Ar vietējo darbaspēku vakances aizpildīt nevar

Sliktā ziņa – darbaspēku no ārvalstīm piesaista nevis Latvija, bet caur citām Eiropas Savienības valstīm to dara Lietuva un Polija, uzmanību uz tendenci vērš Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Būvniecība ir nozare, kurā jau vairākus gadus ir visakūtākais darbaspēka trūkums. Augstāko punktu darbaspēka nepietiekamība varētu sasniegt laikā, kad Latvija īstenos tādus projektus kā Rail Baltic un Liepājas cietuma būvniecība, kur būs vajadzīgs liels apjoms darbaspēka, prognozē B. Fromane.

Jau šobrīd darbaspēka trūkst un darbinieki no trešajām valstīm tiek piesaistīti, bet tas ir ilgstošs un sarežģīts process. «Administratīvi birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku nodarbināšanai ir utopija, kas mazina valsts kontroli pār cilvēkiem, kas Latvijā tiek nodarbināti,» stingros noteikumus viesstrādnieku nodarbināšanā Latvijā komentē B. Fromane.

Pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciālu varētu kāpināt no esošajiem 2,5% uz vairāk nekā 5% gadā, tā Latvijas Bankas rīkotajās ekspertu sarunās "Kā panākt noturīgu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?" 13.martā sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš atzina, ka Latvija patlaban arvien vairāk atpaliek no kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas, un arī virzība uz Eiropas Savienības (ES) vidējo turīguma līmeni ir tik lēna, ka par šo mērķi varēs runāt nu jau vairāku paaudžu perspektīvā, ja savā darbībā neko nemainīsim.

Latvijas Bankas vērtējums liecina, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciāls ir ap 2,5% gadā - tātad, neveicot reformas un kardināli nemainot esošo situāciju, Latvijas ekonomika labākajā gadījumā bez krīzēm, satricinājumiem un politikas kļūdām, augs ap 2-3% gadā vidējā termiņā, uzsvēra Rutkaste.

Atslēga straujākai izaugsmei ir trīs faktoru mijiedarbībā - darbaspēks, kapitāls, zināšanas, tātad potenciālo izaugsmi var palielināt uzlabojot katru no šiem elementiem - pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, sacīja Rutkaste.

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ekonomikas pēdējo gadu laikā ir uzrādījušas labu un līdzsvarotu izaugsmi, kā arī palielinājušas savu konkurētspēju, jaunākajā Swedbank Ziemeļvalstu-Baltijas biznesa apskatā norāda eksperti.

Tomēr augošais protekcionisms pasaulē ir liels izaicinājums salīdzinoši mazo un atvērto reģiona ekonomiku īstermiņa izaugsmei. Savukārt ilgtermiņā ekonomikas izaugsmi, it īpaši Baltijas valstīs, ierobežos strukturālie izaicinājumi, piemēram, demogrāfija.

Attiecībā uz sociālo iekļaušanu un pārvaldību Baltijas valstīm ir, ko mācīties no kaimiņiem ziemeļos. Tikmēr vides aizsardzībā darāmā pietiek visās valstīs. Latvijas ekonomikas pamati ir diezgan spēcīgi, un izaugsme līdzsvarota. Centieni uzlabot uzņēmējdarbības vidi un izaugsmes ilgtspēju turpinās, bet tos apēno sarūkošais iedzīvotāju skaits un sabiedrības novecošanās. Izglītības un apmācību programmu kvalitātes celšana, ienākumu nevienlīdzības novēršana un valsts institūciju sniegto pakalpojumu kvalitātes un pārvaldības uzlabošana ir nepieciešama ražīguma un labklājības celšanai.

Par pēdējā laika aktualitāti ir kļuvusi iniciatīva atvieglot ārzemnieku nodarbinātības procesu Latvijā. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) to neatbalsta.

Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem 2017. gada 1. ceturksnī bezdarbnieku īpatsvars vecuma grupā 15 - 24 gadi bija 17,3%, līdz ar to LBAS aicina Ekonomikas ministriju sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju īstenot tādu nodarbinātības politiku, kura būtu vērsta uz esošā darbaspēka potenciāla izmantošanu un jauniešu izglītošanu tajās profesijās, kurās tiek prognozēts būtisks darbaspēka trūkums.

«Latvija var pārvērsties par viesstrādnieku īslaicīgu uzturēšanās vietu Eiropas Savienībā ar mērķi pēc kāda laika pārcelties uz turīgākajām ES dalībvalstīm. Vienlaikus Latvijas darbinieku daļa tiktu izstumta no Latvijas darba tirgus ar algu dempingu,» LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns

Pasliktinoties situācijai ekonomikā, turpmākajos ceturkšņos bezdarbs varētu pieaugt, prognozē banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs skaidro, ka uzņēmēju ražošanas izmaksu un risku palielinājums pirms apkures sezonas sākuma, kā arī kopēja augstā nenoteiktība ekonomikā ietekmēja bezdarbu 2022.gada trešajā ceturksnī, palielinot to līdz 6,9%. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) operatīvie dati par trešo ceturksni, kā arī oktobri un novembri, spriežot pēc reģistrēto bezdarbnieku skaita, neuzrāda būtisku bezdarba pieaugumu.

Parādās arī citas pazīmes tam, ka bezdarba tendence jau maina virzienu, norāda Migunovs. Piemēram, pēc Eiropas Komisijas veikto aptauju datiem par uzņēmēju ekonomiskā noskaņojuma rādītājiem, nedaudz samazinājies apstrādes rūpniecības uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par uzņēmējdarbības kavējošo faktoru. Turklāt pēc NVA datiem, ir vērojams pakāpenisks samazinājums jauno vakanču skaitā. Darbinieku trūkums joprojām paliek augstā līmenī, taču uzņēmumu interese pieņemt jaunus darbiniekus šobrīd esot pagrieziena punktā.

Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.

To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.

Investoriem, lai lemtu par darbības uzsākšanu kādā valstī, būtiski ir tas, vai darbaspēks ir pieejams uzreiz, nevis kāda būs valsts politika nākotnē darbaspēka palielināšanai, diskusijā Kāda ir diagnoze ārvalstu investīciju videi Latvijā? uzsvēra Evolution Gaming pārstāve Zita Zilgalve.

Kad uzņēmumi plāno investīcijas, tas ir īss periods, lēmumi tiek pieņemti 3-4 mēnešu laikā un viens no galvenajiem aspektiem ir darbaspēks – kur to dabūt un kā ievest. Šie aspekti izslēdz domāt par tādiem punktiem, vai būs ilgtspējīgs darbaspēks vai izglītība, jo darbaspēku uzņēmumam vajag šobrīd, viņa uzsvēra.

«Latvija augsti kvalificētam darbaspēkam vairs nav lēta valsts, līdz ar to rodas jautājums, kas valsti padara atraktīvu investīcijām šobrīd?» viņa uzsvēra.

Līdz ar to, kā investori lūdzam valsti palīdzēt, lai darbaspēku var dabūt šodien un lai valsts šos darbiniekus nākotnē palīdzētu integrēt, piebilda Z. Zilgalve.

LASI VĒL:

Cemex: Negodīgas konkurences dēļ apturējām investīcijas

Covid-19 krīzes ietekmē darbaspēks Latvijā ir kļuvis pieejamāks, taču ilgstoša problēma ir tas, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst darba tirgus vajadzībām, intervijā aģentūrai LETA atzina Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes priekšsēdētāja Gunta Jēkabsone.

Viņa norādīja, ka krīzes ietekmē apmēram puse ārvalstu investoru samazināja darbinieku skaitu. "Tajā pašā laikā tā bija īstermiņa darbinieku skaita samazināšana un bija aptuveni 5% robežās. Ārvalstu investori nespēra lielus soļus, ticot, ka ekonomika atgūsies salīdzinoši drīz," piebilda Jēkabsone.

