Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.

To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.

Godinot Latvijas lielākos godprātīgos nodokļu maksātājus, Valsts ieņēmumu dienests (VID) sveicis 17 uzņēmumus. Tradicionālais VID apbalvojums šogad tiek veltīts lielākajiem darbaspēka nodokļu maksātājiem.

“Darbaspēka nodokļi ir viens no ilgtspējīgas Latvijas pamatiem un nobriedušas uzņēmējdarbības rādītājiem. Tā ir cilvēka drošības garantija un abpusējas atbildības uzņemšanās par brīžiem, kad darbiniekam būs nepieciešams atbalsts, jo ģimenē ienāk bērniņš, sašķobījusies veselība, uz laiku iestājies bezdarbs; tas ir ieguldījums viņa pensijā. Tā ir arī solidaritāte ar tiem, kam šo nodokli nav bijusi iespēja nomaksāt veselības, vecuma vai citu iemeslu dēļ. Mēs vēlamies pateikties un izcelt tos uzņēmumus, kas to novērtē un apzinās, ka tas ir ieguldījums viņu darbinieku un visas Latvijas labklājībā un nepārtrauktībā,” stāsta VID ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir iesniegušas Finanšu ministrijai vienotu nostāju par darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšanu ekonomiskās transformācijas veicināšanai.

Gatavojoties Finanšu ministrijas Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sēdei, kurā ir iekļauts jautājums par “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024. - 2027.gadam izstrādi”, LDDK un LTRK vēlas uzsvērt, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta darbaspēka nodokļiem, jo tie ir būtisks instruments Latvijas ekonomiskās transformācijas veicināšanai. Attiecībā uz darbaspēka nodokļiem LDDK un LTRK pauž vienotu nostāju par izmaiņām darbaspēka nodokļu politikā, jo tie ietekmē tautsaimniecības konkurētspēju. Latvijas darbaspēka nodokļi un tiem pielīdzināmie maksājumi šobrīd ir augstākie starp Baltijas valstīm, kā arī ir vieni no augstākajiem tuvākā reģiona līmenī. Uz to norāda gan sociālo un sadarbības partneru veiktā analīze, gan starptautisku ekspertu (Ernst & Young, OECD) aprēķinātie salīdzinājumi. Jāatzīmē, ka korektai salīdzināšanai starp valstīm būtu jāvērtē kopējo darbaspēka nodokļu slogs (kopējās nodokļu izmaksas) pret neto algu. Kā iespējamie darba nodokļu sloga samazinājuma risinājumi varētu būt:

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, kas gan bija mazāks nekā 2020. gadā, taču tas netraucēja saglabāt Baltijas valstu čempiona titulu šajā disciplīnā un ieņemt trešo vietu Ziemeļeiropā aiz Somijas un Zviedrijas.

Tādu ainu rāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati. Pārsteidzoši, ka 2021. gadā turīgajā Dānijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu bija 35,4%, nebūt ne nabadzīgajā Norvēģijā – 36%, Lietuvā – 37,6%, Igaunijā 38,1%, bet Polijā pat 34,9%.

DB jau vairākārt vēstījis par uzņēmēju aicinājumiem valdībai samazināt darbaspēka nodokļu slogu, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus konkurētspējas nosacījumus vismaz ar ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm.

Nepietiekama dinamika

“Lai gan OECD dati rāda, ka Latvijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu 2021. gadā ir sarucis par nedaudz vairāk kā diviem procentpunktiem salīdzinājumā ar 2019. gadu, Latvija joprojām atrodas Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Par laimi Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija ziemeļu kaimiņvalsti apsteidz par vairāk nekā diviem procentpunktiem, bet dienvidu kaimiņvalsti – pat par vairāk nekā trijiem procentpunktiem,” skaidro SIA Smart Law valdes loceklis, nodokļu eksperts Kaspars Rumba.

Ekonomiskās krīzes laikā valdība bija spiesta palielināt nodokļus, lai uzlabotu valsts finanses.

Savukārt attīstības periodā nepieciešams no kvantitātes pārlikt uzsvaru uz kvalitāti. Ir sākts darbs pie jaunas nodokļu politikas stratēģijas. Tiek plānots sekmēt konkurētspēju, mazināt nevienlīdzību un palielināt budžeta ieņēmumus. Turpmākajā rakstā par to, vai tas viss liecina par fokusa maiņu un to, cik lielā mērā tieši nodokļi ietekmē konkurētspēju.

