Šajā vasarā un rudenī Latvijas izglītības plānotājiem būs pieejami divi būtiski datu kopojumi – jūlija beigās tas būs jauna studiju kreditēšanas modeļa priekšlikums, un rudens pusē – visai neatkarīgs zinātnes institūciju darbības izvērtējums. Vai no tā izrietēs arī praktiski secinājumi reformu veidā, atkarīgs no politiskās gribas.
Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis sola, ka līdz 30. jūlijam jābūt izstrādātam jaunam augstākās izglītības kreditēšanas modelim, kas pret garantētu kredītu paredzēs arī saistības no studējošā puses. Tas nodrošinātu resursus arī mūžizglītībai, kuras kreditēšanā bankas iesaistās nelabprāt
Kārtējās «Dienas biznesa brokastīs» izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, izklāstot savu skatījumu, ko viņa plānotās izglītības sistēmas reformas dos uzņēmējdarbībai, uzstādīja pamattēzi, ka reformas šai jomā ir neizbēgamas. Tiesa, tās var pagaidām novilcināt. Tad gan notiks reformu otrais – nepatīkamais – scenārijs: tās kā jau krīzes situācijā būs visai haotiskas un nežēlīgas.
Uzskatāmākais piemērs saistās ar augstskolām un balstās demogrāfijas faktos. Pērn pirmajā klasē sāka mācīties desmit tūkstoši bērnu. Pat ja puse no viņiem vēlāk dotos studēt, tas pēc mūsdienu standartiem nodrošinātu tikai divu universitāšu pilnvērtīgu darbību. Pašlaik Latvijā ir 34 augstskolas, 21 koledža, trīs augstskolu koledžas un trīs ārvalstu augstskolu filiāles. Neko nedarot, notiks tas, ko ministrs DB pasākumā krāšņi nodēvēja par «asiņainu take-over» jeb pārņemšanu. Ne gluži nesāpīgs, tomēr saprātīgs reformas veids ir to plānot un sistemātiski īstenot.
Tūdaļ risināms ir jautājums, kā reaģētu uz neizbēgamo konkurenci par kvalitatīvu darbaspēku. No ES Erasmus programmas fondiem 60% ir paredzēti tieši mobilitātei, un turpmāk augstskolu studentiem aizvien vairāk mācību semestris vai vairāk citas valsts augstskolā kļūs par normu. Protams, līdz ar šādu pieredzi un informētību aizvien vairāk paliks arī turpināt studijas un strādāt ārvalstīs. Gadā Erasmus ietvaros ārvalstīs mācās vidēji divi tūkstoši Latvijas studentu.
Papildus masveida emigrācijai arī «smadzeņu aizplūšana» ir principiāls «būt vai nebūt» jautājums Latvijas biznesa videi. Proti, kāda jēga šeit ieguldīt, ja pašreizējais darba ražīgums (t.i., investīciju atdeve) ir salīdzinoši zemā līmenī, un dažāda līmeņa speciālistu kļūst vēl mazāk? Pēc ministra domām «vienīgā jēdzīgā alternatīva» ir celt vietējās ražošanas produktivitāti.
No izglītības perspektīvas tas nozīmē fokusēšanos uz darba tirgum nepieciešamām prasmēm un iemaņām. Ceļot ražīgumu, celtos arī pašu ražotāju ienākumi un attiecīgi arī vietējais patēriņš, kas sliktākajā gadījumā būtu vismaz iemesls jau esošajām investīcijām Latviju nepamest.
Lai gan sabiedrībā plaša uzmanība veltīta augstākās izglītības problēmām, R. Ķīlis uzsver, ka tieši vidējā un profesionālā izglītība valsts ekonomikai un biznesam ir vēl nozīmīgāka. Viens no galvenajiem reformas virzieniem šai ziņā ir lietderīgāka resursu, sevišķi Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda naudas, izmantošana.
Ja līdz šim ERAF nauda ieguldīta 34 profesionālās izglītības projektos, par kuru saprātīgumu diemžēl dažkārt jāšaubās (viens «modernizācijas gadījums» pašlaik tiek izskatīts prokuratūrā), tad turpmāk kā atbalstāmi valstī tiks izvirzīti tikai pieci seši projekti. Par kritērijiem atbalstam tiks izvirzīta attiecīgā reģiona demogrāfija, pašvaldības gatavība iesaistīties un pamatot attiecīgā projekta ilgtspējību, nozaru ekspertu padomju rekomendācijas kā arī lai attiecīgā izglītības iestāde atrastos vienuviet – vienā adresē un būtu maksimāli racionāli administrējama.
Uzņēmēju atbalstu DB pasākumā guva arī izklāstītais plāns par karjeras konsultāciju lielāku novirzīšanu tieši uz vispārizglītojošajām skolām pašreizējā uzsvara uz bezdarbniekiem vietā. Plānots ir arī neatstāt karjeras konsultācijas klašu audzinātāju ziņā vien, bet piesaistīt tām pašus uzņēmējus, kas varētu skolēniem sniegt tiešākus un informētākus ieskatus.
Didzis Meļķis