ĀIPL vadītāja sacīja, ka Covid-19 ietekmē darbaspēks ir kļuvis pieejamāks. "Darbaspēks ir kļuvis pieejamāks, varētu pat izteikt pieņēmumu, ka tas ir pietiekamā daudzumā skaitliski. Taču problēma ir tā, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst pieprasījumam. Tas ir izaicinājums," teica Jēkabsone.

Viņa uzsvēra, ka tādēļ ir vairāk jādomā par darbinieku pārkvalifikāciju. "Ir nepieciešams zināt, kādas prasmes un zināšanas ekonomikai ir nepieciešamas ilgtermiņā, jau apzināti veidojot apmācību programmas. Nodarbinātības valsts aģentūra varētu uzņemties lielāku lomu nākotnes darbaspēka salāgošanai ar tirgus vajadzībām. Darbaspēka jautājumā liels izaicinājums ir arī mobilitāte, cik vienkārši uzņēmējam ir piesaistīt darba rokas ārpus Rīgas," norādīja Jēkabsone.

Kā sasniegt Latvijas izaugsmi ilgtermiņā un sekmēt labklājības līmeņa pieaugumu? Tam nepieciešama ekonomikas transformācija uz augstākas pievienotās vērtības produktu radīšanu, aktīvāka rīcība eksporta tirgos un plašāka digitālo risinājumu izmantošana iekšējā tirgū, secina Ekonomikas ministrija.

Ekonomikas transformācijai būs nepieciešams arī augstas kvalifikācijas darbaspēks, bet samazināsies zemas un vidējās kvalifikācijas darbavietu skaits. Šo transformāciju un produktivitātes līmeņa pieaugumu lielā mērā nodrošinās tautsaimniecības pārorientēšanās no zemu un vidēji zemu tehnoloģiju nozarēm uz vidēji augstu un augstu tehnoloģiju nozarēm. Līdz ar to prognozējam, ka palielināsies augstākās kvalifikācijas darbavietu īpatsvars, bet saruks vidējās un zemas kvalifikācijas profesiju īpatsvars.

“Konkurētspēja ir izšķiroša Latvijas ekonomikas izrāvienam, tomēr bez strukturālām izmaiņām un bez produktivitātes celšanas nebūs iespējams mainīt Latvijas izaugsmes trajektoriju. Būtisku ietekmi uz straujāku nozaru un visas tautsaimniecības izaugsmi rada jaunāko tehnoloģiju ieviešana, jaunu produktu un pakalpojumu attīstīšana, kā arī digitālo risinājumu plašāka izmantošana un procesu efektivitātes uzlabošana. Taču tikpat nozīmīgs faktors straujākas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā ir arī darbaspēka pieejamības jautājumu risinājumiem. Tāpēc jau šodien svarīgi ir pielāgot iedzīvotāju izglītības piedāvājumu esošā un nākotnes darba tirgus vajadzībām, kas stiprinās uzņēmēju konkurētspēju un veicinās tautsaimniecības pārstrukturizāciju no zemas uz vidēju un augstu tehnoloģiju nozarēm, kā arī nodrošinās iedzīvotāju labklājību,” uzsver ekonomikas ministre Ilze Indriksone.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Darbaspēka trūkums ir viena no aktuālākajām problēmām, ar ko saskaras visi uzņēmēji, tajā skaitā būvniecības nozarē, kur šis jautājums ir īpaši aktuāls.

Nesen veiktais Turības Biznesa indeksa pētījums atspoguļoja, ka 77,7% uzņēmēju darbaspēka pieejamību Latvijā vērtē kā ļoti sliktu vai drīzāk sliktu. Šāda situācija nozīmē, ka uzņēmēji nespēj realizēt tās iespējas, kuras sniedz ekonomiskā izaugsme. Darbaspēka pieejamība un kvalitāte Latvijā nav vairs tikai riska faktors, bet reāls Latvijas ekonomikas attīstības kavēklis.