Līdz nākamā gada aprīlim valdība plānojusi izdiskutēt un apstiprināt nodokļu politikas pamatnostādnes 2017. – 2021. gadam. Tas ir ļoti gaidīts, lai arī lēni sperts solis. Augošas ekonomikas apstākļos saturiski pārskatīt nodokļus varēja sākt agrāk. Tomēr, iespējams, bija jānobriest sajūtai par to, ar kuru reģionu sevi salīdzinām un ar ko vēlamies konkurēt globālajā tirgū - gan eksportējot, gan piesaistot investīcijas.

Aizvadītajā nedēļā, atsaucoties uz jaunāko Pasaules Bankas grupas un PricewaterhouseCoopers (PwC) sagatavoto ziņojumu par nodokļu situāciju pasaulē, plašsaziņas līdzekļos parādījās viedoklis, ka nav reāla pamata uzņēmēju pārmetumiem par nodokļu slogu Latvijā. Šajā paziņojumā ietverts apgalvojums, ka Latvijā ir zemākā darbaspēka nodokļu likme (26.6%) starp Baltijas valstīm (Lietuvā – 35.2%, Igaunijā – 39%). Ziņojums balstīts uz Pasaules Bankas izstrādātu metodoloģiju, kuras nosacījumi tiek vienādi piemēroti nodokļu sistēmas salīdzināšanai 189 pasaules valstīs, bet neņem vērā dažas specifiskas atšķirības, kas attiecas uz Baltijas valstīm. Tāpēc būtu nepieciešams iedziļināties konkrētā ziņojuma metodoloģijā.

Pirmkārt, pētījuma rezultāti nav tieši salīdzināmi, jo rezultātos nav ietverti uz darba ņēmēju attiecināmie nodokļi, kuri Baltijas valstīs ir ļoti atšķirīgi. Latvijā uz darba ņēmēju attiecināmie nodokļi (VSOAI darba ņēmēja daļa un IIN) ir augstāki, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Otrkārt, darbaspēka nodokļu likmes parasti tiek izmantotas nodokļu aprēķināšanai no noteiktas algas. Savukārt pētījuma rezultātos uzrādītais jēdziens ‘darbaspēka likmes‘ ir ar pavisam citu nozīmi. Pētījuma rezultātos uzrādītās likmes ir novērtētas procentos pret nosacīto peļņu, kas, savukārt, aprēķināta uz noteikta biznesa modeļa pieņēmumiem. Treškārt, atbilstoši Pasaules bankas noteiktajiem pētījuma standartiem, aprēķini tiek veikti nosacītam («virtuālam») uzņēmumam, kas nodarbojas ar keramisko puķu podu ražošanu un pārdošanu. Turklāt daļa no uzņēmuma peļņas ir gūta, pārdodot zemes gabalu 2.gadā pēc uzņēmuma darbības sākšanas. Tādējādi šis «virtuālais» uzņēmums nav pietiekami reprezentatīvs, jo pētījumā ietvertās uzņēmuma pazīmes nav samērojamas ar reāliem piemēriem Latvijā. Ceturtkārt, pētījuma rezultāti nav tieši salīdzināmi, jo darbaspēka nodokļos ir ietvertas atšķirīgas pozīcijas (Igaunijā un Lietuvā ir iekļautas veselības apdrošināšana, kamēr Latvijā – nav). Piektkārt, pētījumā ir izmantoti dažādi atalgojuma lielumi. Piemēram, pētījuma metodoloģija paredz to, ka Igaunijā par to pašu darbu būtu jāmaksā aptuveni pusotru reizi lielāka alga, nekā Latvijā.

