Apbedīšanas dienesta darbinieks mūsdienās ir gan ārsts, gan psihologs, gan mācītājs
Tā atzīst SIA Funeral Service Latvia īpašnieks Uldis Vītols. Viņa ģimenes uzņēmums jau divās paaudzēs nodarbojas ar apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu. Darbība aizsākusies jau padomju laikos – palīdzējuši vienam, otram, trešajam, tad vēl kāds palūdza kapa bedri izrakt, un tā sākta uzņēmējdarbība. Uzņēmums dibināts 1990. gadā. Sākumā tam nebija sava morga, telpas īrētas no Linezera slimnīcas. Šodien uzņēmumam ir savs apbedīšanas dienests, ziedu veikals un morgs. Dienestā darbojas visa ģimene – vīrs, sieva, dēli un viņu sievas. Arī U. Vītola dēls Artūrs līdzdarbojas šajā biznesā. «Kā bērnībā visu laiku biju kopā ar tēti, tā tagad mani bērni un sieva piedalās visos procesos. Visu laiku saku, – šajā vietā jau esam ielikti. Ja šajā biznesā kāds atnāk un atrod savu vietu, prom no tā netiek. Esmu pārliecināts, ka šo profesiju pret neko citu nemainītu savā dzīvē,» saka Artūrs Vītols. Neviena diena šajā nozarē nav vienāda, tomēr katrs cilvēks to nevar darīt. «Citreiz jau smejamies, – ja nedēļu neesi bijis morgā, tad liekas, ka kaut kas nav kārtībā,» teic A. Vītols.
Jāsakārto nozare
«Bieži vien esam pirmie, kas zvanu par sēru vēsti ir saņēmuši, un, aizbraucot uz vietas, ir jāizanalizē, vai mirušo drīkst vest uz morgu, vai cilvēks ir gājis pie ģimenes ārsta, vai ir bijusi ātrā palīdzība, vai ir norīkojums uz tiesu medicīnisko ekspertīzi. Lai sākumā ar piederīgajiem varētu runāt, viņi ir jānomierina, jāpierāda, ka esi profesionālis. Tas nav bizness, tas ir kā aicinājums,» uzskata U. Vītols. Šis ir smags darbs, kas netiek pienācīgi novērtēts. Nozarē pastāvot arī negodīga konkurence. Viņaprāt, būtu jāsakārto nodokļi, pensijas un apbedīšanas pabalsti. «Mēs mēnesī samaksājam 6000 līdz 7000 eiro nodokļos, bet citiem uzņēmējdarbība pat nav reģistrēta. Būtu jāizskauž pelēkā ekonomika, pat melnā. Tas ir elementāri izdarāms, bet neviens to nevēlas. Dienā Latvijā ir aptuveni 100 mirušo. Pret 100 miršanas apliecībām katrai pretī būtu jābūt čekam,» stāsta U. Vītols.
Izvēli ietekmē reliģija
U. Vītols teic, ka zārku ražošana ir dārgs hobijs un paštaisīta zārka gala cena ir aptuveni 250 eiro ar PVN, tāpēc pārsvarā visi piedāvātie zārki tiek importēti no Polijas. «Pie mums materiālu nevar nopirkt par tādu cenu, kādu poļu ražotājs piedāvā par gatavu produktu. Latvijā lielākā daļa pārdod Lietuvā ražotus zārkus, bet poļu ražojumam ir augstāka kvalitāte.» Vidusmēra latvietis visbiežāk izvēlas priedes zārku vai arī otrs variants – klienti izvēlas kaut ko ļoti lētu. Pēc viņa domām, ar audumu tapsētie zārki ir sociālisma pārpalikums. Klientu vēlmes atšķiras, ņemot vērā ticību. Ja starp klientiem ir pareizticīgie vai krievu tautības cilvēki, nereti nepieciešamas spīdīgas lietas. Uzņēmums arvien saglabājis arī savu galdniecību, jo tā nepieciešama gadījumos, ja mirušo standarta zārkā nav iespējams apglabāt. Dienestā novērots, ka cilvēki savas dzīves laikā paši sev nepasūta zārku. «Ja cilvēks nopērk pats sev zārku, tad dzīvos vēl divus gadus, kā minimums. Bija gadījums, kad vecs kungs pats sev pasūtīja zārku, noorganizēja visu bērēm un dzīvo vēl šodien. Kādreiz latvieši bija sagatavojuši sev zārku, bēru apģērbu, iekrājuši naudu. Mūsdienās cilvēki tam tā negatavojas,» stāsta U. Vītols. Dārgākais zārks, kuru jebkad pārdevis, ir bijis 2500 latu vērts. Uzņēmējs saskaitījis, ka gadu gaitā kopumā apglabājis aptuveni 40 tūkstošus cilvēku, un novērojis, ka saistībā ar globalizāciju klienti vēlas visu arvien lētāku. Kā norāda U. Vītols, par «pieklājīgām» bērēm var saukt tādas, kuras izmaksā, sākot no 800 eiro. «Anglijā visi apbedīšanas pakalpojumi ir desmit reižu dārgāki. Piemēram, Latvijā izvadītājs bērēs maksā 65–75 eiro, bet Anglijā – 650–750 mārciņu, un tā maksā visi pakalpojumi. Anglijas apbedīšanas birojs nedēļā sarīko 2–3 bēres, mēs – 12–13. Daudziem Latvijā bēru organizēšana ir dārgākais pasākums, ko viņi šajos neatkarības gados rīko,» atzīst U. Vītols.
