Par uzņēmējdarbības attīstību ārpus Rīgas un citām lielajām pilsētām tiek spriests gadiem ilgi, taču daudzviet Latvijā nekādu biznesa “uzrāvienu” nejūt – jauni cilvēki ir spiesti aizbraukt, jo nav darba. Veidojas paradoksāla situācija – vienlaikus dzirdam par darbinieku trūkumu un to, ka nevar atrast darbu.
Uzņēmējdarbības aktivitāte galvenokārt koncentrējas Rīgā un dažās Latvijas pilsētās, taču tā varētu un tai vajadzētu attīstīties arī citviet. Galvenie nosacījumi ir, lai pašvaldība gribētu pie sevis redzēt jaunus uzņēmumus, jo tad sekos gan bieži daudzinātā birokrātijas mazināšana un biznesam labvēlīgas vides radīšana. Uzņēmējam jābūt pārliecinātam, ka valsts pārvalde un pašvaldība ir partneri, kas palīdz biznesam attīstīties.
Mana pieredze, savulaik attīstot uzņēmumu Jelgavā un tagad – Kalnciemā, liecina, ka biznesa veicināšanai palīdzētu pašvaldības spēja saskatīt savu īpašo nišu vai ekonomikas nozari, kurā tā vēlas un spēj būt spēcīga. Ja vēsturiski kādā Latvijas vietā ir attīstījusies ražošana, kokapstrāde vai tūrisma nozare, iespējams, tieši tā ir konkrētās pašvaldības attīstības iespēja. Te varētu būt arī citi priekšrocību faktori – izejvielu tuvums, kultūrvēsturiskais mantojums, attiecīgu izglītības iestāžu klātbūtne vai infrastruktūra. Atalgojums un mērogs nelielai pašvaldībai nekad neļaus konkurēt ar Rīgu vai citu valsti, bet šaurāka specializācija gan var dot tai labvēlīgu konkurences priekšrocību.
Nākamā būtiskā lieta, kas ir aktuāla praktiski visur Latvijā – darbinieku piesaiste un kvalitatīvu īres dzīvokļu trūkums. Zinu, ka dažas pašvaldības mājokļu pieejamības jautājumu risina, taču visas Latvijas mērogā ar to ir par maz. Īpaši jau attiecībā uz novadiem, kas atrodas tālu prom no lielajām pilsētām. Ja novadā nav pievilcīgu dzīvokļu par adekvātu īres maksu, un brauciens uz darbu pārsniedz 1 stundu, cilvēki meklēs darbu lielajās pilsētās vai citā valstī. Īres nams ir tikai pirmais solis – netālu no tā ir jābūt bērnudārzam, skolai, kultūras un izklaides iespējām, vietai, kur sportot. Tās šķiet pavisam ikdienišķas, pašsaprotamas lietas, taču, kamēr tas nebūs atrisināts, varam nodoties stratēģiju rakstīšanai, taču darbinieki uz Latviju tāpat nebrauks.
Manis vadītajam uzņēmumam “EcoLead” darbinieku piesaistes jautājums ir viena no ikdienas tēmām. Nav daudz cilvēku, kuri būtu gatavi strādāt salīdzinoši vienkāršu “roku darbu”, strikti ievērojot ražošanas procesu un darba drošības noteikumus. Daļa vietējo iedzīvotāju šādu vienkāršu, bet labi apmaksātu darbu darīt nevēlas, bet viesstrādniekus piesaistīt nav tik viegli. Plānojam daļēji automatizēt ražošanas procesus, tomēr nedrīkst kā vienīgo cilvēkkapitāla problēmas “plāksteri” uzlūkot mākslīgo intelektu un digitalizāciju. Ir un būs vajadzīgas arī darba rokas, it īpaši ražošanā.
Uz to, ka bez viesstrādniekiem, visticamāk, iztikt nevarēsim, nesen norādīja arī Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite. Var piekrist, ka svarīgākais šajā jautājumā ir nepārprotami spēles noteikumi no valsts puses – no kurām valstīm vēlamies piesaistīt cilvēkus, no kurām ne? Uz kādiem nosacījumiem? Ko uzņēmēju atbalstam var darīt pašvaldība – nodrošināt biznesam nepieciešamo infrastruktūru, radīt labvēlīgu nodokļu režīmu, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi, atbalstīt ar telpām, veidot industriālās zonas un biznesa parkus, organizēt pieredzes apmaiņas un apmācību pasākumus.
No valsts puses nepieciešama paredzama uzņēmējdarbības atbalsta politika, tostarp, nodokļu un cilvēkkapitāla jomā, atbalsts biznesa uzsākšanai, eksporta tirgu apgūšanai, uzņēmējdarbības finansēšanai. Mana pieredze rāda, ka gan valsts, gan pašvaldību līmenī daudz tiek runāts par uzņēmējdarbības atbalstu, tomēr praksē uzņēmēji nereti izjūt, ka līdz konkrētiem darbiem nonākam pārāk lēni. Tomēr ir pašvaldības, kas ir atvērtas dialogam ar uzņēmējiem un gatavas meklēt risinājumus. Tomēr ne visur situācija ir tik pozitīva – citviet birokrātija joprojām bremzē uzņēmumu attīstību.
Piemēram, būtu vērtīgi, ja valsts iestāžu ekspertiem būtu lielāka rīcības brīvība izvērtēt, vai tiešām nepieciešams sniegt detalizētas atbildes uz visām “pilnmēness izraisītām” sūdzībām un gatavot apjomīgas vēstules, lai laiku un resursus varētu veltīt tam, kas patiešām svarīgs. Tāpēc būtiski ir, lai sadarbība starp uzņēmējiem un valsts vai pašvaldību institūcijām kļūtu efektīvāka un abpusēji saprotoša – mazāk formalitāšu, vairāk rīcības.
Mēs apzināmies, ka šodienas pasaulē izšķirošs ir ātrums – ātrākie mūsdienās nereti apsteidz bagātākos. Tomēr, lai arī uzņēmēji cenšas pielāgoties šim tempam, sabiedrības un pārvaldes procesi ne vienmēr mainās tik strauji. Esmu pārliecināts, ka Latvijas novados var augt jauni uzņēmumi un attīstīties esošie, ja vietvaras un sabiedrība spēs sadarboties un kopīgi radīt vidi, kurā uzņēmēji jūtas gaidīti un novērtēti.