Valsts vēlme, ar solidaritātes nodokļa ieviešanu iekasēt vairāk naudas nodokļos, cerēto rezultātu var arī nenest

Pašvaldību ienākumiem pastāv risks pat samazināties. Saruks arī to uzņēmumu konkurētspēja, kuri savu produktu radīšanai izmanto augstas kvalifikācijas speciālistus. Par to liecina Deloitte apaļā galda diskusija par solidaritātes nodokļa slēptajiem riskiem. Uzņēmēji uzskata, ka solidaritātes nodokļa ieviešana nevis veicinās investīciju pieplūdumu Latvijas ekonomikai, bet – tieši pretēji – slāpēs, turklāt netiek izslēgts, ka pat tie, kuri jau ir investējuši Latvijā, augstākā līmeņa speciālistu darba vietu pārcels uz kādu no kaimiņvalstīm.

Tiek pieļauts, ka daļa solidaritātes nodokļa maksātāju šāda nodokļa ieviešanu Latvijā apstrīdēs Satversmes tiesā. Valsts, daudz gribēdama, finālā varot dabūt ļoti maz – patiesībā konsolidētais efekts var būt arī negatīvs.Efektīvāk būtu bijis palielināt nodokļu iekasējamību, vēl jo vairāk, ja valsts budžeta parāds uz šā gada oktobri ir 1,47 miljardi eiro.

Nodokļu sistēmā un arī vairāku nodokļu likmēs briest izmaiņas.

Līdz 2020. gada 31. maijam Finanšu ministrijai sadarbībā ar valdības sociālajiem un sadarbības partneriem ir jāizstrādā vidēja termiņa valsts nodokļu pamatnostādnes. Pašlaik par iespējamām nodokļu sistēmas pārmaiņam notiek diskusijas dažādos formātos, tai skaitā arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Nodokļu politikas apakškomisijā.

Pamatīgu ažiotāžu raisīja izskanējušās ziņas par iespējamiem piedāvājumiem būtiski palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi strādājošiem (atceļot solidaritātes nodokli un diferencēto neapliekamo minimumu, taču līdz 310 eiro (otrā variantā līdz 500) nodokļa likme būtu 0%), kuru mēneša bruto ienākums būtu lielāks par 1000 (otrā variantā 1200) eiro.

Ārvalstu investoru uzņēmējdarbības vides uztveres indeksā zemāko vērtējumu saņēmis demogrāfijas jautājums. Vērtējums indeksā tiek sniegts skalā no viens līdz pieci, kur viens ir ļoti zemas konkurētspējas novērtējums, bet pieci - ļoti augstas konkurētspējas novērtējums.

Indeksā demogrāfija novērtēta ar diviem punktiem, veselības aprūpe un sociālās aizsardzības kvalitāte novērtēta ar 2,6 punktiem, izglītības kvalitāte ar 2,8 punktiem, darbaspēka kvalitāte saņēmusi trīs punktus, pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem - 3,1 punkts, pamata infrastruktūra - 3,2 punkti, uzņēmējdarbības likumdošanas kvalitāte - 3,2 punkti, attieksme pret ārvalstu investoriem - 3,2 punkti, darbaspēka efektivitāte - 3,2 punkti.

Indekss FICIL Sentiment Index 2015 ir izstrādāts pirmo reizi. Indekss ir Latvijā strādājošo ārvalstu investoru novērtējums Latvijas ekonomikas konkurētspējas potenciālam. Indekss un pētījums Investīciju klimats Latvijā: ārvalstu investoru skatījums izstrādāts, balstoties uz kvalitatīvām intervijām ar lielākajiem ārvalstu investoriem Latvijā. Respondentiem lūdza identificēt trīs līdz piecas jomas, kas viņu satrauc Latvijas attīstībā, īpaši attiecībā uz investīciju vidi un ilgtermiņa tautsaimniecības attīstību. Tika jautāts arī, kurās jomās Latvijai ir sekmējies vislabāk un kurās būtu jāturpina darbs. Respondenti ir lielākie līdzšinējie ārvalstu investori valstī, tāpēc tika vaicāts, vai un pie kādiem nosacījumiem viņi turpinātu investēt. Pētījums Latvijā veikts pirmo reizi ciešā sadarbībā starp Ārvalstu investoru padomi Latvijā (ĀIPL), Rīgas Ekonomikas augstskolu un Rīgas Ekonomikas augstskolas docentu Arni Sauku.