Jāpārtrauc strausa politika

Būvniecības nozare ir pirmā, kas jūt pārmaiņas. Arī mūsu uzņēmumā izjūtam darbinieku trūkumu – turklāt runa nav tikai par kvalificētiem speciālistiem, bet arī par vienkārša darba veicējiem. Uzņēmumā vienā maiņā ir nepieciešami tikai seši darbinieki un, neraugoties uz to, cilvēku tomēr trūkst. Situāciju saasina vairāki faktori – speciālisti noveco un pamet darba tirgu, jaunieši savu nākotni saista tikai ar lielajām pilsētām, līdz ar to arvien spēcīgākas kļūst darba tirgus reģionālās atšķirības. Būvmateriālu ražošanas nozarē situācija ir vēl dramatiskāka, jo tajā ir gana augsts pirmspensijas vecuma nodarbināto īpatsvars, un, kad šie cilvēki dosies pelnītā atpūtā, var gadīties, ka viņu darbvietas paliks tukšas. Līdzīga situācija ir arī Igaunijā. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka Latvijas gadījumā valsts ignorē šos signālus un risinājumi netiek meklēti. Šobrīd tiek piekopta t.s. strausa politika – atbildīgās institūcijas zina, kā Latvijā ieplūst darbaspēks, kā tiek zaudēti nodokļi u.tml., taču kavējas ar konkrētu rīcību.

Uzņēmējdarbības konfidences rādītāji 2022. gada oktobrī piekto mēnesi pēc kārtas negatīvi visās uzņēmējdarbības jomās. Rādītāji būvniecībā, pakalpojumu sektorā un mazumtirdzniecībā, salīdzinot ar septembri nedaudz uzlabojušies, bet apstrādes rūpniecībā uzņēmēju noskaņojums turpina pasliktināties liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veikto konjunktūras apsekojumu dati.

Uzņēmējdarbības konfidences rādītāji raksturo vispārējo situāciju nozarē un tiek iegūti, veicot rūpniecības, būvniecības, mazumtirdzniecības un pakalpojumu nozaru konjunktūras apsekojumus. Ja rādītājs ir virs nulles, ir pozitīva uzņēmējdarbības vide, ja zem nulles – negatīvs uzņēmēju noskaņojums.

Mazumtirgotāju noskaņojums negatīvs, bet labāks nekā uzņēmējiem citās jomās

2022.gada oktobrī konfidences rādītājs mazumtirdzniecībā pēc sezonāli koriģētiem datiem bija - 1,2. Salīdzinot ar septembri, mazumtirgotāju noskaņojums uzlabojies par 0,5 procentpunktiem, un tā ir augstākā šī rādītāja vērtība kopš jūnija. Pēc sezonāli nekoriģētiem datiem, salīdzinot ar septembri, konfidences rādītājs pārtikas preču mazumtirdzniecībā samazinājies par 2,0 procentpunktiem, sasniedzot vērtību – 4,6. Oktobrī turpināja pasliktinājies arī degvielas mazumtirgotāju noskaņojums. Salīdzinot ar septembri, rādītājs samazinājies par 4,9 procentpunktiem un ir nokrities līdz - 13,9. Automobiļu, kā arī to rezerves daļu pārdošanā, apkopē un remontā noskaņojuma rādītāji noslīdējuši zem nulles, sasniedzot attiecīgi - 7,8 un - 7,4. Nepārtikas preču mazumtirgotāji oktobrī bijuši visoptimistiskākie, to noskaņojuma rādītājs joprojām ir pozitīvs un tā vērtība, salīdzinot ar septembri, nav mainījusies (3,5).

Neraugoties uz uzņēmēju izmisīgajiem saucieniem pēc ievesta darbaspēka, jo vietējās darbaspēka rezerves esot izsmeltas, ekonomikas eksperti tomēr par šādu iespēju ir gana skeptiski.