Pieredzi gūst ASV
Uzņēmums piedāvā arī urnas, kapsulas, mirušo apģērbu, segas un pārklājus. Dienestam Ādažu slimnīcā ir savs morgs, kurā strādā viens no U. Vītola dēliem, kurš ASV ieguvis izglītību un ir sertificēts balzamētājs. U. Vītols stāsta, ka tieši lielākais darbs ir mirušo sakopt.
Viņaprāt, apbedīšanas nozarē emocijas ir jāizslēdz. «Tās parādās tad, ja ir jāglabā bērns. Tam netiek pāri, un tas nav tik vienkārši, tā ir traģēdija jebkuram. Tāpēc apbedīšanas birojos netiek turēti bērnu zārki,» stāsta U. Vītols. Nedrīkst pārdzīvot par katru mirušo, jo tas rada lielu pārgurumu. Viņaprāt, ir jāredz tikai tehniskās lietas, lai viss būtu profesionāli.
U. Vītols stāsta, ka vislabāk atslēgties no darba palīdz riteņbraukšana un motokross. «Ja kādreiz adrenalīnu ķēru motokrosā, tad tagad – apbedīšanā,» saka A. Vītols. Pēc viņa domām, apbedīšanu ir iespējams apvienot ar daudzām citām lietām. Viņam vienmēr bija vēlme iegūt izglītību tieši apbedīšanas nozarē. «Man vienmēr ir bijis sapnis, ka gribētos Ņujorkā pabraukāt ar jaunu katafalku. Mēs bijām pirmais uzņēmums Latvijā un Baltijā, kas iestājās Pasaules Apbedītāju asociācijā. Bija interesanti uzzināt, kā strādā citur, kā to dara un kādas ir metodes. Mācību process notika pats no sevis, ar interesi un patiku. Stratfordas karjeras institūtā 16 gadu vecumā biju pats jaunākais absolvents. Kad iestājos, viņi jautāja, kāpēc man tas ir nepieciešams, bija vajadzīgas dažādas atļaujas, vai man ar psihi viss ir kārtībā. Gribētos nokārtot arī Anglijas sertifikāciju, bet tas būtu vairāk nepieciešams, ja mēs nodarbotos ar repatriācijas darbiem, bet tas nav tas, uz ko tiecamies. Vēlamies vairāk Latvijā uz vietas dzīvot un strādāt,» stāsta A. Vītols.
Mainās kultūra
Uzņēmuma īpašnieks stāsta, ka gadu gaitā bēres rīkotas arī ārvalstīs – Igaunijā, Baltkrievijā, Krievijā, bet mirušie uz Latviju atgādāti no Zviedrijas, Šveices un Lielbritānijas. Latvijā uzņēmums pakalpojumus biežāk sniedz Rīgā, Pierīgā, Siguldas apkārtnē, bet saņemti pasūtījumi arī no Straupes, Viļāniem, Liepājas, Grobiņas u.c. Ir periodi, kad dienā ir trīs četras bēres, taču mēdz būt nedēļas, kad tiek organizētas vien pāris. «Mirstību ietekmē laikapstākļi un gadalaiks. Kad pa nakti ir auksts, dienā silts un ir pilnmēness, zinām, ka būs negulētas naktis un būs jābrauc uz izsaukumiem. Vasarā mirst mazāk, bet Lieldienās katru gadu ir daudz mirušo,» novērojis U. Vītols. Izteikti ir pagarinājies cilvēka mūža garums, arī neatliekamā medicīniskā palīdzība pie pacienta spēj ierasties daudz ātrāk.
Viņš novērojis, ka Lietuva apbedīšanas un kapu labiekārtošanas ziņā ir vairāk saglabājusi tradīcijas. «Latvietis, ja kāds nomirst, no mantojuma naudas vispirms nopērk automašīnu un tikai pēc tam sarīko bēres, uzliek pieminekli. Ja lietuvietim nomirst radinieks, viņš nopērk kārtīgu zārku, sarīko pienācīgas bēres un tad, ja nauda paliek pāri, domā. Viņi ir katoļi, kuriem ticība ir daudz nopietnāka,» stāsta U. Vītols. Vēl viņš novērojis, ka cilvēki kapličās vairs nesēro. «Var redzēt, kā jaunieši vecvecāku bērēs stāv, viņiem ir garlaicīgi un viņi nevar sagaidīt, kad atkal varēs telefonu paspaidīt. Domā, ka opi varēs restartēt un rīt viņš atkal no pensijas iedos kādu naudu. Kapus vairs nekopj, un tur tagad tā zog!» pārdomās dalās apbedīšanas dienesta vadītājs. Domājot par nākotni, uzņēmējs uzskata, ka šādi pakalpojumi būs nepieciešami, bet, ja straujāk attīstīsies krematorijas pakalpojumi, tad izveidos krematoriju.
#1/24
#2/24
#3/24
#4/24
#5/24
#6/24
#7/24
#8/24
#9/24
#10/24
#11/24
#12/24
#13/24
#14/24
#15/24
#16/24
#17/24
#18/24
#19/24
#20/24
#21/24
#22/24
#23/24