«Mēs jau daudzus gadus runājam par to, ka nepietiekams darbaspēka pieejamības jautājums var ierobežot investīcijas Latvijā. Diemžēl tagad šis brīdis ir klāt. Mēs patiešām jau redzam, ka nepietiekams darbaspēks ierobežo investīcijas. Pašlaik darbinieku trūkst visās jomās – gan augstāk kvalificētu, gan zemāk kvalificētu,» tik skarbi ir izteikusies Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes priekšsēdētāja Jūlija Sundberga. ĀIPL arī nākusi klajā ar saviem priekšlikumiem situācijas risināšanai, no kuriem viens no būtiskākajiem ir atļauja ievest trešo valstu darbaspēku, turklāt dažādas kvalifikācijas, tostarp arī zemas.

Par to šķēpi tiek lauzti jau gana ilgi, un, piemēram, valdības partija NA vienmēr ir turējusies pie tā, ka mazkvalificēta darbaspēka imports no trešajām valstīm ir kategoriski nepieļaujams, un tā ir partijas sarkanā līnija. Viens no ļoti skaļiem un spēcīgiem argumentiem pret darbaspēka importu ir: maksājiet pienācīgas algas vietējiem, tad darbaspēka netrūks.

No citrona var izspiest tikai tik, cik var, un ne vairāk.

Protams, algas ir jāceļ, un tās jau aug pa 7% gadā, taču izskatās, ka tā vien nebūs panaceja. Jo no tā, ka pieaug algas, nevairojas darbspējīga vecuma cilvēku skaits. Piemēram, Rīgā un Pierīgā bezdarbs ir zem dabiskā līmeņa, kas nozīmē, ka visi, kas grib strādāt, jau ir nodarbināti. Ir godīgi jāatzīst, ka ne visi 60 000 bezdarbnieku, kas reģistrēti NVA, ir iekļaujami darba tirgū. Kaut vai tāpēc, ka viņu prasmes neatbilst pieprasījumam. Līdz ar to, kā uzsver ĀIPL, īslaicīgs un kontrolēts darbaspēka imports no trešajām valstīm vairākām nozarēm ir vienīgā izeja.

Labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) atbalsta darba tirgus atvēršanu trešo valstu pilsoņiem.

Šādu nostāju politiķe pauda šodien notikušajā Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) atklātajā valdes sēdē, kurā norādīja, ka solis trūkstošā darbaspēka problēmas risināšanas virzienā ir darba tirgus atvēršana trešo valstu pilsoņiem, kuriem jāatvieglo uzturēšanās nosacījumi.

«Esmu par to, ka jātver darba tirgus trešo valstu pilsoņiem,» sacīja Petraviča, skaidrojot, ka bez darba Latvijā lielākoties ir ilgstošie bezdarbnieki, kas neatgriežas darba tirgū, un tamdēļ atliek trūkstošo darbaspēku meklēt ārpus valsts robežām.

Vienlaikus viņa teica, ka iestājas par to, ka viesstrādniekiem būtu jāmaksā vidējā alga nozarē, nevis vidējā alga valstī, un vakancei jābūt reģistrētai tikai 10 dienas, nevis mēnesi. Ja šajā laikā konkrētajam darbam nepiesakās vietējie iedzīvotāji, jābūt iespējai ņemt darbā trešo valstu pilsoņus.

2016. gads iesākās ar vairākiem pretrunīgiem paziņojumiem par Latvijas nodokļu slogu salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm.

Savā jaunākajā sagatavotajā ziņojumā par nodokļu situāciju pasaulē Pasaules Bankas grupa un auditorkompānija PricewaterhouseCoopers (PwC) secina, ka kopējā nodokļu likme uzņēmumiem Latvijā (35,9%) joprojām ir zemākā Baltijas valstīs (Igaunijā – 49,4% un Lietuvā – 42,6%). Kopumā zemākā likme Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) reģionā ir Horvātijā (20%), bet augstākā – Francijā (62,7%). Latvijas kopējo nodokļu likme ir 27. vietā pasaulē un 12. vietā ES/EBTA reģionā. Tātad ziņojums parāda, ka kopējā nodokļu likme uzņēmējiem Latvijā ir zemāka nekā Lietuvā un Igaunijā.