Vispirms jau tādēļ, ka pašlaik NVA reģistrēti 52 000 bezdarbnieki un reģistrētais bezdarba līmenis valstī ir 5,7%, kas ir krietni augstāks nekā, piemēram, tas bija 2007. gadā vai ir pašlaik tādās valstīs kā, piemēram, Čehija un Polija.

Skaidrs, ka prasmju neatbilstības dēļ bezdarbnieki nespēs aizpildīt vakances jomās, kur nepieciešama specifiska kvalifikācija. Taču, ja uzņēmēji norāda, ka nepieciešami arī mazkvalificēti strādājošie, tad 52 000 reģistrēto bezdarbnieku ir pietiekami liela rezerve. Kā vietnē makroekonomika.lv norāda Latvijas Bankas ekonomists Gundars Dāvidsons, par vidējas un zemas kvalifikācijas darbaspēka trūkumu ir jēga sākt runāt tikai tad, kad bezdarba līmenis ir tuvu tādam, kas citur pasaulē tiek uzskatīts par līdzsvara – 3-5%. Taču Latvijas gadījumā, piemēram, Latgalē, reģistrētais bezdarbs sniedzas pāri 10%.

Galvenais faktors, kas apgrūtina pārtikas ražošanu Latvijā, ir nodokļu nesamērīgums starp Baltijas valstīm, intervijā norādīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Kā skaidroja Šure, Latvijas ražotāji nodokļos samaksā vairāk nekā tādi paši ražotāji Lietuvā un Igaunijā, tādēļ "konkurētspēja ir, kāda ir, - jeb tādas nav".

Vienlaikus viņa pieminēja, ka, lai gan izejvielu cenu krīze ir apstājusies un pierimusi, karš Ukrainā turpinās un ir daudz neskaidrību graudu un pārtikas cenās.

"Mūsu gadījumā svārstības pret šodienu izejvielām ir 10-20% atkarībā no reģiona, sausuma un klimatiskajām pārmaiņām. Labā ziņa ir tā, ka izejvielu cenas nav dubultā, kā tas bija pagājušajā gadā," teica LPUF pārstāve. Pēc viņas teiktā, patlaban visvairāk izejvielu dārdzību izjūt saldumu ražošana, konditoreja un kakao produkti.

Šure skaidroja, ka inflācijas rādītāji Latvijā un kaimiņvalstīs bija vieni no visaugstākajiem Eiropā, jo valstu atkarība visās jomās, tostarp enerģētikā, no Krievijas bija vislielākā.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

#Nepieciešams arī atcelt ierobežojumu ārvalstu studentiem strādāt 20 h/nedēļā, kā arī samazināt minimālo algu ārvalstu darbiniekiem līdz nozares vidējai algai.

Norādot uz hronisku darbaspēka trūkumu, kas nopietni apdraud restorānu pastāvēšanu un nozares konkurētspēju, Latvijas Restorānu biedrība (LRB) aicina Ekonomikas ministriju un atbildīgo Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Nodarbinātības apakškomisiju veikt izmaiņas ārvalstu darbaspēka regulējumā.

LRB norāda, ka restorānu nozarē jau ilgstoši trūkst vairāk nekā 3000 darbinieku. «Pašlaik Ekonomikas ministrijas (EM) izveidotajā speciālistu sarakstā, kuru piesaistei no ārvalstīm iecerēts piemērot atvieglojumus, ir iekļautas tikai augsti kvalificētas profesijas, piemēram, inženieri, programmētāji un vadītāji. Šāda pieeja neatbilst Latvijas aktuālajai ekonomiskajai situācijai, jo vislielākais darbinieku trūkums ir vērojams tieši pakalpojumu jomā, bet jo īpaši viesmīlības un restorānu nozarē. Turklāt no valsts visvairāk aizbraukuši un turpina aizbraukt tieši zemi kvalificētie cilvēki, kas vēl vairāk samazina potenciālo darbinieku skaitu. Tāpēc ārvalstu darbaspēka piesaiste ir nevis filozofisks, bet izdzīvošanas jautājums,» teic LRB prezidents Jānis Jenzis.

