Jaunā valdība pat ar jaunām sejām ministru krēslos nevarēs veikt būtiskas pārmaiņas – pilnībā izkāpt no iepriekšējās valdības sliedēm.
Eiro ieviešana lēnām sāk atvirzīties no vispārējās uzmanības, taču to nomaina iespējamās jaunās valdības politiskā tapināšana, kur par iespējamo nākamās valdības vadītāju tiek minēta Laimdota Straujuma. To pavada ne tikai daudzās spekulācijas un varbūtības, bet arī fakts, ka, iespējams, pirmo reizi Latvijas vēsturē Ministru kabinetu vadīs sieviete. Savā līdzšinējā darbībā Laimdota Straujuma vairāk ir salīdzināma ar maratonisti, kura ilgstoši strādā un pakāpeniski virzās uz augšu, taču šobrīd viņai varētu nākties iejusties sprintera lomā, jo vismaz pagaidām vairāk laika par deviņiem mēnešiem jaunajai valdībai nebūs. Tas nozīmē ¬- ja L. Straujumai izdosies kļūt par premjeri, šogad viņa «staigās» V. Dombrovska kurpēs. Par viņas reālo darbu vērtējumu varēs sniegt tikai tad, ja L. Straujuma šo amatu spēs saglabāt arī pēc Saeimas vēlēšanām un tajā nostrādās vismaz trīs, četrus gadus.Protams, ja Laimdotai Straujumai izdosies sastādīt jauno vadību un tā gūs vairākuma atbalstu parlamentā, tad tomēr pēc ārējā «izskata» tā būs citādāka, nekā bija pie vairākus gadus premjerējoša Valda Dombrovska. Tomēr ir kāds «bet»…
Proti, jaunā valdība pat ar jaunām sejām ministru krēslos nevarēs veikt būtiskas pārmaiņas – pilnībā izkāpt no iepriekšējās valdības sliedēm. Valsts budžets ir apstiprināts, var jau diskutēt par jebkādām nodokļu un citu normatīvu izmaiņām, taču nākamās Saeimas vēlēšanas jau tepat rudenī. Sniegt garantijas, ka darbu valdībā turpinās tā pati koalīcija ar tiem pašiem ministriem, kura būs izveidojusi šo valdību, ar 100% pārliecību nevar. Tas nozīmē, ka šī valdības manevra iespējas būs stipri ierobežotas.
Te nu prātā nāk spārnota frāze – galveno lomu spēlējošā aktiera nomaiņa jau nemaina lugas sižetu, skatītājiem (lasi: vēlētājiem) tas izraisa emociju vilni (vieniem patīk, citiem ne), tomēr tas arī viss.Jebkurā gadījumā nekarīgi no tā, kas to sastādis un kādas tajā būs sejas, risināmo problēmu loks no tā nemainīsies. Latvija šogad vasarā kļūs par ES prezidējošo valsti un loģiski, ka ar to būs jārēķinās.
No darba kārtības nav iespējams izslēgt jautājumus, kas skar investīciju pretenzijas pret Latvijas valsti – tas attiecas gan uz Martinu Bertoltu Fliku, gan uz jaunu pasažieru vilcienu piegādes konkursā uzvarējušo CAF, ar kuru tika parakstīts līgums. Tāpat jautājums būs par enerģētiku. Vispirms par iecerētā tā dēvētā brīvā tirgus ieviešanu mājsaimniecībām, kas paredzēts jau šā gada aprīlī. Vēl jau Saeimā ir jautājums par dabasgāzes tirgus liberalizāciju, kas faktiski paredz sadalīt uzņēmumu a/s Latvijas gāze, atdalot no tā sadales tīklus, taču sagatavotie likuma grozījumi neatbilstot uzņēmuma privatizācijas līgumam, līdz ar to pastāv tiesvedības risks. Vēl ir sarežģīti jautājumi saistībā ar Latvijas kandidātu eirokomisāra amatam, ar airBaltic, Liepājas metalurgu utt.
Vēl viens «mīnu lauks» būs pašvaldību izlīdzināšanas fonds, it īpaši pēc tam kad Rīga ar atvieglojumiem sabiedriskajā transportā cenšas panākt to ļaužu pārdeklarēšanos, kuri strādā galvaspilsētā, bet pierakstīti laukos, tādējādi faktiski samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokļa ienākums ne vienai pašvaldībai vien. Tie ir tikai daži no jautājumiem, ar kuriem nāksies saskarties nākamajai valdībai.