Pēc ziņojuma publicēšanas parādījās Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidenta Vitālija Gavrilova atbilde par to, ka LDDK ir veikusi savus aprēķinus un salīdzinājumus par viena darbinieka izmaksām visās Baltijas valstīs 2015. gadā. LDDK aprēķinos ir salīdzinātas kopējās darba devēja izmaksas, izmantojot līdzvērtīgus nosacījumus ar vienādu neto algu 600 eiro mēnesī (aptuvenā vidējā alga Latvijā 2015. gadā) par darbinieku, kuram nav apgādājamo. Latvijā šāds darbinieks darba devējam izmaksājot 1045,45 eiro mēnesī, savukārt Lietuvā – 1025,77 eiro, bet Igaunijā – tikai 987,53 eiro. Pēc LDDK teiktā, šie aprēķini uzskatāmi pierāda, ka darba nodokļi un tiem pielīdzinātie obligātie maksājumi Latvijā ir augstākie starp Baltijas valstīm.

Šajā gadā nodarbinātība augs lēnāk nekā iepriekšējā gadā, jaunākajā Makroekonomisko norišu pārskatā prognozē Latvijas Bankas eksperti.

Jau 2013. gada 2. pusgadā nodarbinātības kāpuma kavēšanās bija vērojama visos pieejamos statistisko datu avotos. Iepriekš strauju nodarbinātības pieaugumu nodrošināja cikliskā bezdarba komponentes sarukums.

Pašlaik faktiskā bezdarba (darba meklētāju īpatsvara, kas 2014. gada 1. ceturksnī bija 11,9%) cikliskā komponente saskaņā ar Latvijas Bankas novērtējumu ir tuva nullei, un tās turpmāks samazinājums nebūtu ilgtspējīgs. Bezdarba kritums būtiski palēnināsies un notiks uz strukturālā bezdarba rēķina (un strukturālā bezdarba samazinājums nevar notikt ātri).

Gaidāms, ka arī turpmākajos gados bezdarbs saglabāsies tuvu tā dabiskajam līmenim, tādējādi bezdarba sarukums neradīs būtisku spiedienu uz inflāciju. Nodarbinātības kāpumu joprojām veicinās pakāpenisks līdzdalības līmeņa pieaugums, tomēr ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits, visticamāk, samazināsies, sarūkot gan iedzīvotāju skaitam, gan darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvaram.

Kamēr Latvijas iedzīvotājiem Ugunīgā Gaiļa gads nav nesis būtiskas izmaiņas atalgojuma nodokļu sloga ziņā, tikmēr kaimiņvalstīs strādājošajiem tas iezīmējas ar plus zīmi, norāda Swedbank Finanšu institūta eksperti.

Lietuva viena gada laikā spējusi ieviest būtiskus nodokļu sloga atvieglojumus darba ņēmējiem, tādējādi straujiem soļiem pietuvojoties mūsu priekšzīmīgākajam kaimiņam Igaunijai. Tā, piemēram, saņemt zemākus ienākumus visizdevīgāk tagad ir Lietuvā, savukārt augstākus ienākumus - Igaunijā. Turpretī Latvijas iedzīvotājiem, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, nodokļiem arī šogad jāatvēl vislielākā daļa no ikmēneša ienākumiem. Šajā ziņā starp Baltijas valstīm esam pārliecinoši nodokļa sloga līderi. Kopumā strādājošiem labvēlīgākā arvien ir Igaunijas darbaspēka nodokļu politika.

Latvijā strādājošie šogad izjūt ikmēneša ienākumu samazinājumu diferencētā neapliekamā minimuma dēļ

Naftas cenai pieaugot par 10%, patēriņa cenu līmenis Latvijā vidējā termiņā palielinās par 0.6%, liecina pētījuma rezultāti. (Raksts balstīts uz Latvijas Bankas ekspertu veikta pētījuma, kas pilnā apjomā tiks publicēts vēlāk.)

Pēdējo mēnešu laikā tirgus vairākas reizes pārskatīja naftas cenu prognozes uz leju. Investoru bažas noteica gan lēnāks globālās ekonomikas attīstības temps (kas nozīmē arī mazāku pieprasījumu pēc naftas produktiem), gan arvien pieaugošā naftas ieguve ASV. Šķita, ka situācija būtiski mainījās 14. septembrī, kad uzbrukumā cieta vairāki Saūda Arābijas naftas rūpniecības objekti, tajā skaitā pasaules lielākā naftas pārstrādes rūpnīca Abkaikā. Jau pirmajās stundās pēc biržas atvēršanas tas noteica naftas cenas kāpumu par vairāk nekā 10%.

