Darba likuma grozījumi virsstundu apmaksai – kompromiss kompromisa vārdā

2018. gada 15. oktobris plkst. 15:35
Autors: Irina Kostina - advokātu biroja Ellex Kļaviņš asociētā partnere
Sadaļa: Eksperti
Dalies ar šo rakstu

Pirmsvēlēšanu gaisotnes aizsegā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, izskatot grozījumus Darba likumā par piemaksas apmēru par virsstundu darba veikšanu, nolēma arī otrajam lasījumam Saeimā virzīt likumprojektu, kas, domājams, būtiski ietekmēs Latvijas konkurētspēju un ekonomiku kopumā.

Šis variants, ko ilgstoši un mērķtiecīgi lobējusi būvniecības nozare, visas pārējās nozares nostāda nevienlīdzīgā situācijā, paredzot virsstundu piemaksu samazināšanu no pašreizējiem 100% uz 50% tikai tām nozarēm, kas noslēgušas ģenerālvienošanos, tajā paredzot būtisku valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas algas likmes paaugstināšanu.

Savukārt, iepriekšējā Saeima «uz atvadām» šos grozījumus atbalstījusi arī 2. lasījumā 11. oktobra Saeimas sēdē. Tagad šie grozījumi raitiem soļiem turpina savu ceļu uz 3. lasījumu. Proti, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas nākamajā sēdē 17. oktobrī paredzēts lemt par to virzīšanu 3. lasījumam. Minētais liek domāt, ka iepriekšējās Saeimas deputāti vēl steidz padarīt apsolītos darbus. Tomēr rodas jautājums, vai tiešām šāda steiga ir nepieciešama un kam tā ir izdevīga?

Šobrīd, strādājot virsstundas, darbiniekam par tām pienākas piemaksa 100% apmērā. Nevienā citā Eiropas valstī šāda apjoma piemaksas nav sastopamas. Kā jau ilgstoši diskutēts gan ierēdņu, gan uzņēmēju starpā, Latvijā šāds regulējums veicina labākajā gadījumā aplokšņu algu maksāšanu (darba devējiem virsstundas neuzskaitot un maksājot «uz rokas»), sliktākajā – nekādu atlīdzību par virsstundām no negodprātīgu uzņēmēju puses. Tāpēc jautājums ir ārkārtīgi būtisks un jārisina, tomēr liela nozīme ir tam – kā tas tiek darīts.

Par spīti komisijas sēdē pieaicināto organizāciju iebildumiem un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras alternatīvam priekšlikumam, kas paredzēja piemaksas samazināšanu ne mazāk kā 50% apmērā par pirmajām divām virsstundām, kas veiktas virs normālā darba laika, vai pirmajām 20 virsstundām pārskata periodā summētā darba laika gadījumā, diskusijas iespēja 3. oktobra Sociālo un darba lietu komisijas sēdē tika izslēgta. Formāli piesedzoties ar darba kārtību un secinot, ka tieši deputātu priekšlikumi Darba likuma grozījumiem uz 2. lasījumu saistībā ar virsstundu darba apmaksu nav iesniegti, tika pieņemts lēmums virzīt šo likumprojektu sākotnējā redakcijā 2. lasījumam. Pagaidām viss liek domāt, ka tāds pats scenārijs gaidāms arī nākamajā Sociālo un darba lietu komisijas sēdē.

Virzītie grozījumi paredz – ja noslēgta ģenerālvienošanās, kas paredz būtisku minimālās algas pieaugumu nozarē, tad šī ģenerālvienošanās var arī paredzēt par 50% samazinātu piemaksas likmi - par virsstundu darbu. No elementārās juridiskās tehnikas viedokļa nav skaidrojuma tam, kas ir «būtisks minimālās algas pieaugums nozarē» un kas to vērtēs? Citiem vārdiem sakot, pastāv iespēja pieņemt normu bez skaidrības, kā to piemērot.

Tomēr lielākais šī likumprojekta trūkums ir tas, ka ar to tiek risinātas tikai vienas nozares – būvniecības, problēmas. Visu cieņu nozarei, kas salīdzinoši nesen pēc gadiem ilga darba tikusi pie savas ģenerālvienošanās. Tomēr nav pieļaujams, ka likumdevējs ar grozījumiem Darba likumā risina tikai būvnieku problēmas, absolūti ignorējot visus pārējos darba devējus, nemaz nerunājot par šādas situācijas ietekmi uz Latvijas konkurētspēju.

Jautāsiet, kas traucē pie savas ģenerālvienošanās tikt arī visām citām nozarēm? Pirmkārt, jāņem vērā, ka ir virkne multifunkcionālu uzņēmumu, kuri darbojas dažādās nozarēs, tāpēc tiem ģenerālvienošanos noslēgt faktiski nav iespējams. Otrkārt, ģenerālvienošanās noslēgšana nozarē prasa ārkārtīgi ilgu saskaņošanas darbu starp nozares darba devējiem un ar tiem saistītajām organizācijām. Ģenerālvienošanās noslēgšanas procesa ilgums būvniecības nozarē tam ir labs piemērs.

Tāpat virzītie grozījumi sevī ietver arī risku konstitucionālai sūdzībai, jo veicinās nevienlīdzību darbinieku vidū. Tie darbinieki, kuru pārstāvētajā nozarē būs noslēgta ģenerālvienošanās, par savu virsstundu darbu saņems piemaksu 50% apmērā, pārējie - 100%. Turklāt LTRK veiktais aprēķins liecina, ka pie mēneša algas 1500 eiro (bruto) darbinieks, kura nozarē noslēgta ģenerālvienošanās, par 4 virsstundu darbu saņems 56,28 eiro lielu samaksu. Savukārt ar LTRK iesniegto priekšlikumu - 65,66 eiro samaksu. Acīmredzami ,– šīs likumdošanas izmaiņas nav arī darba ņēmēju interesēs.

Visticamāk, ka likumdevējam pieņemot šādus grozījumus, noteikti būs padarīta darba sajūta. Tomēr dzīvē šis risinājums vienkārši nestrādās, jo reāli attieksies uz šauru, būvniecībā nodarbinātu cilvēku loku. Šādā redakcijā likumprojekts nerisinās arī esošo Latvijas konkurētspējas problēmu no investoru skatu punkta.

Iecienīts, bet ne slikts «vingrinājums» vienmēr ir paraudzīties, kā virsstundu apmaksas jautājumus risina mūsu kaimiņi. Lietuvā un Igaunijā pieeja ir daudz elastīgāka – ir iespējamas piemaksas 50% apmērā par katru virsstundu. Norvēģijā noteikta minimālā piemaksa par virsstundām 40% apmērā. Savukārt Somijā ir modelis, kas būtu veselīgs un atbalstāms kompromisa variants arī pie mums – 50% piemaksa par pirmajām divām virsstundām un 100% apmēra piemaksa par katru nākamo nostrādāto virsstundu.

Tā būtu saprātīga pieeja, kas rosinātu darba devējus apmaksāt virsstundas un nenovirzītu šī jautājuma risināšanu uz «pelēko zonu.» Tāpēc, lai gan LDDK un LBAS apgalvo, ka šobrīd virzītie grozījumi ir vismaz kāds kompromiss, kas beidzot panākts sociālo partneru starpā, izskatās, ka kompromiss ir tikai kompromisa vārdā bez jūtama situācijas uzlabojuma.

Dalies ar šo rakstu