Nākotnē Latvijas darba tirgū saasināsies darbaspēka nepietiekamības problēma, jaunākajā Latvijas ekonomikas pārskatā prognozē Latvijas Universitātes (LU) Produktivitātes zinātniskā institūta domnīca "LV PEAK".

Neraugoties uz Ukrainas kara negatīvo ietekmi uz ekonomisko attīstību, Latvijas darba tirgus 2023.gadā turpinājis atveseļoties no Covid-19 pandēmijas radītajām negatīvajām sekām, lai arī 2023.gadā jaunu darba vietu un nodarbinātības pieaugums kļuvis lēnāks nekā gadu iepriekš.

Nodarbināto skaits 2023.gada trīs ceturkšņos pieauga par 1600 cilvēkiem jeb par 0,2%, salīdzinot ar 2022.gadu, un tas joprojām atpaliek no pirms Covid-19 krīzes līmeņa. Nodarbināto skaits 2023.gada trešajā ceturksnī bija par nepilniem 27 000 jeb 2,9% mazāks nekā 2019.gada otrajā pusē.

Kā atzīmē domnīca, arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju līdzdalības līmenis darba tirgū 2023.gadā joprojām atpaliek no pirms pandēmijas perioda. Pieaugot nodarbinātībai, samazinās bezdarbs. Bezdarba dinamikā pozitīvas tendences ir vērojamas jau kopš 2020.gada vidus. Bezdarba līmenis 2023.gada 3. ceturksnī bija 6,5% jeb par 0,4 procentpunktiem mazāks nekā 2022.gada 3.ceturksnī.

Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL) savā ikgadējā ziņojumā par darbaspēka jautājumiem Latvijā uzsvērusi Darba likuma neatbilstību mūsdienu tirgus prasībām.

FICIL rekomendē Darba likuma tekstā ieviest skaidrību par nepilnā summētā darba laika piemērošanu, kā arī izsaka priekšlikumus attiecībā uz pagarinātu darbinieka uzteikuma termiņu un nulles darba stundu līgumu.

Saistībā ar nepilna summētā darba laika ieviešanu ārvalstu investori norāda, ka pašlaik pastāv dažādas valsts iestāžu interpretācijas un publiski paustās pozīcijas attiecībā uz nepilnā summētā darba laika piemērošanu. Pēc FICIL biedru domām, šī neskaidrība būtiski ierobežo darba devēju un darbinieku iespējas vienoties par savstarpēji pieņemamu darba laika plānošanas modeli.

Ņemot vērā pretrunīgo tiesu praksi šajā jautājumā un atšķirīgos juristu viedokļus, būtu nepieciešams precizēt Darba likumu, nosakot, ka summētā darba laika organizācija ir pieļaujama arī nepilna laika darbiniekiem. Lai garantētu darbinieku tiesību aizsardzību, varētu paredzēt, ka nepilna summētā darba laika gadījumā ir nepieciešams noteikt darbiniekam minimāli garantēto stundu skaitu, kas nevar būt mazāks par, piemēram, piecām stundām nedēļā, pauž FICIL.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Darbaspēka nepietiekamību turpmākajos gados saasinās neatbilstības starp darba tirgū pieprasītām un piedāvātām prasmēm, kā arī reģionālās darba tirgus disproporcijas

Šādu situāciju darba tirgū Dienas Biznesam ieskicē Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA).

