Pārtika

Biznesu sāk dižķibeles laikā

Dienas Bizness, 30.04.2015

Inta un Austris Ekerti ar dēlu Janci.

Foto avots: Staburags

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Komentāri

Pievienot komentāru

Lielus, saldi smaržojošus un medaini brūnus maizes klaipus, ceptus no mūsu pašu zemē izaudzētas labības, lauksaimniecības izstādē Rāmavā Rīgā piedāvāja Inta un Austris Ekerti no z. s. Itreke Straupes pusē. Viņi ar mājražošanu sāka nodarboties laikā, ko Latvijā mēdz dēvēt par krīzes gadiem, vēsta reģionālais laikraksts Staburags.

Darboties sākuši savā mājas virtuvītē ar mazu četrriņķu krāsniņu, kurā arī cepeškrāsns. Pirmos divus gadus piedāvājumā bija konditorejas izstrādājumi, maizīti sāka cept vēlāk. «Laikā, kad izveidoja Straupes lauku labumu tirdziņu, vīrs strādāja par mehāniķi tepat izstāžu kompleksā Rāmava, bet es mājās auklēju mazuli. Kādā reizē kopā ar vīra vecākiem aizbraucām uz tirdziņu Straupē,» atceras Inta. «Staigājām, un nezinu, kā bija sagadījies, taču nebija neviena pīrāga. Vīratēvs noteica: kas tas par tirgu, kur nav pīrāgu? Savukārt vīramāte piebilda: Inta, tev tie izdodas tik garšīgi, brīva niša, sāc cept!» Līdz tam pīrāgu un kūku cepšana Intai bija vaļasprieks. Ciemos braucot, parasti ņēma līdzi pašas ceptu ciemkukuli, un viņas veikumu bija nogaršojuši un par gardu atzinuši gan ģimenes locekļi, gan radi un draugi. Pirmajā tirdziņā, kurā Inta piedalījās, viņa piedāvāja pašas cepto ābolmaizi, biezpienmaizi un pīrādziņus, tagad sortiments ir krietni plašāks.

Pēc diviem gadiem Austris, kurš pēc profesijas ir mehāniķis, sācis apgūt beķera arodu. Kā gudra tautas paruna vēsta — darbs dara darītāju. «Aptuveni pusotra līdz divi gadi pagāja, kamēr no krāsns nāca ārā tāda maize, kādu vēlamies. Varētu teikt, ka, izveidojot ikvienu garšīgu un sev tīkamu maizes veidu, vispirms bija «defekts» un pēc tam izdevās efekts. Nav tik vienkārši izcept maizīti, neizdošanās iemesli var būt vairāki un dažādi. Kad izdevās laba maize, tad analizējām visu — kā un kādās proporcijās gatavota, katrs sīkums jāņem vērā,» stāsta Austris. «Mīcot maizi, sabeidzu rokas, tāpēc nopirkām mazu elektrisko mīklas mīcītāju, tā tilpums savukārt mazajai krāsnij bija par lielu, tāpēc nācās nopirkt lielāku krāsni. Tā mēs pamazām attīstījāmies un augām.»

«Sākot cept maizi, daudziem ir receptes, ko pārmanto no vecvecākiem, zināmi kādi knifiņi, bet mums nebija nekā,» teic Inta. «No kādas 1928. gadā izdotas grāmatas paņēmām pamata recepti. Bet ir dažādas nianses, ko šodien nav iespējams ievērot — toreiz paši audzēja un mala graudus. Piemēram, ja lietaina vasara, tad milti būs tādi un jāplaucē ar tādu ūdeni, ja sausa vasara, tad atkal citas īpatnības.»

Vienu gan maizes cepējs ievērojot — mīklu jauc, tikai esot labā omā, labām domām galvā, ja ir sagurums vai slikts garastāvoklis, tad labāk neko nedarīt.

Plašāk - laikrakstā Staburags.