Trīs nedēļu laikā pēc uzbrukuma naftas cena atgriezās iepriekšējā līmenī. Saūda Arābijai atjaunojot naftas ieguves apjomu ātrāk, nekā to gaidīja investori. Tomēr šīs gadījums uzskatāmi parāda, cik svārstīga var būt naftas cena. Ja naftas cenas kāpums izrādītos noturīgs, cik lielā mērā tas ietekmētu patēriņa cenu dinamiku Latvijā? Kādu produktu un pakalpojumu cenas visvairāk reaģē uz naftas cenas svārstībām? Caur kādiem kanāliem un cik ātri naftas cenu dinamika izpaužas Latvijas patēriņu cenās? Vairāk par to – šajā rakstā.

Darba devējiem Latvijā salīdzinājumā ar Lietuvā un Igaunijā strādājošu tādu pašu uzņēmumu ir visgarākais darbinieku slimības lapu apmaksas termiņš un arī vislielākās nodokļu izmaksas, kas negatīvi ietekmē mūsu tautsaimniecības konkurētspēju.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, bijušais Latvijas Futbola federācijas prezidents Kaspars Gorkšs. Viņš atzīst, ka slimības lapu apmaksas kārtības maiņa, darbaspēka pieejamība, birokrātiskā sloga mazināšana, darbaspēka nodokļu izmaiņas, uzņēmējdarbības veicināšana reģionos, neapliekamās brīvprātīgās veselības apdrošināšanas prēmiju limita palielināšana, kā arī uzņēmējdarbības vides un konkurētspējas uzlabošana ir darba devēju uzmanības fokusā.

Fragments no intervijas

Cik viegli vai grūti no vienas sporta spēļu organizācijas problēmu loka pārslēgties uz visiem darba devējiem svarīgo jautājumu risināšanu?

Kopējā nodokļu likme Latvijā turpina samazināties un sasniedz 35%, kas ir 11. zemākais rādītājs Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) reģionā un viszemākais Baltijas valstīs (Lietuvā kopējā nodokļu likme ir 42,6%, Igaunijā – 49,3%), secināts jaunākajā Pasaules Bankas, Starptautiskās finanšu korporācijas (IFC) un PricewaterhouseCoopers (PwC) sagatavotajā ziņojumā par nodokļu situāciju pasaulē.

Šo 35% kopējo nodokļu likmi Latvijā veido 4,9% UIN daļa, 27,2% ir darbaspēka nodokļi un 2,9% – pārējie nodokļi. Patērētais laiks saistību nokārtošanai Latvijā joprojām ir virs ES/EBTA reģiona vidējā rādītāja – 193 stundas (vidēji reģionā 176 stundas), tomēr laika patēriņš ir krietni samazinājies salīdzinājumā ar pagājušo gadu (264 stundas). Savukārt, Latvijā maksājamo nodokļu skaits (tikai 7) šobrīd ir viens no mazākajiem un ierindo Latviju Eiropas pirmajā pieciniekā kopā ar Norvēģiju, Zviedriju, Igauniju un Maltu.

Pētījumā arī secināts, ka ES/EBTA reģionā vidēja lieluma uzņēmums nodokļos caurmērā samaksā 41%, kopumā veicot 12,3 maksājumus, un tam ir nepieciešamas 176 stundas, lai nokārtotu savas nodokļu saistības ar valsti. Savukārt, pasaulē vidēja mēroga uzņēmumam šis nodokļu slogs ir 40,9%, ko pavada 25,9 maksājumi un 264 stundas saistību nokārtošanai ar valsti.

Līdz 2024.gada maija beigām jāizstrādā nodokļu politikas pamatnostādnes, liecina Finanšu ministrijai (FM) izvirzītais mērķis valdības rīcības plāna projektā.

Sadarbībā ar valdības sociālajiem un sadarbības partneriem FM jāizstrādā vidēja termiņa valsts nodokļu politikas pamatnostādnes, ar kurām nodrošināta izsvērta nodokļu politika vidējā termiņā, ņemot vērā valdības deklarācijas prioritātes - reģionālā konkurētspēja, nevienlīdzības mazināšana, un nodokļu ieņēmumi attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP).