Aizvien aktuālāks kļūst kvalificēta darbaspēka trūkums, vienlaikus apgrūtinot vakanču aizpildīšanu arī vienkāršajās profesijās, secina NVA. Turklāt novērojams ilgstošo vakanču skaita kāpums. Taču uz vakanču aizpildīšanu ar viesstrādniekiem NVA nemudina. «Trešo valstu pilsoņu piesaiste vakanču aizpildīšanai norāda uz to, ka aizvien lielāka vērība jāpievērš vakanču un bezdarbnieku salāgošanas procesam, primāri cenšoties mobilizēt brīvos resursus iekšējā darba tirgū, t.i., aizpildīt brīvās darba vietas ar reģistrētajiem bezdarbniekiem,» Dienas Biznesam situāciju komentē NVA.

Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) vienojusies ar labklājības ministru Jāni Reiru, ka tiks veidota ekspertu grupa, lai jau septembra sākumā nonāktu pie risinājuma par iespēju jauno vecāku nodarbināšanu, pilnā apmērā saglabājot valsts pabalstu bērnu kopšanas atvaļinājumā, līdzšinējo 30% vietā, informē LTRK pārstāve Rūta Grikmane.

Pašreiz panāktā vienošanās paredz kā pirmo soli izstrādāt regulējumu par ceturtdaļas slodzes pieļaušanu, saglabājot pabalstus pilnā apmērā, tādējādi risinot arī samilzušo darbaspēka problēmu Latvijā, paralēli tam analizējot potenciālās iespējas arī garākam nodarbinātības periodam pabalsta saņemšanas laikā. Ekspertu uzdevums būs saprast, kādā laika periodā šāda slodze ir pieļaujama vai nu par pamatu ņemot gada griezumu, vai arī īsāku termiņu, lai palīdzētu uzņēmējiem laikā, kad ir atvaļinājumu sezona vai arī paaugstināts darba apjoms, projektu vai pasūtījumu dēļ.

Diskusiju rosināja LTRK, jo tieši šobrīd ir izteikti jūtams darba spēka trūkums, kas īpaši bieži jūtams reģionos. Sarunā ar J.Reiru visi klātesošie vienojās, ka jaunie vecāki, kuri atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā ir potenciālais darbaspēks, ko iespējams izmantot, kā arī neradīs negatīvu fiskālu ietekmi uz budžetu, atļaujot legāli strādāt nepilnu laika slodzi, tieši pretēji – samazinās ēnu ekonomiku, un radīs papildus VSAOI iemaksas sociālajā budžetā.«Ir jāizveido tāda sistēma, kas visām pusēm būtu pieņemama. Sākotnēji eksperti strādās pie ceturtdaļslodzes risinājuma, saņemot pilnu valsts pabalstu, kā arī vērtēs riskus un iespējas to ieviest pusslodzes gadījumā,» sacīja labklājības ministrs J.Reirs, «pirms daudziem gadiem bija spēkā regulējums par pusslodzēm, bet tas tika grozīts, jo veidojās dažādas shēmas. Lai saprastu, kā tās nepieļaut un arī mazinātu darbaspēka trūkumu, nepieciešams atgriezties pie diskusijām.»

#Šajās dienās viršanas temperatūru sasniedza jautājums par darbaspēka ievešanu Latvijā. Darbaspēka ievešanai ir divas dabas, jo virkne nozaru to gaida kā glābiņu, citi – baidās kā no uguns.

Šajās dienās viršanas temperatūru sasniedza jautājums par darbaspēka ievešanu Latvijā. Darbaspēka ievešanai ir divas dabas, jo virkne nozaru to gaida kā glābiņu, citi – baidās kā no uguns.

Politiķi Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, šķiet, izvēlas mesties zem gultas, jo risināt tik sensitīvu jautājumu nav no vieglākajiem tautas uzticēto amatu pildītāju pienākumiem. Tomēr tas atkal ir stāsts par to, ka, atliekot problēmu, tā neizgaisīs. Gluži pretēji, šoreiz pat neiedziļinoties statistikā, bet, tikai saspicējot ausis, noteikti ausu kanālos iezagsies viena vai cita uzņēmēja vaimanas par to, ka darbinieku trūkums briest kā rauga mīkla svētku priekšvakarā. Arodbiedrības turpretī cenšas apcirst jebkādus darbaspēka imigrācijas atvieglošanas iedīgļus un uztiepj viedokli, ka, matemātiski palielinot atalgojumu, darbarokas uz burvju mājiena atrastos pašu mājās.

