti daudzas nozares – ne tikai Latvijā, arī ārpus tās. Mēs ļoti daudz ko zinām un saprotam. Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kas notiek finanšu jomā un sevišķi Latvijā. Jūs taču medijos varat izlasīt, ka ir pat lēmumi, kas faktiski ir prettiesiski, bet uz tādiem mediju rakstiem neviens nereaģē. Vienkārši ignorē. To es nesaprotu.

Valstij ir vēlme bankas pataisīt par kaut ko līdzīgu valsts iestādēm, kas pilda novērošanas, kontroles un arī nodokļu savākšanas funkciju?

Tā ir. Atbildību par to visu jau tagad prasa nevis no valsts iestādēm, bet galvenokārt no bankām. Tāpēc man arī vairs nav intereses atgriezties darbā bankā. Visas prasības var izpildīt. Bet jābūt vēlmei strādāt un attīstīt biznesu, nevis katru dienu izpildīt tikai valsts uzliktas procedūras.

Kādi ir jūsu biznesa plāni?

Vispirms ir nepieciešams stabilizēt esošo biznesu. Lielākā daļa mūsu biznesa atradās ABLV Bank. Virknē biznesu ir nobloķēta nauda, apgrozāmie līdzekļi. Tā nav kaut kāda nauda. Tā ir nauda, kas bija paredzēta attīstībai. Attīstības, celtniecības projektu realizācijai. Tāpēc mēs koncentrējamies vispirms uz šo problēmu risināšanu. Kad atrisināsim esošās problēmas, tad būs laiks domāt par kaut ko jaunu. Tas, kas mums patreiz ir, – nekustamie īpašumi, viesnīcas, diezgan liels lauksaimniecības uzņēmums, kaut kādi projekti medicīnā, jauna finiera rūpnīca. Pat- reiz koncentrējamies uz šo uzņēmumu darbu. Pēc pusotra gada varēsim domāt, kur investēt un ar ko nodarboties tālāk. Tad arī meklēsim jaunas nozares.

Latvijā vai ārpus tās?

Kāpēc Latvijā? Visur. Bet līdz šim vienīgais bizness ārpus Latvijas man bija banka Luksemburgā. Visus divdesmit piecus gadus mēs domājām tikai, kā veidot biznesu Latvijā. Nākotnē būs citādāk.

Jūsu biznesā centrālā struktūra bija ABLV Bank. Kas tagad ir jūsu biznesa centrs?

ASG Resolution Capital, tā ir mana privātā investīciju kompānija. AmberStone Group, un, protams, vēl daudz laika veltu Pillar kompānijām. Tas ir New Hanza rajons, kur darbojas bankas meitaskompānijas. Taču galvenās mūsu investīciju kompānijas nākotnē ir divas holdinga kompānijas – ASG Resolution un AmberStone.

Kad pabeigsiet New Hanza rajonu?

Ievērojamākie projekti ir apturēti. Taču vasaras beigās mēs plānojam pabeigt Hanzas Peronu, kas ir Pillar projekts. Tas ir spilgts projekts, tā ir kvalitatīva pasākumu un kultūras notikumu vieta, kas paredzēta visai Latvijai. Mums jau sen trūka kvalitatīvu konferenču ēku platību. Ļoti ceru, ka rudenī tur jau būs pirmie apmeklētāji.

Kas ir šie logo, ko redzu aiz muguras?

Tas ir mūsu jaunais zīmols, kas tiek gatavots nākotnei. Pagaidām, lūdzu, tā nosaukumu nerakstiet, jo mēs vēl domājam. Mēs gatavojam jaunu brendu, ko gribam «palaist» līdz gada beigām. Tad arī gribam paziņot par jauno nosaukumu.

Dalies ar šo rakstu!
Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru
Tevi varētu interesēt
2019. gada 28. marts plkst. 13:51

Latvijas Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) jau vērtējumu par to Swedbank...

2019. gada 26. marts plkst. 11:22

Ministru kabinets otrdien skatīs grozījumus Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) likumā,...

2019. gada 25. marts plkst. 17:36

Likvidējamās ABLV Bank Likvidācijas komiteja ir apstiprinājusi sabiedrības auditēto finanšu pārskatu...

2019. gada 25. marts plkst. 7:47

Eiropā ir nulles tolerances līmenis pret naudas atmazgāšanu, tādēļ bankām ir jābūt...

2019. gada 21. marts plkst. 6:30

«Labāk, lai mani noņem no amata, nekā es piekritīšu prettiesiskiem risinājumiem. Tas...

Nepalaid garām

Nelīdzsvarotā būvniecības attīstība ar straujiem kāpumiem un kritumiem un atkarība no ES...

Lielākā Zviedrijas banka, vērtējot pēc aktīvu apjoma, Svenska Handelsbanken AB, paziņojusi, ka...

Šodien Jēkabpilī AS Virši-A atklās pirmo CNG jeb saspiestās dabasgāzes uzpildes staciju...

Skolēnu ēdināšana kļūst par sociālo uzņēmējdarbību....

Dienas Biznesa lasītāju balsojumā par mīlētāko auto zīmolu ir uzlēkusi jauna zvaigzne –...

2018. gads būvniecības nozarei ir bijis izcils, jo teju visām lielākajām būvkompānijām...

No šīs sadaļas
2019. gada 15. aprīlis plkst. 7:40

Šodien stājas spēkā vairāki normatīvi, paplašinot zibmaksājumu sniegtās iespējas inovatīvu...

2019. gada 12. aprīlis plkst. 11:51

Uzņēmums SK ID Solutions strauji attīstās, juridiski jau izveidota Latvijas filiāle un...

2019. gada 11. aprīlis plkst. 15:42

Ceturtdien Swedbank AB akcijas cena Stokholmas biržā sasniedza 148,2 zviedru kronas, liecina...

2019. gada 11. aprīlis plkst. 14:32

Ēdināšanas uzņēmumam saņemt aizdevumu bankā nav vienkārši, jo to finanšu rādītāji bieži...

2019. gada 11. aprīlis plkst. 6:50

Bankas aizvien biežāk ziņo Valsts ieņēmumu dienestam (VID) par aizdomīgiem darījumiem....

2019. gada 11. aprīlis plkst. 6:22

Miroslavs Andrusiaks Latvijā dzīvojis kopš 1976. gada. Kopš 2017. gada viņam Latvijā...

2019. gada 10. aprīlis plkst. 15:17

Eiropas Centrālā banka (ECB) veic pārbaudi, lai noskaidrotu, vai «Swedbank» Igaunijasfiliāle ievērojusi...

2019. gada 10. aprīlis plkst. 13:56

Šī gada sākumā Swedbank POS termināļu tīklā ieviesta funkcija, kas ļauj pieņemt...

2019. gada 10. aprīlis plkst. 10:22

Albānijas galvaspilsētas Tirānas lidostā otrdien tika nolaupīti miljoniem eiro no Austrijas aviokompānijas...

2019. gada 10. aprīlis plkst. 6:54

Likvidējamās «ABLV Bank» kreditoru izvērtēšanas metodoloģijas saskaņošanas gaitā uz Finanšu...