Nodokļu politikas pamatnostādņu uzdevums ir nodrošināt ekonomisko izaugsmi atbalstošu nodokļu politika, kas stimulē darbaspēka mobilizāciju, investīcijas produktivitātes pieaugumā un veicina akumulētā kapitāla uzkrāšanos.

Jau ziņots, ka decembra sākumā sarunā ar žurnālistiem finanšu ministrs Arvils Ašeradens sacīja, ka būtiskākas nodokļu izmaiņas gaidāmas no 2026.gada.

Darbaspēka trūkums ir viena no aktuālākajām problēmām, ar ko saskaras visi uzņēmēji, tajā skaitā būvniecības nozarē, kur šis jautājums ir īpaši aktuāls.

Nesen veiktais Turības Biznesa indeksa pētījums atspoguļoja, ka 77,7% uzņēmēju darbaspēka pieejamību Latvijā vērtē kā ļoti sliktu vai drīzāk sliktu. Šāda situācija nozīmē, ka uzņēmēji nespēj realizēt tās iespējas, kuras sniedz ekonomiskā izaugsme. Darbaspēka pieejamība un kvalitāte Latvijā nav vairs tikai riska faktors, bet reāls Latvijas ekonomikas attīstības kavēklis.

Jāpārtrauc strausa politika

Būvniecības nozare ir pirmā, kas jūt pārmaiņas. Arī mūsu uzņēmumā izjūtam darbinieku trūkumu – turklāt runa nav tikai par kvalificētiem speciālistiem, bet arī par vienkārša darba veicējiem. Uzņēmumā vienā maiņā ir nepieciešami tikai seši darbinieki un, neraugoties uz to, cilvēku tomēr trūkst. Situāciju saasina vairāki faktori – speciālisti noveco un pamet darba tirgu, jaunieši savu nākotni saista tikai ar lielajām pilsētām, līdz ar to arvien spēcīgākas kļūst darba tirgus reģionālās atšķirības. Būvmateriālu ražošanas nozarē situācija ir vēl dramatiskāka, jo tajā ir gana augsts pirmspensijas vecuma nodarbināto īpatsvars, un, kad šie cilvēki dosies pelnītā atpūtā, var gadīties, ka viņu darbvietas paliks tukšas. Līdzīga situācija ir arī Igaunijā. Būtiskākā atšķirība ir tā, ka Latvijas gadījumā valsts ignorē šos signālus un risinājumi netiek meklēti. Šobrīd tiek piekopta t.s. strausa politika – atbildīgās institūcijas zina, kā Latvijā ieplūst darbaspēks, kā tiek zaudēti nodokļi u.tml., taču kavējas ar konkrētu rīcību.

«Normālās valstīs, kur ir progresīvā nodokļu sistēma, tiek aplikti visi ienākumi: gan dividendes, gan ienākumi no īres vai vērtspapīru pārdošanas. Taču šis «solidaritātes nodoklis» attiecas tikai uz darbaspēku. Cilvēkam, kurš pelna 75 000 eiro gadā, faktiski būs jāmaksā 56% nodokļu likme. Vienlaikus mēs zinām, ka mums valstī ir 40% strādājošo cilvēku, kas saņem «aplokšņu algas» un nemaksā neko. Kādēļ cilvēkiem, kas daudz mācījušies, dienu un nakti strādājuši, investējuši savā izaugsmē, tagad būtu «jāsolidarizējas» ar tiem, kas saņem algu aploksnē? Kāpēc mums jāmaksā par tiem, kas nemaksā nekādus nodokļus? » intervijā žurnālam Sestdiena saka Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis.

Fragments no intervijas

Kādēļ esat vērsies pret valdības plānoto «solidaritātes nodokli», ko varētu apstrīdēt Satversmes tiesā?

Pirms gada sociālie partneri (darba devēji un arodbiedrības) vienojās ar valsti par nodokļu politikas stratēģiju. Vienošanās paredzēja, ka netiek ieviesti jauni nodokļi, jāsamazina darbaspēka nodokļu slogs, kā arī jāpaplašina nodokļu bāze uz citu avotu rēķina (nekustamais īpašums, kapitāls, patēriņš). Taču augustā Finanšu ministrija no atvilktnes izvilka «solidaritātes nodokli», kas ir pretrunā visiem šiem principiem: tas ir jauns nodoklis, ar ko aplikt darbaspēku, un tas nav ne progresīvs, ne solidārs.