Nodarbinātības padome otrdien vienojusies par koordinētu darbaspēka pielāgošanu darba tirgus vajadzībām, informēja Ekonomikas ministrijas (EM) pārstāvji.

Otrdien notika kārtējā Nodarbinātības padomes sēde, kurā ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA), labklājības ministre Evika Siliņa (JV) un izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), kopā ar Ekonomikas, Labklājības un Izglītības un zinātnes ministriju pārstāvjiem pārrunāja jautājumus par cilvēkkapitāla attīstību Latvijā - esošo situāciju, galvenajiem izaicinājumiem un nepieciešamām izmaiņām esošajā sistēmā, lai mazinātu neatbilstības darba tirgū.

Indriksone sanāksmē norādīja, ka konkurētspēja ir izšķiroša Latvijas ekonomikas izrāvienam, tomēr bez strukturālām izmaiņām un bez produktivitātes celšanas nebūs iespējams mainīt Latvijas izaugsmes trajektoriju. Būtisku ietekmi uz straujāku nozaru un visas tautsaimniecības izaugsmi rada jaunāko tehnoloģiju ieviešana, jaunu produktu un pakalpojumu attīstīšana, kā arī digitālo risinājumu plašāka izmantošana un procesu efektivitātes uzlabošana. Taču tikpat nozīmīgs faktors straujākas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā ir arī darbaspēka pieejamības jautājumu risinājumiem.

#EM mediķus izslēgusi no saraksta ar profesijām, kurās darbā Latvijā var tikt uzaicināti ārzemnieki

Ekonomikas ministrija (EM) mediķus izslēgusi no saraksta ar profesijām, kurās prognozē būtisku darbaspēka trūkumu un kurās darbā Latvijā var tikt uzaicināti ārzemnieki, tas izriet no nākamnedēļ, 13.februārī, Ministru kabinetā iesniegtā EM rīkojuma projekta.

Pērn novembrī, kad minētais jautājums tika skatīts valdības komitejas sēdē, EM izveidotajā sarakstā bija iekļautas 303 profesijas tādās jomās kā zinātne, fizika, ķīmija, matemātika, statistika, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, apstrādes rūpniecība, elektrotehnoloģijas, elektrotehnika, būvniecība, finanšu analīze, zvejas kuģu vadība, gaisa kuģu piloti un tehniskās apkopes personāls, kā arī specialitāšu ārsti.

Pirms vairākiem gadiem diezgan optimistiski sākām investēt karjeru izstrādē, bet negodīgā konkurence padarīja mūsu darbu pilnīgi neefektīvu šajā jomā, diskusijā «Kāda ir diagnoze ārvalstu investīciju videi Latvijā?» sacīja SIA Cemex valdes loceklis Māris Gruzniņš.

«Mūsu kompānijai ir jāstrādā pēc likumdošanas, jāievēro visi nosacījumi - tik kravu jāpārvadā, cik atļauts, cilvēkiem tik stundas jāstrādā, cik drīkst un tas padara mūs nekonkurētspējīgus salīdzinot ar tiem, kas neievēro likumdošanu saistība ar to, ka daudzi nestrādā pēc prasībām,» viņš uzsvēra.

«Šobrīd vairs šajā nozarē neinvestēsim, kamēr pastāvēs ēnu ekonomika,» nolemts uzņēmumā. M. Gruzniņš gan uzsver, ka par šo jautājumu uzņēmums ir diskutējis Ekonomikas ministrijā, kā arī sniedzis virzienus, kuros skatīties. Turklāt, piemēram, tādu informāciju, cik iegūti minerālmateriāli, un citus datus visu var redzēt publiski, taču uzlabojumi nenotiek.