Saeima šodien pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas paredz 2022.gadā palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 500 eiro pensionāriem.

Vienlaikus Saeima arī noteica, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nepieciešams līdz 500 eiro paaugstināt arī diferencēto neapliekamo minimumu strādājošajiem. Minētie noteikumi gan vēl ir izstrādes procesā un nav apstiprināti.

Deputātu atbalstītās izmaiņas ir daļa no 2022.gada valsts budžeta projektu pavadošās likumprojektu paketes.

Kā skaidroja Finanšu ministrijā (FM), šajos grozījumos ir noteikts tikai pensionāra neapliekamais minimums no nākamā gada 1.janvāra 350 eiro mēnesī un no 1.jūlija - 500 eiro mēnesī. Savukārt strādājošiem diferencētais neapliekamais minimums vēsturiski tiek noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šobrīd tiekot izstrādāti.

#Lai arī Latvijas nodokļu politikas mērķis ir nodokļu sloga samazinājums zemāku ienākumu guvējiem, pārējās Baltijas valstis virzās uz priekšu straujāk.

Lai gan vērienīgā nodokļu reforma nesusi virkni jauninājumus nodokļu likumdošanā, Latvija joprojām ir valsts ar augstāko darbaspēka nodokļu slogu Baltijā - secināts Swedbank Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā. Latvijas nodokļu politika nelutina kā darba ņēmējus, tā arī darba devējus, radot Baltijā lielākos kopējos izdevumus uz vienu darbinieku.

Latvijā 2018.gads likumdošanas jomā nesis gana daudz jaunumu, tādēļ galvu lauzīt nākas ne tikai darba algas saņēmējiem, bet arī to izmaksātājiem. Cenšoties mazināt sociālo nevienlīdzību, ir palielināta minimālā alga (no 380 eiro uz 430 eiro), mainīts neapliekamā minimuma noteikšanas un piemērošanas princips (no 60 līdz 115 eiro pērn, no 0 līdz 200 eiro šogad) un ieviestas progresīvās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes (no 23% uz 20%, 23% vai pat 31,4% atkarībā no ienākumu apmēra). Tāpat, saskaņā ar reformas nestajām izmaiņām, palielināts atvieglojums par apgādājamo (no 175 eiro līdz 200 eiro) un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmes (no 10,5% uz 11% darba ņēmējiem un no 23,59% uz 24,09% darba devējiem).

Jauno mājokļu tirgus un nekustamo īpašumu nozare kopumā ir pārlaidusi izaicinājumiem bagātu ziemu ar milzīgu inflāciju, pieaugošām banku procentu likmēm un paaugstinātu piesardzības līmeni patērētāju vidū. Un, lai arī vēl pāragri teikt, ka pašlaik situācija ir būtiski mainījusies, atsevišķas indikācijas liecina, ka šīs krīzes smagākais posms varētu jau būt aiz muguras.

Pēdējā pusgada laikā lielus pārsteigumus nekustamo īpašumu tirgū neesam piedzīvojuši: kā jau tika prognozēts pagājušā gada nogalē, Euribor pieaugums ir piebremzējis vai mazinājis Latvijas iedzīvotāju iespējas iegādāties jaunu mājokli, tomēr vajadzība pēc jauna mājokļa nebūt nav zudusi. To uzskatāmi parāda arī “Bonava Latvija” šī gada pārdošanas rādītāji – iedzīvotājiem joprojām ir liela interese par energoefektīviem un funkcionāliem mājokļiem lokācijās ar pieejamu un sakārtotu infrastruktūru un zaļu apkaimi. Tāpat, novērtējot ilgtspējīgas būvniecības priekšrocības funkcionāla telpu plānojuma un kontrolējamu, paredzamu komunālo maksājumu veidā, pie mums arvien biežāk vēršas klienti, kas vēlas pārcelties ne tikai no pirmskara un padomju laiku dzīvojamā fonda, bet arī no 2000. gadu sākumā celtajiem projektiem.